Rudmatainās meitenes piedzīvojumi

By EDGARS AUZIŅŠ

... Es gāju pa ielu, kas man bija pazīstama no bērnības. Vējš viegli pieskārās maniem matiem, gandrīz vasaras saule spīdēja tik spoži, ka neviļus lika man smaidīt un skandēt kādu muļķīgu bērnu dziesmiņu. Visapkārt skanēja pilsētas troksnis - mašīnas signalizēja, tramvajs zvanīja, tuvojoties pieturai. Pulks skolnieču smējās un skaļi apsprieda savas meitenīgās ziņas. No ieejas iznāca vecāka kundze cepurē, turot rokā zēnu zilā kostīmā. Abi smaidīja, zēns kaut ko skaļi stāstīja, lēkāja uz augšu un uz leju...

• Language: English
• Publisher: EDGARS AUZINS
• Release date: Apr 13, 2024
• ISBN: 9798224855131

EDGARS AUZIŅŠ

Dzimis 1989. gada 22. decembrī. Absolvējis Rīgas Juridisko koledžu. Profesijā nav strādājis, bet apguvis programmēšanas prasmes un pašlaik ar to nodarbojas. Kopš 2022. gada ir personīgā uzņēmuma vadītājs, kas nodarbojas ar transporta pārvadājumiem, kā arī programmēšanu. Dzīvnieku, īpaši suņu, mīļotājs. Born 22 December 1989. Graduated from Riga College of Law. Has not worked in the profession, but has acquired programming skills and is currently working in it. Since 2022 he has been the CEO of his own company, which deals with transport transport as well as programming. Lover of animals, especially dogs.

Book preview

Table of Contents

1 nodaļa

2 nodaļa

3 nodaļa

4 nodaļa

5 nodaļa

6 nodaļa

7 nodaļa

8 nodaļa

9 nodaļa

10 nodaļa

11 nodaļa

12 nodaļa

13 nodaļa

14 nodaļa

15 nodaļa

16 nodaļa

17 nodaļa

18 nodaļa

19 nodaļa

20 nodaļa

21 nodaļa

22 nodaļa

23 nodaļa

24 nodaļa

25 nodaļa

26 nodaļa

27 nodaļa

28 nodaļa

29 nodaļa

30 nodaļa

31 nodaļa

32 nodaļa

33 nodaļa

34 nodaļa

35 nodaļa

36 nodaļa

37 nodaļa

38 nodaļa

39 nodaļa

40 nodaļa

41 nodaļa

42 nodaļa

43 nodaļa

44 nodaļa

45 nodaļa

46. ​​nodaļa

47 nodaļa

48 nodaļa

Epilogs

1 nodaļa

Joprojām ir pilnīgi tumšs, auksts, kluss. Izkāpu no siltās spalvu gultas, nolaidu kājas uz ledaino grīdu, aizdedzu sveci, cenšoties domāt tikai par to, kas tagad jādara, neatcerēties, neiedziļināties pagātnē.

Nomazgāju seju – ūdens, protams, pa nakti kļuva ledains. Nekas, atceries, cik labi tas nāk ādai, tonizē tavu mammu... Ak, kā mēs tikām cauri tonikiem, krēmiem, šņaukāmies, raustījāmies par smaržām...

Tagad es ar prieku pieņemtu jebkuru tūbiņu, bet iztieku ar iepriekšējā vakarā pagatavotajām sūkalām. Viņa ķemmēja matus ar kaulu ķemmi, iespējams, šī ir viena no retajām patīkamajām lietām šeit.

Tātad sākas jauna diena kāda cita mājā, kāda cita pasaulē, kāda cita ķermenī...

Mana dzīve vienmēr ir bijusi izmērīta, pat garlaicīga, ļoti regulāra un paredzama.

Es dzīvoju provinces pilsētiņā, kas atradās lielas upes krastā. Parasta meitene, parasta ģimene, skola, koledža, tad darbs diezgan lielā uzņēmumā - viss ir kā nākas.

Apmēram trīsdesmit gadu vecumā man izdevās uz īsu brīdi apprecēties, tikpat ātri izšķirties un pat palikt draugos ar savu bijušo vīru.

Mana māte sūdzējās, ka viņa nedzīvos, lai redzētu savus mazbērnus, un es par to tikai pasmējos. Starp citu, mēs ar mammu vienmēr bijām draudzenes, mīlējām visu un visus apspriest, kopā skatījāmies modes katalogus un pasūtījām tērpus.

Šogad mans atvaļinājums iekrita novembrī - pelēks, blāvs un drūms mēnesis.

To varētu pavadīt mājās ar grāmatām, filmām, retiem izrāvieniem cilvēkos, bet draudzene un kolēģe Svetka ieteica nedēļai atteikties no jūras.

Jā, tieši tā viņa teica – uz jūru. Un es ļāvos krāsainajām bildēm par gaidāmo ceļojumu: baltas smiltis, zili viļņi, augstas debesis, jūras brīze, viss, ko mēs mīlam.

Tieši pirms izlidošanas Svetkai izdevās saslimt ar kaut kādu vīrusu, un viņa mani pierunāja lidot bez viņas - vismaz var paelpot svaigo jūras gaisu.

Es ieelpoju, jā, es nevaru atvilkt elpu.

Brauciens sākās bez starpgadījumiem. Es nopirku jaunu peldkostīmu, aizsargkrēmu, pāris gudrus T-kreklus, punktveida sauļošanās krekliņus, pludmales flipflops un vēl dažas mūsu jaukās sieviešu lietas - rokassprādzes, šalles, košu lūpu krāsu.

Atvaļinājums - pludmale, saule, jūra.

Sakrāmēju koferi, atvadījos no mammas, piezvanīju Svetkai, apsolīju atvest viņai suvenīrus un izsaucu taksometru uz lidostu. Ierados, iereģistrējos, iereģistrēju bagāžu, pat paspēju iedzert malku kafijas, iekāpu lidmašīnā un biju lieliskā noskaņojumā.

Mana vieta izrādījās pie loga. Viņai blakus apsēdās patīkama pusmūža dāma un uzreiz ierakās e-grāmatā.

Tas nozīmē, ka neviens jūs nemierinās ar jautājumiem un sarunām. Nu labi.

Lidosim! Skaistais stjuarts atnesa kafiju un ūdeni, un viņi ļāva mums atsprādzēt drošības jostas. Es aizsnaudu un pat paspēju miegā pastaigāt pa baltajām smiltīm, sajust vieglu vēsmu sejā un matos - Dievs, cik patīkams sapnis!

Un pēkšņi salonu satricināja spēcīgs trieciens, lidmašīna šūpojās no vienas puses uz otru, mums lūdza piesprādzēt drošības jostas un teica, ka esam iekļuvuši turbulences zonā.

Pelēkzilās debesis iluminatorā kļuva melnas, aiz tām cits pēc cita zibēja zibeņi. Mana sirds sāka mežonīgi pukstēt, un manā galvā skrēja simts domu.

Es mēģināju atcerēties vismaz vienu lūgšanu, bet tā nedarbojās. Tad es vienkārši garīgi lūdzu Visumu palīdzēt, nez kāpēc manā galvā iegriezās tikai viens vārds: lūdzu.

Spilgta zibspuldze... Un tad pilnīgs klusums un tumsa.

2 nodaļa

Es pamodos uz zemes , guļot uz kādas takas; abās celiņa pusēs bija augsti koki, kuru vainagi, gandrīz pieskaroties viens otram, izveidoja caurspīdīgu arku virs manis.

Lapas klusi čaukstēja, un kaut kur pat varēja dzirdēt dažu putnu saucienus.

Es pacēlu galvu un centos piecelties sēdus, uzmanīgi taustot galvu – tā šķita vesela, lai gan ļoti reiba galva.

Man likās, ka manas rokas kustās, es piecēlu tās pie acīm - kaut kādas dīvainas, ļoti garas aproces no zaļa auduma, kā samta. Cimdi pieguļ rokām kā otra āda - bēši, plāni, ar skaistu izšuvumu...

Apsēdos un paskatījos uz savām kājām - tās bija sapinušās garas kleitas apakšmalā no tāda paša samta auduma, likās, ka zem kleitas ir arī kaut kādi balti apakšsvārki, kājās kājās bija augsti ādas zābaki ar mežģīnes...

Es pakratīju galvu un... Dievs, mani mati nokrita zem pleciem!

Pirms atvaļinājuma uzdāvināju sev īsu bobu, lai nemocītu ar matiem?!

Man blakus uz ceļa gulēja cepure ar spalvu un plīvuru...

Vai es esmu dzīvs vai vairs neesmu?

Kur es esmu?

Kas notika ar mani?

Atskanēja stutēšana, suņu riešana un balsis...

Zirgi — vai zirgi? — parādījās ap līkumu. Es nekad tos nesapratu! - jātnieku nēsāšana, kuri apmainījās satraukti saucieniem.

Aiz viņiem brauca rati, un mazliet tālāk skraidīja skaisti, liesi suņi, ātri un ļoti skaisti.

Suņi pieskrēja pie manis pirmie, es aiz bailēm aizvēru acis, gaidot ļaunāko, bet pēc sekundes sajutu karstu elpu un slapjas mēles uz savas sejas.

Tātad suņi nevēlas mani sāpināt? Šķiet, ka viņi mani pazīst un pat jūt līdzi - katrā ziņā viņiem astes luncināja ļoti draudzīgi.

Jātnieki apturēja zirgus, izlēca no segliem, aplenca mani, apbēra ar jautājumiem: kā es jūtos, vai esmu nopietni ievainots, vai esmu salauzusi kāju vai roku?..

Svešie mani uzmanīgi pacēla no zemes, viens rūpīgi iztaisnoja manu garo kleitu, cits pasniedza cepuri, bet pārējie aiz rokām veda pie britzkas vai karietes - man nav ne jausmas, kā sauc šos vaļējos ratus, esmu redzētas tikai filmās - tas apstājās no attāluma.

Karietē - ratos? grozs? - bija iejūgti divi pelēki zirgi, kurus vadīja īsts kučieris, ģērbušies kā kaut kāds mākslinieks: smuks mētelis, bļodas cepure, baltas zeķes un kurpes ar sprādzēm.

Viņi mani uzcēla uz pakāpieniem, es apsēdos uz ērta sēdekļa, zem muguras un elkoņiem rūpīgi tika novietoti spilveni ar izšuvumiem un pušķiem stūros.

Tālāk uz kabrioleta pakāpiena uzlēca jauns vīrietis skaistā uzvalkā un jautrā beretē. Jauneklis pieskārās dandy kučiera plecam - un mēs devāmies ceļā.

Pēc apmēram piecpadsmit minūšu nesteidzīgas braukšanas mūsu kariete izbrauca uz līdzena, taisna ceļa, kas veda uz lielu māju.

Jātnieki auļoja pēc, suņi metās malā, nepārprotami apmierināti par visu šo piedzīvojumu, mans ceļabiedrs, stāvēdams uz karietes kāpnēm, nemitīgi pļāpāja, stāstot, kā es visus pārbiedēju, cik viņi bija satraukti, kad mans zirgs skrēja mājās bez jātnieks - tas ir, es, kā viņi visi metās mani meklēt, kā dzirdēja kaut kādu pērkonu tālumā, bet paldies dieviem, negaisa nebija...

Klusībā klausījos, mēģinot aptvert šo absurdo situāciju - viņi mani pazīst, man ir zirgs, esmu kādā filmā no pagājušiem gadiem, dodos mājās...

Kur, kam, ko darīt?...

Mēs piebraucām tuvu mājai ar lielu terasi, kas klāta ar skaistiem augiem.

Sievietes izskrēja no mājas, ģērbušās garās kleitās un kaut kādās cepurēs, vienai ap vēderu bija apsēts priekšauts.

Viņi atmeta rokas, vaimanāja un arī skaidri zināja, kas es esmu!

Viņi atkal satvēra mani aiz rokām un veda cauri vairākām istabām, līdz ieveda istabā ar lielu gultu zem caurspīdīgas nojumes.

Divas meitenes pielēca pie gultas un sāka veikli pūkot spilvenus, taisnot palagus un glāstīt skaisto segu.

Trešā meitene sāka mani izģērbt, viņa novilka zābakus, cimdus, atpogāja manas kleitas āķus, kas nokrita uz kājām, tad meitene kaut ko atšķetināja no aizmugures - un uzreiz kļuva vieglāk elpot.

Korsete, es sapratu, tikmēr meitene atraisīja mana apakšsvārku jostu un novilka man zeķes.

Paldies, ka vismaz pametāt bikses!

Tad viņa man uzmeta kādu plānu kreklu.

Cita meitene atnesa skaistu baseinu un ūdens krūzi. Es nomazgāju seju šajā baseinā, un viņi man iedeva mīkstu drāniņu, lai nožūtu.

Visu šo laiku meitenes pļāpāja bez pārtraukuma, viņu pļāpāšana nemaz netraucēja visu izdarīt ātri un veikli, mamma teiktu: autopilotā

Tiklīdz atcerējos par mammu, pilotiem, lidmašīnām, man reiba galva, es šūpojos, viņi mani ļoti uzmanīgi pacēla un nolika gulēt.

Spalvu gulta bija mīksta, spilveni sulīgi, sega maigi spieda manu nogurušo ķermeni, es aizmigu.

Es nezinu, cik ilgi es gulēju. Varbūt es gulēju vairākas stundas vai varbūt pat pāris dienas?...

Atvērusi acis, es paskatījos apkārt, cerot, ka viss notikušais ir tikai sapnis. Nē, diemžēl tas viss bija pa īstam.

Logs bija nedaudz atvērts, aizkari viegli plīvoja, no ielas bija dzirdamas kādu balsis, suņu rejas un zirgu kaukšana.

Istaba, kurā es gulēju, bija iekārtota ceriņu-ceriņu toņos - aizkari, paklāji, gleznas pie sienām, pat ziedi vāzēs, viss maigi violets un lavandas.

Atklāti sakot, man patika šīs istabas apdare, es pati izvēlētos šādus toņus savai guļamistabai.

Gaišā koka mēbeles bija jaukas un mīļas, atzveltnes krēsli un krēsli bija apvilkti ar audumu ar ziliem un violetiem ziediem.

Arī gultas veļas audums bija maigi ceriņu krāsā un patīkami smaržoja pēc lavandas.

Atmetu segu, piecēlos kājās, likās, ka reibonis ir pārgājis, un nišā pie loga ieraudzīju skaistu tualetes galdiņu ar lielu spoguli.Piegāju pie spoguļa un, lai nekliedzu, sāpīgi iekoda man plaukstā.

Galu galā no spoguļa uz mani skatījās cita sieviete - ne es!

3 nodaļa

Kungs, vai es neesmu es?

Tā sieviete, tas ir, jaunais es, bija nedaudz līdzīga man - tāda paša gara, diezgan slaida miesas būves, tādas pašas pelēcīgi zaļas acis, bāla āda.

Bet viņas mati bija gari, vara sarkani. Pretstatā maniem taisnajiem, pelnu krāsas matiem, es skatījos uz skaisti lokojošām sarkanām šķipsnām. Likās, ka ap manu seju — vai drīzāk viņas seju — bija uguns mākonis.

Viņas skropstas un uzacis bija arī sarkanā krāsā, un viņas lūpas bija pilnīgākas. Viņa droši vien bija vēl skaistāka par mani, bet kur ir īstā es?

Manā galvā griezās simtiem versiju par notiekošo - miegs, nāve, citplanētiešu nolaupīšana...

Kluss klauvējiens pie durvīm pārtrauca manas fantāzijas.

Durvis klusi atvērās un istabā ienāca padzīvojusi sieviete.

Viņa bija ģērbusies dārgāk un elegantāk nekā kalpones.

Viņas cepure bija cieši ciete un rotāta ar mežģīnēm, un pie jostas karājās liels atslēgu saišķis. Viņa paskatījās uz mani ar tumšām, nedaudz sašaurinātām acīm, viņas lūpas bija cieši saspiestas, un uzacis bija savilktas kopā, tā ka viņas seja nebija īpaši draudzīga, bet gan stingra un nepavisam ne mīļa.

Viņa nolieca galvu un teica nedaudz aizsmakušā balsī.

- Labdien, Agneses kundze! Ceru, ka labi atpūties un saņēmi spēkus.

Agnese! Tā sauc šo skaisto sievieti, kuru es redzu spogulī, tāpēc tagad tas ir mans vārds.

Es nolēmu, ka man mazāk jārunā un vairāk jāklausās. Turklāt visi domā, ka es nokritu no zirga un sasitu galvu.

Nu es tiešām nokritu, tikai nezinu, kur un no kurienes!

Labdien, es atturīgi atbildēju.

Es nezināju šīs sievietes vārdu, tāpēc nolēmu aprobežoties ar vienkāršu sveicienu.

Viena no tām meitenēm plīvoja istabā, zemu notupdamās man priekšā, mazliet mazāk zemu pretī bargajai dāmai ar atslēgām. Un tad viņa sāka murgot:

Kundzīt, jūs varat palūgt Vereti kundzei aiziet uz virtuvi, tur atveda krājumus, mums vajag aizvest, un viņi arī dārzā lapenē nokrāsoja soliņu un izsmidzināja krāsu uz grīdas, un arī...

Ar to pietiek, Sadij, tu esi nogurusi dāmu. Uz priekšu, es tūlīt atnākšu un nokārtošu.

Bargā dāma teica un pacēla plaukstu. Meitene apklusa un aizbēga. Un Vereti (tāds ir vārds, neaizmirstiet) atkal nolieca galvu:

Saimniek, ļaujiet man kārtot biznesu. Es nosūtīšu pie tevis kalponi, pusdienas tevi gaidīs ēdamistabā.

To pateikusi, viņa lēnām pagriezās un aizgāja.

Pēc minūtes atskrēja pļāpātāja Sadija un ļoti ātri un veikli sāka mani ģērbt.

Bija skaidrs, ka viņa tā nebija pirmā reize, viss nepieciešamais tika iegūts ātri, gandrīz bez skatīšanās.

Sadija, ne mirkli neapstājoties, uzvilka man apakšsvārkus, sašņorēja korseti un uzmanīgi un rūpīgi uzvilka man kājās tīkla zeķes - adītas, ļoti mīkstas un patīkamas pieskarties.

Pēc tam Sadija atvēra ģērbtuves durvis un paskatījās uz mani:

- Kundze, kādu kleitu tu šodien vilksi?

- Lūdzu, nenogurdiniet mani ar jautājumiem... Izvēlieties pats.

Sadija pasmaidīja, ielīda ģērbtuvē un drīz vien nostājās man pretī, rokās turot gaiši zaļu kleitu.

- Kas ir tavs mīļākais?

Lieliski, es piekritu. - Tavs mīļākais derēs

Kurš zināja, ko Agnese mīl?

Sadija veikli ievilka mani kleitā, kas izrādījās patiešām ļoti pievilcīga. Tad Sadija aizpogāja mazās perlamutra pogas, iztaisnoja pienainās mežģīnes, kas bija piešūtas gar kleitas kakla izgriezumu, un apmierināti pasmaidīja:

- Vai mēs veidojam matus kā parasti?

Es nopūtos:

- Noteikti...

Ļoti ātri un rūpīgi mana cirtas galva tika izķemmēta ar kaula ķemmi un piesprausta ar kaula spraudītēm.

Sadija atkal pasmaidīja un maigi pieskārās manai sejai ar dvesmu. Acīmredzot plāns pūdera slānis bija viss grims, ko šī dāma sev atļāva.

Sadija apgriezās uz papēžiem, atmeta lielas skaistas kastes vāku un paskatījās uz mani ar jautājumu:

– Kādām rotām dāma šodien dos priekšroku?

Šodien, Sadij, es labprātāk atstātu izvēli tev, es atbildēju. Pēc kritiena man ļoti sāp galva, un es nevaru skaidri domāt... Šodien visu izlemsim paši.

Izskatījās, ka Sadija nebija pret šo variantu un, nedaudz padomājusi, no melna samta somas izņēma skaistu kaklarotu, kas mirdzēja ar zaļiem akmeņiem, kas ierāmēti dzeltenīgā metālā.

Zelts un smaragdi?...

Uzreiz man ausīs tika ielikti auskari no tiem pašiem akmeņiem.

Visu darbību noslēdza masīva rokassprādze un gredzeni. Man dekorācijas bija acīmredzami par daudz, bet Sadija rīkojās tik pārliecinoši, ka es to pieņēmu.

Tālāk viņa pastiepa roku uz plauktu, uz kura stāvēja pudeles - kristāla, caurspīdīgas, dažas bija kaut kādos sarežģītos rāmjos ar dekorācijām, dažādiem akmeņiem un emaljas ziediem.

Sadie jautāja:

- Kā ar smaržām, kundze?

Es pastiepu roku:

- Lūdzu, iedod man vieglākos,

Es patiesi cerēju, ka Agneses kundzei nepatīk smagas smaržas, jo es tās vienkārši nevaru ciest.

Sadija pamāja ar galvu un paņēma tumši zaļo stikla pudeli.

Es rezignēti pamāju ar galvu:

- Tikai piliens. Baidos, ka spēcīgā smaka man tikai stiprinās galvassāpes.

Aromāts izrādījās patiešām maigs, kaut kā garšaugs un svaigs.

Nu, Agnese, tev iet lieliski, ja vien es apstiprinu visu, kas tev patika.

Es piecēlos, mana sirds dauzījās, kājas padevās. Pusdienas ar kādu nepazīstamu, nesaprotot, kā uzvesties, ko teikt, un turklāt es pat nezinu, kur iet!

– Sadi, vai vari mani pavadīt, lūdzu?..

Viņa satvēra mani aiz elkoņa — jāsaka, ļoti uzmanīgi — un, acīmredzot, veda mani uz ēdamistabu.

Mīļās istabenes pavadībā iegāju lielā istabā, manuprāt, pat zālē.

Pa vidu bija liels