Apstākļu spiediena ietekmē

By EDGARS AUZIŅŠ

Galvenā varone, noziedzniece ar iesauku Lina jeb Kosmoss, kura tagad pēc savas gribas dien Iekšlietu ministrijā, saņem pašnāvības vēstuli no sev tuva cilvēka, tā sauktās labās rokas. Šīs lietas izmeklēšana savijas ar atmiņām par to, kā pirms trim gadiem viņa kopā ar savu grupu pēc kāda ziņneša pavisam negaidīti tika arestēta kādā sīkumainā lietā. Atrast patiesību šajās lietās palīdz veselais saprāts, loģika, spēja analizēt, tuvi cilvēki un apstākļi. Atliek vien noskaidrot, vai viens un tas pats cilvēks divreiz salauzīs Līnas dzīvi.

• Language: Latviešu valoda
• Publisher: EDGARS AUZINS
• Release date: Apr 11, 2024
• ISBN: 9798224233175

EDGARS AUZIŅŠ

Dzimis 1989. gada 22. decembrī. Absolvējis Rīgas Juridisko koledžu. Profesijā nav strādājis, bet apguvis programmēšanas prasmes un pašlaik ar to nodarbojas. Kopš 2022. gada ir personīgā uzņēmuma vadītājs, kas nodarbojas ar transporta pārvadājumiem, kā arī programmēšanu. Dzīvnieku, īpaši suņu, mīļotājs. Born 22 December 1989. Graduated from Riga College of Law. Has not worked in the profession, but has acquired programming skills and is currently working in it. Since 2022 he has been the CEO of his own company, which deals with transport transport as well as programming. Lover of animals, especially dogs.

Book preview

Table of Contents

1.daļa. Kļūdas

2.daļa. Profesijas izmaksas

3.daļa. Īsumā par īsfilmu

4.daļa. Ķermenis darbam

5.daļa. Pazudušais cilvēks

6.daļa. Spontāns šāviens

7.daļa. Gala rezultāts

1.daļa. Kļūdas

Ir pagājuši gandrīz trīs gadi. Visiem šķiet, ka es dzīvoju un dzīvoju parastu dzīvi. Dažreiz arī es tā jūtos. Es dzīvoju parastu dzīvi. Cik tas ir iespējams pēc gandrīz sešiem ellē nodzīvotiem gadiem.

— Vai tu taisies smēķēt? — Galda kaimiņiene iegrūda man plecā.

«Ejam,» es skābi pasmaidīju.

Es sāku smēķēt tikai pirms trim gadiem — vispirms vienu cigareti mēnesī, tad nedēļu, tad katru dienu. Mani klasesbiedri ātri saprata, ka es sēžu, un pēc katras nodarbības sāka mani aicināt ārā. Un jāpiebilst, ka smēķēt mēģinu tikai augstskolā. Nākamais pāris beidzās un pēc sekundes mani jau vilka pa gaiteni uz ielu. Vai tiešām cilvēkiem patīk ievilkt citus savā purvā?

— Man ir tik skumji, varbūt mums nevajadzētu iet uz nākamo? — uz lieveņa jau bija sapulcējies krietns ļaužu pulks, kas atļāvās savam ieradumam.

— Kurš nākamais? — ikdienas dialogs jebkura pāra priekšā. Neviens nekad nezina, kurš pāris ir nākamais, bet katrs kaut kā nonāk īstajā vietā īstajā laikā.

— Tu dosies? — Viņi pakratīja mani aiz pleca.

— Nezinu. «Man vēl ir ko darīt, bet viņi var pagaidīt,» es strupi atbildēju.

«Labāk aiziet redzēt šo pāri, skolotājs atzīmē, ka ir pirmdiena,» nāca no kaut kurienes sānos.

Pie ēkas lieveņa, kur bija ierīkota spontāna smēķēšanas zona, skolēni veidoja savas grupas atbilstoši grupām vai specialitātēm. Dažkārt uzņēmumi sajaucās, taču šis drīzāk bija izņēmums.

Mūsu grupā gandrīz visi beidza pīpēt, ātrākie gaidīja pārējos. Pie ēkas piebrauca liela tonēta mašīna un uzreiz piesaistīja visu skatienus.

— Forša mašīna! — kāds nosvilpa.

Es gribēju pakrist pazemē. Pazust. Skrien prom. Es gribēju, lai tas viss būtu sapnis, jo es precīzi zināju, kuru šīs automašīnas vadītājs bija ieradies redzēt. Pa vadītāja durvīm iznāca jauns puisis. Klātesošo pārsteigtajos skatienos viņš tuvojās man.

«Šodien jūs gaida padomē,» viņš man uzreiz teica. — Viņi gaida nedēļu.

— Viņi pagaidīs vēl mazliet. Vai tas ir tikai tas, pēc kā jūs atnācāt? — jautāju, kaunā degdama, bet to neizrādot.

«Lūdzu, parakstieties,» viņš turēja rokās planšeti ar kaut kādu lapu. Es ātri pārlaidu tam acis un parakstīju to.

«Ir pienācis laiks jums,» es pasniedzu planšeti puisim un pateicu to tādā tonī, kas neprasa strīdus vai ķildas. Puisis tikai pasmaidīja un pagriezās pret savu mašīnu.

— Ak, kas tas ir? Kas ir šis skaistais puisis? — klasesbiedrene apbrīnojami jautāja.

«Neviens,» es ieelpoju.

— Ko viņš tev parakstīja?

«Pieteikums atvaļinājumam,» visi uztvēra šo atbildi kā joku, bet tā bija tīra patiesība.

— Tas ir smieklīgi, bet būsim nopietni.

«Tas ir nopietni,» es atbildēju bez smaida.

— Labi, mēs ejam kā pāris? — Mani klasesbiedri paskatījās uz mani no sāniem.

«Ejam,» es atbildēju.

Līdz šim šis bija pēdējais pāris un man bija tikpat garlaicīgi kā visi iepriekšējie. Sajūta ap ēku pēc šīs tikšanās bija sapuvusi. Bija sajūta, ka manas divas dzīves sajaucas. Meitenes nebeidza mani pratināt par to, kas pie manis nāca un ko es parakstīju. Šādā vidē kļuva grūti saglabāt mieru. Es ilgu laiku biju iegrimis domās par savu dzīvi, pārstāju atbildēt uz jautājumiem, un pāris man aizlidoja vienā mirklī.

— Braucam mājās? — no smagajām pārdomām mani izvilka galda kaimiņš.

«Jā, Sanja, iesim,» es ātri nospriedu.

Mans galda biedrs ir mans labākais draugs universitātē. Un parastajā dzīvē, iespējams, arī. Viņš ir viens no retajiem civiliedzīvotājiem, kurš zina par nelielu daļu no manām juridiskajām darbībām. Patiesībā Saša zina tikai vispārīgi — es izvēlējos viņu pasargāt no citas pasaules.

— Kas pie jums nāca, kad mēs to nopirkām? — viņš jautāja jau mašīnā.

— Mazi cep. «Es lūdzu atvaļinājumu,» es viņam pamāju.

«Tātad jūs nejokojāt pie ieejas,» viņš iesmējās. «Acīmredzot viņš meitenēm patika.»

«Viņam šīs meitenes ir kā negriezti suņi, un mums tur nekas nav piemērots.»

Atlikušo ceļu klausījāmies mūziku un pļāpājām par mācībām. Man ļoti pietrūka vienkāršas sarunas par kaut ko normālu uz vienādiem noteikumiem.

Pēdējā laikā manas dzīves «tumšā» puse sāk jaukties ar «balto», un šis apstāklis mani nedaudz biedē un liek sajust briesmas tur, kur tām nevajadzētu būt. To visu ir grūti realizēt, un ar to ir jātiek galā. Lai gan, manuprāt, mana dzīve jau sen ir kļuvusi pelēka.

— Tas viss, vai man tevi rīt paņemt? — Saša apstājās netālu no ieejas.

— Nē, es droši vien rīt došos uz treniņu laukumu. Es neiešu uz nodarbībām.

— Vai varu nākt tev līdzi? — viņš bailīgi jautāja.

— Kāpēc tev to vajag? — Es biju pārsteigts. «San, ja tev ir problēmas un es varu palīdzēt, tad runājiet uzreiz un netērējiet nevienam laiku,» es negaidīju atbildi.

«Man vienkārši interesē skatīties,» mans draugs izspieda.

Es gudri paskatījos uz viņu.

— Kā būtu ar piedalīšanos?

«Arī to,» viņš beidzot atzina.

«Tad rīt paņemiet mani pie otrā pāra, un mēs iesim kopā,» es izkāpu no mašīnas un devos uz savu dzīvokli.

Es jebkurā laikā varēju iet viens, kur vien man vajag. Man ir mašīna un motocikls, un es varu braukt. Tikai man nav vadītāja apliecības, bet tā ir ļoti maza problēma man piederošajā pilsētā. Varētu pati braukt vai norīkot sev personīgo šoferi, bet visparastākais students tā dzīvot nevar.

Kādreiz es izvēlējos strikti nošķirt savu dzīvi un sevi. Vēl nesen viss gāja lieliski. Pat pēc tam, kad daļa manas dzīves sabruka un tika sagrauta, es varēju savākties un turpināt dzīvot. Bet mana otrā dzīve tagad griežas tikai ap atriebību vai drīzāk to meklēšanu, kuriem man ir jāatriebjas. Un atlikušo šīs dienas daļu, tāpat kā dažas citas, pavadu atmiņās un faktu salīdzināšanā.

Iezvanījās telefons. Krēslas klusumā tas izskanēja negaidīti skaļi un asi.

— Jūs bijāt prom uz nedēļu! Vai tu vispār kaut ko darīsi? Mums ir kontrabandas lieta. Vai esat gatavs prezentēt vismaz dažus rezultātus?! — telefona uztvērējs plosījās no skaņām.

— Šo uzdevumu jau esmu atrisinājis. Rīt es jums pateikšu to cilvēku vārdus, kuri būtu jāpārbauda.

— Šodien! Tagad! — kliedza balss klausulē.

«Rīt,» es bargi pārtraucu vārdu plūsmu.

«Tu noteikti aizmirsti sevi.» Mums ir putnu tiesības un mēs vēl varam tevi aizslēgt,» nepatīkami iesmējās balss.

«Pārbaudiet savu informāciju,» es pārāk labi atbildēju un noliku klausuli.

Pirms diviem gadiem mani iecēla civildienestā un iecēla idiotu priekšnieku. Acīmredzot ne viss viņam par mani tika izskaidrots un ļoti bieži viņš uzvedas kā pilnīgs idiots vai pašnāvnieks.

Man joprojām ir grūti savaldīties un nemēģināt veidot tos, kas strādā pie šīm pašām «putnu tiesībām».

Dažreiz man pietrūkst spēka. Jā, man joprojām ir spēks. Protams, daudz mazākā apjomā, bet tas ir. Tomēr es esmu tik noguris no šīs mazās daļas, ka es varētu arī pakārt sevi. Iespējams, tik daudzi gadi nežēlīgā biznesā ir darījuši savu, un es esmu pilnībā izsmelts.

Jums vienkārši vajadzētu visu nolikt malā un gulēt. Izgulies. No rīta dosimies uz treniņu laukumu, paņemšu nelielu pauzi un lieliski notrenējos.

Mūsu treniņu laukums ir liela atklāta teritorija ārpus pilsētas. Laukumu ieskauj žogs, centrā atrodas diezgan liela nepabeigta piecu stāvu ēka. Patiesībā tikai ēkas skelets. Šur tur ir slepenas ejas, ne visos stāvos ir kāpnes. Katrs stāvs ir ļoti labi jāpārzina, lai nejauši nesabruktu.

Tieši šajā teritorijā mēs rīkojam peintbolam vai lāzertagam līdzīgas spēles: mums ir speciāli ieroči, tērpi ar sensoriem un, galvenais, laba kompānija. Vienīgā atšķirība ir tā, ka mūsu cīņa ir sīva, katru reizi, kad mēs atdodam visu. Dažreiz es ņemu līdzi savus draugus no ikdienas un viņi trenējas pie mums. Gandrīz vienmēr uz vienādiem noteikumiem, kas iesācējiem var būt diezgan postoši.

Šajā skaistajā rītā sev negaidīti pārgulēju un lodes ātrumā sataisījos. Divdesmit minūtes pēc tam, kad es pamodos, Sašas mašīna jau stāvēja zem logiem un gaidīja mani. Es parādījos pēc piecām minūtēm.

«Paldies, ka gaidījāt,» es bargi pateicos.

— Nekas. Labāk ievadiet vajadzīgo adresi navigatorā vai paskaidrojiet, kā tur nokļūt,» viņš jautri iesāka.

— Uz otru galu, kur ir izeja uz tuvāko pilsētu, un tad es jums parādīšu, kur nogriezties.

«Vai jums kaut kā nav noskaņojuma vai jau esat uzvilcis priekšnieka masku?» — Sanija ar visu nopietnību jautāja pēc kāda laika klusējot.

«Es tur neesmu boss,» es atgādināju.

— Un kas? Esmu pārliecināts, ka visi tevī klausās.

— Jā, iespējams, bet viņiem tas nav jādara.

«Viņi jūs vienkārši ciena,» šī frāze skanēja ar skaudību.

«Tur visi ir vienādi, nomierinieties, bet šī apmācība būs diezgan brutāla.» Vai tiešām vēlaties to?

— Protams.

— Vai tev atkal ir garlaicīgi? — ES pamanīju. Šī nav pirmā reize, kad tas notiek ar manu draugu. Garlaicība viņu spieda uz dažādām stulbām lietām.

Viņš izdarīja kādu neskaidru žestu ar galvu, un es paraustīju plecus. Atlikušo ceļu braucām klusēdami. Tikai vienu reizi ar roku parādīju vajadzīgo pagriezienu. Brauciens aizņēma diezgan ilgu laiku, ņemot vērā rīta sastrēgumus. Skanēja neuzbāzīga mūzika, un manas domas atkal aizrāvās ar dienu, kad mana dzīve sabruka.

Tā mums bija parasta darba diena. Mēs pavadījām trīs dienas, gatavojot uzbrukumu nelielam komercuzņēmumam. Mums vienkārši vajadzēja klusi, neradot jautājumus vai paniku strādniekos, ielīst direktora kabinetā un mierīgi ar viņu parunāties. Kā paveicās, viņš nevēlējās runāt mierīgi. Viņš sāka vicināt rokas un kliegt kā traks. Izcēlās briesmīgs troksnis, un mēs bijām spiesti atkāpties. Pie izejas no ēkas viņi mūs jau gaidīja.

— Šeit? — kāda balss mani izvilka no atmiņām.

— Jā, brauc mazliet tālāk, būs kontrolpunkts. Viņiem vajadzētu tevi izlaist bez problēmām,» es pamāju ar roku pa kreisi.

Kontrolpunktu izgājām bez problēmām: tiklīdz apsargs mani ieraudzīja pasažiera sēdeklī, viņš uzreiz bez jebkādiem jautājumiem steidzās atvērt eju.

— Labrīt! Es ļoti priecājos, ka esat kopā ar mums šajā skaistajā rītā! — pie manis pieskrēja tehnikas ģēnijs Pasha. Es redzēju, kā viņš gribēja paspiest manu roku vai apskaut, bet viņš atturējās.

— Vai plānojat vēlreiz filmēt treniņu? — ironiski jautāju.

— Kas par to!? Jūs vienmēr ražojat lielisku materiālu! Starp citu, tavs brālis šodien ir šeit, tāpēc es gaidu dažas bumbas! — viņš ar iedvesmu kliedza.

«Lieliski, mēs centīsimies darīt visu pēc iespējas labāk, bet šodien man līdzi ir civiliedzīvotājs,» mani vārdi nedaudz atvēsināja tehniķa degsmi.

— Bet tu to māki skaisti nospēlēt? — viņš cerīgi jautāja.

«Es mēģināšu,» es šaubīgi apsolīju.

— Kosmoss! Prieks tevi redzēt! — nedaudz tālāk, netālu no ieejas nepabeigtā ēkā, stāvēja vairāk nekā desmit cilvēku liela kompānija.

«Prieks arī tevi redzēt,» es sausi sveicināju.

«Šodien mūsu ir diezgan daudz,» kāds atzīmēja. — Un ir arī civiliedzīvotāji.

— Tas ir labi. Mēs sadalāmies komandās pa diviem,» mana brāļa pavēlošā balss ātri pievērsa visu uzmanību.

«Jā, bet mēs esam piecpadsmit,» es iesmējos, paspējusi saskaitīt potenciālo dalībnieku skaitu.

— Sešpadsmit. Pasha piedalās kopā ar mums,» tehniķa brālis uzsita viņam pa plecu.

— Kas ar tevi piedalās? — tehnikas ģēnijs stāvēja satriekts un nepārprotami nerēķinājās ar šādu notikumu attīstību.

— Laba ideja. Tu sakārtosi savas kameras, ieslēgsi tās nedaudz agrāk un ej šaut savus ienaidniekus,» nesmejoties sacīja Vlads.

— Vladi, esi pārliecināts? Pasha ir zelta vērta, un treniņi dažkārt var būt brutāli,» atgādināju.

— Protams. Jūs paņēmāt līdzi civiliedzīvotāju, un viņš būs jūsu komandā. Pasha būs ar mani. Pārējie var dalīties, kā vēlas,» brālis deva pavēles.

— Kameras ir novietotas, tās tikai jāieslēdz.

Visi iegāja ēkā, lai pārģērbtos, Paša nomākts traucās aiz kamerām uz nelielu piebūvi blakus galvenajai ēkai.

— Iesim meklēt tava izmēra un ekipējuma formas tērpu.

Es aizvilku Sašu uz centrālo ieeju, no turienes uzreiz pa labi, ejā salauztajā sienā. Uzreiz aiz tā atradās noliktavas telpa.

«Tā, tā, tā,» es atkārtoju, šķirojot bezgalīgās pakas. «Tas tev derēs,» viņa iemeta somu. «Mainieties šeit, es būšu blakus istabā.»

— Vai šeit viss ir uzbūvēts tik dīvaini? — Saša jautāja, kad es aizgāju aiz citas sienas.

— Kāpēc jūs darāt to?

«Ir slepenas telpas, caurumi grīdā, un es zvēru, ka uz otro stāvu, kur mēs ienācām, nav kāpņu.»

— Labi, ka tu to pamani. Šajā vietā ir viegli salauzt ekstremitātes vai pat tikt nejauši nogalinātam. «Labāk apskatiet visas sienas un grīdu un vēl labāk, ejiet tieši man blakus — visi pārējie zina ēku līdz pēdējam akmenim,» es teicu.

— Un šis garais puisis ar brillēm?

«Viņš gadiem ilgi filmē mūsu treniņus šajā vietā, un, varētu teikt, viņš ir visbīstamākais pretinieks,» es nodomāju.

— Kāpēc? — Saša nesaprata. Bija jūtams, ka viņš joprojām uzskata, ka smieklīgais zēns nav sev konkurents.

— Jā, jo viņš vēroja katru no mums. Viņš varbūt nav veiklākais, bet noteikti zina visu mūsu komandas taktiku. — Izņemot tevi, — es viltīgi piemiedzu.

— Ko tu ar to domā?

— Aizkulisēs katrā pārī ir kāds līderis, taču tā ir jebkurā komandā. Visi pieredzējušie cilvēki uzreiz zina, kurš būs viņu līderis un es arī zinu, kurš ir līderis katrā pārī. Tātad mūsu pārī jūs būsiet līderis! — es izpļāpājos.

— Tad mēs noteikti zaudēsim! — Nesmaidot, Saša pielika ieroci viņam pie galvas un izlikās, ka šauj.

«Labāk ir izdarīt pašnāvību šādā veidā no cita leņķa,» es piegāju viņam klāt, pabīdīju ieroci nedaudz zemāk pie viņa auss un pacēlu uzpurni augstāk. «Tā ir labāk, tas noteikti skars jūsu smadzenes.» Un es runāju nopietni: mūsu pārī jūs būsiet līderis. Pārsteiguma efekts būs mūsu rokās.

«Man šķiet, ka tā ir slikta ideja — es to nemaz nesaprotu,» mans klasesbiedrs noliedza.

«Jūs spēlējāt datorspēles,» es apstiprināju. «Jums vienkārši jāiet pirmajam un vairāk vai mazāk tieši jāšauj uz pretiniekiem un jādod pavēles, lai citi mūs nenogalinātu šajā laikā.» Tomēr jums joprojām ir viegla kapteiņa daļa, jo jums vajadzēs tikai vadīt un dot pavēles.

— Un kas? Vai notiek vēl kaut kas? — Sanija bija pārsteigta.

— Jā, grupas vadītājs vienmēr ir atbildīgs par savu komandu. Bet es tevi atbrīvoju no šī pienākuma,» un starojoši pasmaidīja.

«Tagad es esmu vēl vairāk noraizējies.»

— Tas nav tā vērts. Galvenais ir skatīties, kur tu sper. Es kā otrais numurs aizsegšu muguru un, iespējams, pārņemšu arī sānus. Labāk, ja mēs sasniedzam beigas ar pilnu spēku.

— Kā uzzināt, cik dalībnieku