Vientuļa dvēsele raganai ar bērnu

By EDGARS AUZIŅŠ

«Netalantīgu raganu nav, tas ir zinātniski pierādīts fakts.» Nonākusi citā pasaulē un nokļuvusi tajā kā ragana, Marina ir iecerējusi ne tikai izdzīvot, bet arī labi dzīvot, jo īpaši tāpēc, ka viņas rokās ir mazs dēls. Un tam nepieciešams atrast viņa īpašo raganas talantu un attīstīt to, tāpēc Marinu gaida…

• Language: Latviešu valoda
• Publisher: EDGARS AUZINS
• Release date: Mar 29, 2024
• ISBN: 9798224424801

EDGARS AUZIŅŠ

Dzimis 1989. gada 22. decembrī. Absolvējis Rīgas Juridisko koledžu. Profesijā nav strādājis, bet apguvis programmēšanas prasmes un pašlaik ar to nodarbojas. Kopš 2022. gada ir personīgā uzņēmuma vadītājs, kas nodarbojas ar transporta pārvadājumiem, kā arī programmēšanu. Dzīvnieku, īpaši suņu, mīļotājs. Born 22 December 1989. Graduated from Riga College of Law. Has not worked in the profession, but has acquired programming skills and is currently working in it. Since 2022 he has been the CEO of his own company, which deals with transport transport as well as programming. Lover of animals, especially dogs.

Book preview

Edgars Auziņš

Vientuļa dvēsele raganai ar bērnu

Šriftus nodrošina ParaType

© Edgars Auziņš, 2024

––––––––

«Netalantīgu raganu nav, tas ir zinātniski pierādīts fakts.» Nonākusi citā pasaulē un nokļuvusi tajā kā ragana, Marina ir iecerējusi ne tikai izdzīvot, bet arī labi dzīvot, jo īpaši tāpēc, ka viņas rokās ir mazs dēls. Un tam nepieciešams atrast viņa īpašo raganas talantu un attīstīt to, tāpēc Marinu gaida...

––––––––

12+

––––––––

Izveidots inteliģentajā publicēšanas sistēmā Ridero

Saturs

Edgars Auziņš

Vientuļa dvēsele raganai ar bērnu

1. daļa. Atcerēties visu

2. daļa. Kā dzīvot

3. daļa. Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties

Epilogs. Uzcel māju, iestādi koku, izaudzini dēlu

1. daļa. Atcerēties visu

Asas sāpes apdedzināja manu seju, acīs uzplaiksnīja dzirksteles, es sapratu, ka krītu, sadzirdēju lāstus, kas sajaukti ar rupjībām, bērna šausmu kliedzienu un aptumsumu. Šķiet, tas bija tikai uz dažiem mirkļiem — atguvos, kad galva saskārās ar grīdu, bērns joprojām kliedza, bet tagad bērna balsi gandrīz noslāpēja troksnis un grūstīšanās. Manas acis bija sārtā miglā, un visapkārt plosījās karstums. Kaut kā zināju, ka lāsti un mate bija vērsti pret mani, ka viņi tikko bija mēģinājuši mani nogalināt un ka es kaut kā aizstāvējos. Un arī to, ka man bija jāpabeidz iesāktais. Kas tieši bija «iesākts», kā «pabeigt», kas notika — manas smadzenes nesniedza atbildi.

— Mammu, mammu! — Es sajutu uz sejas bērna ledainās rokas. — Māmiņ, nemirsti! Man ir bail! Māmiņ!

Es jau ilgi dzīvoju viena. Mani bērni bija izauguši, un mazbērni bija vecāki par bērnu, kas raudāja man blakus, — spriežot pēc balss, viņam bija kādi trīs vai četri gadi, ne vairāk. Taču tieši «mamma» un bērna izmisīgais raudājums bija tas, kas iedarbināja manus sievišķos instinktus, un nāves briesmu sajūta lika man lēkt kājās, paņemt pie manis pieķērušos bērnu un steigties prom.

Aiz manis atskanēja kurnējoša plaisāšana, kaut kas sabruka, un grīda zem manām kājām satricinājās. Mana ēna mirdzēja starp bālganām zibspuldzēm, garām un neregulārām, it kā salauztām neredzamos leņķos un izkropļotām izkropļotajos spoguļos. Es ar plecu ietriecos aizvērtās durvīs, izskrēju uz ielas, par kaut ko paklupu un nokritu, tikko pagriezos, lai netrāpītu uz zemes guļošajam bērnam.

Kāda cilvēka uzmanīgās rokas, šausmu un līdzjūtības pilnas balsis, vēsais ūdens, sirēnas vaimanas, man pieķērušās bērna raudas — es to visu uztvēru bez prāta. Es noriju ūdeni un dažas tabletes, mierīgi sēdēju, kamēr sieviete baltajā halātā strādāja ar manu seju un rokām, klanījos, kad dzirdēju: «Ar bērnu viss kārtībā, vai dzirdat? Jūsu dēlam viss ir kārtībā. Tas ir brīnums, bet viņam nekas nav noticis.» «Tas ir brīnums. Paklausīgi atkāpos, kad mani aizveda malā, lai netraucētu ugunsdzēsējiem.

No loga šaudījās liesmu mēles, melnējot un saraujot vīnogas, kas pina sienu, smirdēja dūmiem un apdegušiem matiem. Man kaklā parādījās kunkuliņš, es noriju, un man iedeva vēl ūdens, kas stipri smaržoja pēc baldriāna un dzimtās vilkābeles. Melnos dūmus nomainīja tvaika pūsmas, man kaut ko jautāja, tad kāds teica: «Šoks.» Tad uguni nodzēsa, mājā ieskrēja ugunsdzēsēji, viņiem sekoja mediķi... Drīz vien viņi iznesa ārā ķermeni, apklātu ar galvassegu.

Kaimiņš mani paņēma pie sevis.

Es neatcerējos viņas vārdu. Es nezināju visus šos cilvēkus, kas mani sauca vārdā, kaut ko skaidroja policistam, ačgārni, sirsnīgi līdzjūtīgi un neviltoti līdzjūtīgi aizvainojās. Es pat nezināju, kā sauc to bērnu, kurš joprojām turējās pie manis, apskāvies ar rokām ap kaklu. Sapratu, ka notiek kaut kas ne tikai dīvains, bet neticams, neiespējams, no sērijas «nekādi», bet kaut kādu iemeslu dēļ visu uztvēru vienaldzīgi, kā pašsaprotamu lietu. Šoks, jā.

Mani ietērpa pledā, apsēdināja mīkstā krēslā un ielika man rokās krūzi ar stipru, smaržīgu tēju. Pie manis pienāca apmēram četrpadsmit gadus veca meitene, apsēdās, izstiepa rokas un klusi teica:

— Oļežka, vai mēs iesim uz manām rokām? Mēs sēdēsim tepat blakus, nebaidies. Tavai mammai vajag izdzert zāles un mazliet nomierināties. Vai tu gribi, lai es atnesu grāmatu un apskatām bildes?

Bērns pakratīja galvu un vēl ciešāk pieķērās pie manis.

— Vai tu gribētu ābolu? Svaigu no koka.

— Viņš bija pārāk nobijies, — paskaidroja kaimiņiene. — Bet nebrauc prom, mana meita. Es nezinu, kas tev būs vajadzīgs.

— Protams, mamma.

Tā, tā, mana mazmeitiņa — Oļežka, un tā ir kaimiņa meita. Šķiet, ka viņa ir nopietna meitene. Bet kas es esmu es? «Es», ko es atcerējos, klusībā aizmigu mājās pēc pilnīgi parasta vakara un nevarēju atrasties šajā pilnīgi svešajā vietā, starp svešiem cilvēkiem un ar svešu bērnu uz rokām. Ar mazuli, kurš mani sauc par mammu, un kaut kas manī atbild...

Starp citu, šeit ir vakara sākums: ir iestājies pirmais krēsls, bet ielu apgaismojums vēl nav iedegts... Tomēr vasarā satumst vēlu.

Es iedzeru nelielu malku tējas. Man trīcēja rokas, meitene ātri pārtvēra krūzi, un kaimiņiene mani apskāva, apsēdusies uz krēsla platā roku balsta, mierinoši murmināja:

— Mārīška, mīļā, viss ir kārtībā. Viss ir beidzies. Tu esi dzīva, tavs dēls ir dzīvs un vesels, un tavs kazlēns ir turpat un ceļā, jau sen viņam teica, ka viņš iedzers.

— Viņš piekāva mammu, — pēkšņi sacīja Oļežka.

Kaimiņš aizturēja elpu.

— Kur? Marina, kur tas sāp? Varbūt izsaukt ārstu? Ļena, skrien, ātrā palīdzība vēl nav aizbraukusi?

Es mēģināju paraustīt plecus. Tas izdevās puslīdz neveiksmīgi: sāns, ar kuru sita pa durvīm, sāpēja no mēģinājuma kustēties. Meitene aizskrēja prom, un kaimiņiene apsēdās man blakus, maigi glāstīdama manu galvu, kamēr es trīcēju arvien vairāk un vairāk, un pat nobijušā bērna tuvums nepalīdzēja.

— Dēls, — es čukstēju, apspiežot uznākušo histēriju, — nebaidies, tagad nav no kā baidīties, viss ir kārtībā. Vienkārši es arī biju nobijies.

Viņš pretī apskāva mani vēl ciešāk.

Ienāca tā pati sieviete baltā halātā, kurai sekoja policists.

— Viņa sāka runāt,» paskaidroja kaimiņiene.

Policists uzvilka tabureti, uzlika uz galda mapi, izņēma papīru un pildspalvu.

Ļena tomēr paņēma Oļežku no manis, čukstēdama viņam, ka mammu ārstēs ārsta tante.

Es nevairījos no policista. Ļāvos atkal sevi apskatīt un ar kaut ko apsmērēt, vienaldzīgi klausījos ārsta steidzīgajā stenogrammā, diktējot protokolam visus savus nobrāzumus, apdegumus un sasitumus. Instinkts man teica, ka jāļaujas plūsmai.

Tēja bija atdzisusi. Man joprojām trīcēja rokas, bet histērija bija mazinājusies, un, kad policists man jautāja, kas noticis, es godīgi centos atcerēties.

— Es gāju gulēt...» Man tas neizdevās. Kā es varēju paskaidrot, ka es nebiju es? Un vai man vispār par to ir jārunā? — Es taču neatceros!

— Ko tu atceries?

Es neapdomīgi pietuvoju roku pie sejas, pie vietas, kur atcerējos asās sāpes, pēc kurām sekoja tumsa. Pieskāriens iedarbināja pareizo atmiņu ķēdi.

— Man sāpēja. Krita. Bērns raudāja, lūdzot, lai nemirst. Tad atskanēja plaukstoša skaņa... Bīstamības sajūta, ļoti spēcīga. Es satvēru bērnu, vienīgais, ko sapratu, bija tas, ka man vajadzēja glābt sevi. Tas ir viss.

— Bērniņ, ko tu atceries? — Policists man uzmanīgi jautāja.

— Tētis daudz kliedza un lamājās, — čukstēja Oļežka. — Viņš sitās mammai un kliedza «mirst».

Bērns nopriecājās. Es steidzīgi izstiepu rokas:

— Nāc pie mammas, mazais. Viss ir kārtībā. Es taču neesmu mirusi, vai ne? Tu mani lūdza nemirt, un es nemiru. Tu esi labs zēns, drosmīgs zēns. Izglābi savu mammu.

Es turēju viņu cieši pie sevis, šūpuļoju, čukstēju, ka nav no kā baidīties, ka drosmīgie ugunsdzēsēji ir nodzēsuši ugunsgrēku un tētis ir aizgājis tālu prom un nekad neatgriezīsies, lai mūs sāpinātu. Un ar katru vārdu es arvien skaidrāk jutu, ka es šo bērnu nepametīšu.

Kas es esmu, kur es esmu, to mēs atrisināsim vēlāk, bet bērns ir mans, un viss.

Ārsts skatījās uz mani tik uzmanīgi, ka es jutos neērti. Es noskrāpēju pieri.

— Vai jums ir galvassāpes? — Viņa ātri pajautāja.

Es pakratīju galvu: pēc visām viņas ziedēm, pilieniem un tabletēm sāpju gandrīz nebija, tikai mans stāvoklis bija pārāk gausa. Taču kaut kas bija jādara ar šo dīvaino «es-ne-esmu» lietu. Tas pats instinkts kliedza, ka patiesību labāk neteikt. Tāpēc es nolēmu.

— Galva vairs nesāpēja, bet es neko neatcerējos. Proti, līdz trieciena brīdim vispār neko. Es pat neatceros sava vīra vārdu. Un es neatceros tevi, — es vainīgi paskatījos uz kaimiņu, kas mani bija uzņēmis.

Ārsts maigi pieskārās maniem deguniem, un es sašutu — pieskāriens sastapās ar žilbinoši spilgtām sāpēm un bālganu mirkšķi acu priekšā.

— Kā tevi sauc? — Maigi uzdotais jautājums ieskanējās man ausīs, un es atbildēju nedomādama:

— Marina...

Un aizsmaku. Biju pārliecināta tikai par savu vārdu.

Rūpīgām masējošām kustībām sāpes norima.

— Spēcīgs trieciens, — paskaidroja ārsts, — smadzeņu satricinājums un arī psiholoģiskais šoks. Atmiņas atgriezīsies. Varbūt ne visu, bet tā atgriezīsies. Neuztraucieties. Jo mazāk jūs uztrauksieties, jo ātrāk viss atgriezīsies normālā kārtībā. Jums nav jādodas uz slimnīcu, nav smagu apdegumu, nav iekšējo ievainojumu, nav kaulu, paveicies. Bet es iesaku vismaz trīs vai četras dienas atpūsties gultā. Ja jums rodas vājums, galvassāpes, reibonis, paguliet, ja kļūst sliktāk, izsauciet ārstu. Tikšanās... — viņa domāja ne ilgāk par pusminūti un ātri uzrakstīja zāļu sarakstu. — Vai jums ir kāds, ar ko aiziet uz aptieku?

— Protams, — nekavējoties apliecināja kaimiņiene. — Starp citu, Marina, es esmu Vera. Ja jūs kaut ko neatceraties, jautājiet man, es jums pastāstīšu.

Mēs visi parakstījām protokolu. Man atkal sāka trīcēt rokas, un nesaprotamā rakstība nevienu, izņemot mani pašu, nepārsteidza — šķiet, es parasti parakstos ne tā?

— Pagaidām palieciet ar mums, — Vera ieteica.

Bail bija doties uz tukšu, svešu māju, tāpēc es piekritu.

— Uz vienu nakti. Es negribu tevi apgrūtināt, es vienkārši gribu nākt apkārt...

— Pat nedomā par to, paliec tik ilgi, cik tev vajag! Mēs esam kaimiņi. Tu arī vienmēr esi mums palīdzējis, vai neatceries, tāpēc tici man uz vārda.

Es atkal apmetos pledā: es tik ļoti trīcēju un aukstināju, ka nevarēju uzlikt zobu uz zoba. Man nebija ilgi jāsēž: kamēr dzēru vēl vienu tējas krūzi, Vera sagatavoja viesu istabu man un bērnam. Viņa aizveda mani uz gultu, noguldīja, un es uzreiz iekritu sapnī.

* * *

Es sapņoju par ugunsgrēku.

Es dzīvoju — tas ir, es dzīvoju — vecā divstāvu mājā ar četriem dzīvokļiem, kas celta pirms kara, čīkstoša un šķība. Dzīvoklis lejā aizdegās, mums tur ir disfunkcionāli īrnieki, no viņiem var sagaidīt jebko. Caur ventilāciju virmoja indīgi dūmi, kas sūcās pa kāpnēm un zem durvīm, griestu spraugās. Es nepamodos. Kad izcēlās liesmas un nejauši garāmgājēji ieslēgt trauksmi, ne lejā, ne