Desmit Ēģiptes Sodības

By Baiba Talia

"Desmit Ēģiptes sodības"

 

Holokaustu un padomju režīmu pārdzīvojušais Mozus zaudē cerības atrast kādu no saviem ģimenes locekļiem. Viņš atstāj savu saimnieka amatu evaņģēliskajā kristiešu baznīcā, kas pirms otrā pasaules kara bija viņa ģimenes celta sinagoga. 

Ruta, kristiešu draudzes  uzlecošā zvaigzne, sāk apmeklēt neplānotas mācību stundas Mozu vadībā un atklāj senus cilvēka dvēseles noslēpumus.

Maksims, draudzes vadītājs un kaislīgs Kristus sekotājs, izmisīgi cenšas atrisināt pagātnes mezglus. Nauda. Kaislība. Iekāre. Vardarbība. Lepnums. Ticība. 

 

Kad negaidīti notikumi atspoguļo Mozus mācību stundas, Ruta saprot - katrs saskaras ar personīgo ceļojumu caur desmit Ēģiptes sodībām.

 

 

• Language: Latviešu valoda
• Publisher: Dievbijīgo draudze "Dzīvības Ceļš"
• Release date: Apr 2, 2021
• ISBN: 9781386969747

Baiba Talia

     Baiba was born in Latvia, a satellite country in the now defunct USSR. Her home country gained independence from the USSR during the author’s teen years. As a result, the author grew up during a time of extreme chaos, change, and new beginnings. This included a shift from Soviet propaganda to freedom of speech and religion. Economically, her world went from a communist planning economy to capitalism.This led to 3 monetary system changes (all within Baiba’s lifetime). Most newly independent Latvians were left in a deep financial crisis. This turbulent time is reflected in Baiba’s career path; from working in hospital wards, to owning her own successful business, then driving a bus in the mountains of Norway, and now, her emerging writing career.      Baiba’s life experience is a backdrop for the settings of her books. Her writings are influenced by the people she met growing up in the USSR and Latvia. Her values are rooted deep in love for the God of Israel, and in her stories she is on the quest to find God's light in every person's soul. She invites readers to stop and look at the world. And perhaps her books will help us gain a new perspective on people and things we thought we knew.  

Book preview

Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut. Savs laiks mīlēt, un savs laiks ienīst; savs laiks karam, un savs laiks mieram. Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet. Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt. Savs laiks klusēt, un savs laiks runāt.

Bet kāds labums tad darītājam no visām savām pūlēm? (Salamans Mācītājs 3:1-9)

1. Gam Ze Ya’avor.

Vecais vīrs lēni noglāstīja sava ozolkoka rakstāmgalda virsmu un klusi noteica: Gam Ze Ya’avor. Kādreizējās sinagogas mazo kabinetu pielēja maiga vasaras pēcpusdienas saulīte. Gaisā putekļi, notrausti no vecā grāmatu skapja, griezās dejā. Uz platās palodzes gozējās puķupods. Pie gaiši pelēkām sienām karājās motivējošie plakāti ar mūsdienu kristīgiem saukļiem, kas sludināja uzvaru pār ļauno. Sirmgalvis pārlaida skatu grāmatām, kas tagad pildīja kādreiz viņam piederošo grāmatplauktu, nopūtās un, klusi atkārtojot Gam Ze Ya’avor , vēlreiz atskatoties uz šo, viņam tik tuvo telpu, devās uz izeju. Durvīs roka automātiski sniedzās pie rāmja, bet pirksti neatrada mazo mezuzas [1] kārbiņu. Viņš uz brīdi pārsteigts paskatījās uz savu roku un durvju stenderi, tad attapies nopūtās un devās prom.

Kad kabineta durvis atkal aizvērās, no galda apakšas izlīda jauna sieviete un, nogrozot galvu, pukojās. – Ārprāts! Kāds kauns! Ko es te daru! Slēpties zem galda kā skuķēnam, pieķertam nedarbos!

Nu jā, kāpēc tad viņa slēpās? Tāpēc, ka viņa nebija gatava ne ar vienu pašreiz runāt. Tāpēc, ka šī bija vienīgā tukšā telpa, kas ar savām antīkajām mēbelēm un skatu pa logu iedvesa viņai tādu kā pamatīguma sajūtu. Te bija vienīgā telpa, kurā nav pieejams internets un pat mobilais pārstāja uzmācīgi pīkstēt, jo arī zona te parasti nesniedzās. Viņa nebija gatava ne ar vienu runāt un skaidrot savas saraudātās acis. Viņa bija sēdējusi pie milzīgā ozolkoka galda un brīdī, kad kabineta durvis lēnām un uzmanīgi sāka vērties vaļā, nezin kāpēc impulsīvi panira zem tā apakšā. Atpazīstot vecīgā, smagnējā gaitā baznīcas ilggadējo saimnieku, viņai bija kauns līst laukā. Tā, piespiedusies pie tālākās sienas, viņa klusi tupēja zem galda un dzirdēja šo Gam Ze Ya’avor.

Vēlreiz apsēžoties krēslā, viņa ievēroja balto lapu, kas bija atstāta uz galda.

Iesniegums.

Lūdzu atbrīvot mani no saimnieka amata pēc paša vēlēšanās.

Datums un paraksts.

Rūte nevarēja noticēt un pārlasīja šīs trīs rindiņas no jauna. Kur viņa šajos laikos atradīs jaunu saimnieku? Kāpēc pēkšņi viņš gribēja iet prom? Protams, viņš bija gados, bet cik īsti vecs viņš bija? Rūte nespēja atcerēties laiku, kad šī vīra te nebūtu bijis. Kopš viņa pati kā apjucis pusaudzis bija nonākusi Cerības Katedrālē, vienmēr kaut kur fonā bija viņš – Mozus, kā viņu, mīļi jokojot, sauca baznīcēni. Viņa īsto vārdu neviens patiesībā nezināja. Mozus tīrīja pagalmu. Mozus rūpējās par mēbelēm un pulēja antikvāros priekšmetus. Mozus satumsušu skatienu vilka laukā no atkritumu urnas vecās grāmatas, kas kādā pavasara talkā bija atrastas bēniņos. Tur tika veikti remonta darbi, lai ierīkotu jauniešu centriņu. Strādnieki atrada kādas vecas grāmatas un pat kaut kādus ruļļus. Viss tika sviests celtniecības gruvešu kaudzē. – Tora![2] – iesaucās Mozus, un ar drebošām rokām, asarām mirdzot viņa sejā, vecais vīrs paņēma ruļļus, apsedza tos ar savu žaketi un aiznesa. Vēlāk vakarā viņš pārkrāmēja visu gruvešu kaudzi un visas atrastās grāmatas salika čemodānā un nesa prom, lai vēlāk atgrieztos un turpinātu pārmeklēt gruvešus. Toreiz Rūta ar jauniešiem mēģināja veco vīru mierināt, skaidrojot, ka nav jēgas glābt šīs vecās grāmatas. Ka viņš šo Toru var izlasīt Bībelē. Jaunā, modernā izdevumā, ar dažādiem tulkojumiem, un svarīgākais – ar Jauno Derību! Jēzus veco Toru ir piepildījis, un galvenais - Jēzus mūs un arī Mozu ir atbrīvojis no bauslības, un Mozus tagad ir brīvs!

Mozus toreiz bija skatījies uz viņiem, tad pacēla acis uz debesīm un sāka kliegt. Vienkārši - asarām līstot, rokas pacēlis augšup, viņš žēli un stiepti kliedza. Elpai beidzoties, viņš nokāra galvu, un, ignorējot samulsušos jauniešus, Mozus, gausi kustoties, turpināja pa vienai vilkt laukā no putekļiem vecās grāmatas, tīrīt tās un rūpīgi likt savā vecajā čemodānā. Arī toreiz viņš kaut ko klusi murmināja pie sevis. Baruh HaŠem ... Un no tikko izvilktās grāmatas tiek notrausti putekļi. Liekot to čemodānā, atskanēja Gam Ze Ya’avor. Un tā uz priekšu.

Jaunieši nolēma, ka vislabāk Jēzus mīlestību vecajam, dīvainajam vīram varēs izrādīt, netraucējot viņu darbā un aizlūdzot, lai Dievs atver savā mīlestībā Mozum acis, ka viņš redz savu maldīšanos un saprot, cik aplami ir apraudāt sagruvušās derības putekļus!

Mozus. Iet prom. Rūte pārlasīja iesniegumu, un saprata, ka nespēj šo vietu iedomāties bez Mozus klātbūtnes un rūpēm. Viņa piecēlās un devās pie durvīm.

Jau pēc brīža viņa klauvēja pie Mozus mājas durvīm. Nekur tālu nebija jāiet. Baznīcas ēku apjoza mūra sēta, aizsargājot skaistu dārzu ar senām liepām un dažādiem augļu kokiem. Šī mūra tālākajā stūrī bija mazmazītiņa piebūve. Kādreiz šķūnītis, bet ar baznīcas atļauju, pārbūvēta mini mājiņa – istabiņa, virtuvīte un labierīcības. Tā tika atdāvināta Mozum. Tagad Rūte stāvēja pie durvīm un dzirdēja, kā lēni soļi tuvojas un durvis atveras.

Pārsteigtais Mozus raudzījās uz sievieti savā priekšā. Pusgari rudi mati mirdzēja, vakara saulītes pielieti. Zaļas acis. Gaiša gara kleita ar puķu aplikācijām svārku daļā un gaiši zaļa jaka, nevērīgi uzmesta uz pleciem.

-  Mozu. Es tikko izlasīju jūsu iesniegumu. Es nevaru to parakstīt! – Mozus uzacis pacēlās vēl augstāk. – Baznīca nevar bez jums! Es nevaru jūs atlaist!

-  Kāpēc? – klusi vaicāja vecais vīrs.

Rūte vēlējās kaut ko teikt, bet nespēja atrast argumentus. Pēkšņi visi šīs dienas notikumi un arī bezspēcība par Mozus došanos prom un viņas nespēju atrast risinājumu nevienai no problēmām lika emocijām pārplūst, un viņa vienkārši sāka raudāt. Mozus apmulsis skatījās uz raudošo sievieti un norūpējies sāka uztraukti braucīt savu bārdu. Rūte, pazudusi savās emocijās, atspiedās pret stenderi un saguma uz sliekšņa. Mozus atvēra durvis līdz galam vaļā, tad atnesa ķeblīti un, novietojot to pie durvīm, iesteidzās atpakaļ istabā un iznesa vēl vienu.

-  Rūte. Tas jums! Lūdzu! Apsēdieties! Parunāsim. Neraudiet – un, norādot uz blakus nolikto ķeblīti, viņš, sniedza viņai baltu kabatas lakatiņu. Rūte lēnām, apvaldot elsas, cēlās augšā un, pamājot pateicību, apsēdās uz ķeblīša. Mozus savu ķeblīti novietoja kādus soļus divus tālāk. Abi tagad sēdēja mājiņas ēnā, atspiedušies pret sienu, un ļāva vasaras pievakara saulei aizpildīt mulso klusumu.

-  Rūte, par ko jūs raudājāt? – klusi sarunu iesāka Mozus.

-  Piedodiet! Neveikli sanāca, – rokās nervozi raustot kabatlakatiņu, atbildēja Rūte. – Šodien kaut kā viss ir satecējis kopā. Visa ir par daudz! Un tad vēl jūs arī ... Kāpēc jūs gribat iet prom? Vai kaut kas ir noticis?

-  Rūte, man ir 80! – kautri atbildēja Mozus. – Es esmu noguris. Es vienkārši netieku vairs galā.

-  Jā. Protams. Piedodiet! Es tikai nevaru iedomāties šo vietu bez jums!

-  Es arī.

-  Bet tad varbūt...

-  Rūte, šī vairs nav mana vieta, nav mans laiks. Ir jauns faraons, jauni tikumi.

-  Es nesaprotu. Kaut kas tomēr ir noticis?

Mozus tikai sāka smieties. – Vai kaut kas ir noticis?! Kur jūs bijāt pēdējos ... kaut vai 100 gadus? Kaut vai pēdējos 30 gadus? Kas ir noticis? – pēc pauzes viņš turpināja. – Es vairs nevaru turpināt kalpot. Piedodiet!

-  Es saprotu. Nē, nesaprotu, bet saprotu. Huh! Es saprotu, ka jūs esat gados un jums tīri fiziski ir grūti tikt galā ar saimnieka pienākumiem. Es neko nesapratu par faraonu un jaunajiem tikumiem, un es nesaprotu