Gruzdošā vainas apziņa

By Inger Gammelgaard Madsen

Centrālās un Rietumjitlandes policijas nodaļas policists Juhans Boje mirst pēc tam, kad kādā vēlā marta vakarā viņu notriec automašīna, kas lielā ātrumā traucas pa ielu viņa mājas priekšā. Viens no pirmajiem notikuma vietā ierodas viņa priekšnieks Aksels Borgs. Viņš ātri saprot, ka šis nav vienkārši satiksmes nelaimes gadījums, bet gan nežēlīga slepkavība. Bojes deviņgadīgais dēls apgalvo, ka ir redzējis automašīnu un ka šo automašīnu vadījis policists. Vai tas ir tikai traumētā zēna spilgtās iztēles auglis? Degvielas uzpildes stacijas novērošanas kameras ieraksts apstiprina dēla stāstīto — liktenīgajā naktī automašīnu vadījusi persona policijas formastērpā. Šajā lietā tiek iesaistīts Neatkarīgās policijas pārkāpumu izmeklēšanas nodaļas izmeklētājs Rolando Benito. Kuram no Juhana Bojes kolēģiem bija motīvs krist šādā galējībā? Rolando Benito apvienojas ar TV2 East Jutland žurnālisti Anni Larsenu. Viņi seko pavedieniem, kas noved viņus pie ugunsgrēka, kas atstājis traģiskas sekas uz kādu vietējo ģimeni. Varbūt ugunsgrēks nemaz nebija nelaimes gadījums? Annei un Rolando šķiet, ka motīvs varētu būt pavisam citāds, nekā viņi sākotnēji bija uzskatījuši. Medības ir sākušās, lai atrastu noziedznieku, pirms viņa nākamā uzbrukuma.

• Language: Latviešu valoda
• Publisher: SAGA Egmont
• Release date: Sep 2, 2019
• ISBN: 9788726231533

Book preview

purchaser.

Gruzdošā vainas apziņa

1. nodaļa

Viņš noslāpēja automašīnas dzinēju, un garāžā iestājās klusums. Vienīgā skaņa bija viņa nedabiski straujā elpošana.

Viņam iebraucot, automašīnas lukturi bija izgaismojuši darba galdu. Acīmredzot Lūkass atkal bija darbojies pie putnu būra un nebija pēc sevis sakopis. Visur mētājās zāģskaidas, turklāt zāģis nebija piekārts savā vietā blakus citiem darbarīkiem pie sienas. Varēja noprast, ka dēls jau atkal bija atmetis darbam ar roku. Viņš mazliet nopriecājās, ka dēls ir vismaz mēģinājis, nevis tikai sēdējis pie televizora vai datora. Deviņgadīgiem zēniem jābūt aktīviem, taču viņam, atšķirībā no Mīas, kura divreiz nedēļā apmeklēja rokasbumbas treniņus, sports nepavisam nepatika. Protams, Mīa bija dažus gadus vecāka, tādēļ, iespējams, viss mainīsies, kad zēns paaugsies.

Viņu kaitināja, ka dēls necentās ieklausīties norādījumos un nebija no tēva mantojis pirkstu veiklību un kārtības izjūtu. Viņi bija kopā uz sienām apvilkuši visu darbarīku kontūras, tādēļ atrast zāģim tā īsto vietu bija viegli. Skābes līmenis kuņģī palielinājās, un sirds sāka sisties straujāk.

Viņš atgāzās sēdeklī un turēja rokas uz stūres tā, it kā joprojām vadītu automašīnu, aizvēra acis un centās aizdzīt aizkaitinājumu un dusmas. Zāģis nebija īstā problēma. Tāpat arī ne nekārtība un ne Lūkass.

Problēma bija viņš pats — viņa šaubas un nepareizie lēmumi. Varbūt toreiz nekas nebūtu noticis, ja viņš būtu saņēmis drosmi un izstāstījis visu Alisei. Viņš jau kādu laiku juta viņas aizdomas. Viņš tās manīja ikreiz, kad aizkavējās darbā vai paziņoja par konferenci ārzemēs. Viņa zināja, bet neko neteica. Vai tiešām viņa viņu mīlēja tik stipri? Vai arī domāja, ka nevar dabūt citu, labāku? Viņa bija skaista sieviete un varēja dabūt jebkuru vīrieti, kuru vēlējās.

Viņš atvēra acis un blenza tumsā. Iedomājoties Alisi kopā ar citu vīrieti, viņu pārņēma sveloša greizsirdība. Tas vien pierādīja, cik ļoti nicināms viņš bija. Viņam nebija tiesību tā justies, tāpat arī viņam nebija tiesību uz atvieglojumu, ko viņš sajuta, pabraucot garām mājai un redzot, ka gaismas ir izslēgtas — tātad Alise un bērni jau gulēja. Protams, ka gulēja. Bērniem rīt agri jāceļas un jādodas uz skolu, bet Alisei slimnīcā bija agrā maiņa. Varbūt agrā došanās pie miera nozīmēja protestu no viņas puses.

Viņam vajadzēja piezvanīt uz mājām, bet beidzot kaut kas bija noticis. Rīt viņš zinās skaidri.

Kad viņš bija viņu saticis un ieskatījies viņai acīs, viņš no šīs lietas nespēja atteikties. Pēc visiem šiem gadiem viņam vajadzēja to mest pie malas. Tas bija nelaimes gadījums; tā bija teikts ziņojumā. Tomēr viņam vienmēr bija licies, ka tur slēpjas kas vairāk. Vai tam par iemeslu bija viņa profesionālā pieredze, vai arī tas bija kaut kas cits? Alise bija jautājusi, kas viņu nomāc. Arī viņa to juta, jo bija uzmanīga un ar lieliskām novērošanas spējām. Viņa juta viņa slēptās skumjas un to, ka viņš domā par ko citu, nevis viņu vai bērniem. Viņam vajadzēja būt atklātam un izstāstīt visu, atzīties un attīrīt savu dvēseli un dzīvi. Tagad tam tāpat vairs nebija nekādas nozīmes. Nekam vairs nebija nozīmes.

Viņš norija kamolu kaklā un cieši saspieda deguna pamatni starp īkšķi un rādītājpirkstu, lai apspiestu raudas. Viņa bija īpaša, un tagad viņš pavisam droši zināja, ka mīlēja viņu... patiesi mīlēja. Tā nebija tikai iekāre un sekss, kā ar citām. Viņa nebija tikai kārtējā aizraušanās, par ko Alise izlikās neko nezinām. Tikai šoreiz viņu bija piesaistījis kas cits, nevis jaunība vai skaistums. Tur bija kaut kas daudz tuvāks un intīmāks. Tā bija neizskaidrojama saikne, gan fiziska, gan garīga, kādu viņš nekad nebija jutis ar citām sievietēm.. Pat ne ar Alisi.

Kaimiņos sāka riet suns. Viņš saņēmās un atvēra automašīnas durvis. Tās aizcērtot, garāžā atbalsojās neizbēgami skaļais troksnis. Viņš uzkāpa koka gabalam ar saliektu naglu un pie sevis nolamājās, ieslēdzot gaismu, un nolika to uz darba galda.

Lūkass bija labi pastrādājis pie putnu būra. Viņš to pacēla un nopētīja no visām pusēm. Viena jumta puse bija nedaudz šķība, un viena nagla bija izdūrusies cauri, taču kopumā tas izskatījās labi. Viņš spontāni un skumīgi pasmaidīja un noslaucīja acis. Rīt viņš palīdzēs dēlam to pabeigt.

Bērni bija galvenais iemesls, kādēļ viņš nebija viņai pateicis. Lūkass un Mīa. Vai viņš spētu dzīvot bez viņiem? Vai tas vispār būtu nepieciešams? Viņa viņus arī mīlētu, par to viņš bija pārliecināts. Viņai pašai bija bērni. Šis fakts lika viņam atkal aizdomāties par lietu. Viņš cerēja, ka Torbens nav pamanījis veco ziņojumu, šovakar negaidīti atgriežoties. Viņa pārinieks pievērsa neparasti daudz uzmanības sīkumiem. Tādēļ viņš bija labs policists. Viņš bija piecēlies un paķēris mēteli no krēsla atzveltnes, lai izskatītos, ka viņš dodas mājās. Viņš cerēja, ka bija izskatījies pārliecinoši.

Viņš atvēra automašīnas kreisās aizmugurējās durvis, paķēra no aizmugurējā sēdekļa jaku un somu, pārmeta mēteli pār plecu un izgāja no garāžas. Bija salīdzinoši silts marta vakars. Debesīs spoži mirdzēja zvaigznes, un vējā viegli čabēja dižskābarža dzīvžoga sausās lapas.

Kaimiņu suns Maksis joprojām rēja. Parasti suns bija kluss, kad staigāja pa dzīvžoga apjozto dārzu, un nekad nebija uz viņu rējis, jo labi pazina viņu. Viņš palūkojās uz ielu. Kaimiņu mājas priekšā tikai dažas pēdas no ielu apgaismojuma staba bija novietota tumšas krāsas automašīna Peugeot 208. Taču tie nevarēja būt viesi, jo logos nemanīja gaismu. Varbūt Maksis bija palicis mājās viens? Viņš iedomājās, ka varētu pieiet un parunāties ar suni, lai tas nomierinātos. Viņš labprāt vēl kādu brīdi nogaidītu, pirms ierāptos gultā blakus Alisei. Viņš negribēja skaidroties, kādēļ pārnācis tik vēlu, bet varbūt viņa tikai blenztu tumsā, uzgriezusi viņam muguru. Viņš nebija brīdinājis, ka šovakar aizkavēsies darbā, un viņa bija vairākas reizes zvanījusi viņam uz mobilo tālruni, taču viņš nebija atbildējis.

Tumsā šķita, ka automašīna nebēdnīgi smīn. To iedomājoties, viņš nedaudz pasmaidīja. Lūkass bija iemācījis viņam šādi domāt par automašīnām. Dēls bija redzējis pārāk daudz multfilmu un spēja saskatīt seju jebkura modeļa automašīnai. Viņam vienmēr bija bijusi dzīva iztēle. Tās vai nu smaidīja mīļi, nebēdnīgi vai viltīgi, vai arī bija niknas un dusmīgas. Lūkass bija viņam paskaidrojis, ka lukturi ir acis, un radiatora restes ir mute ar zobiem.

Kaimiņi bija gados vecāks precēts pāris, ko reti kāds apciemoja, un šī automašīna agrāk pie viņiem nebija manīta. Izskatījās, ka pie stūres kāds sēž. Viņš samiedza acis. Vājajā gaismā, kas nāca no ielu apgaismojuma aiz automašīnas, bija redzams tumšs stāvs.

Nesen viņi bija izmeklējuši lietu, kurā bija iesaistīta organizētās noziedzības grupa, kas pirms laupīšanas veikšanas novēroja apkaimi. Viņš devās automašīnas virzienā, taču viņam nācās pielikt acīm priekšā roku, kad pēkšņi tika ieslēgti automašīnas spilgtie lukturi, kas viņu apžilbināja. Automašīnai uzsākot braukt un metoties uz priekšu, tās riepas iekaucās. Viņš pat īsti nebija sapratis, kas notiek, kad radiatora restes sašķaidīja viņa celi un augšstilbu, pametot viņu gaisā tik spēcīgi, ka viņš kā lupatu lelle nokrita uz asfalta aiz automašīnas. Viņš pagrieza galvu un redzēja, kā sarkanās gaismas aiztraucas tālumā.

Raupjais asfalts iespiedās viņam vaigā. Viņš mēģināja piecelties, taču sāpes bija pārāk spēcīgas. Viņš izvēma nedaudz asiņu un gandrīz zaudēja samaņu. Suns rēja vēl skaļāk, un izklausījās, it kā tas censtos tikt pāri žogam, lai nokļūtu pie viņa. Pēkšņi sānu sienas logā iedegās gaisma.

Lūkasa istaba.

Viņš aizvēra acis un juta, kā pa mutes kaktiņu tek asinis. Viņš veltīgi centās pacelt roku, lai tās noslaucītu. Lūkass nedrīkstēja viņu redzēt šādu. Automašīnas dzinēja skaņa lika viņam atkal atvērt acis un pagriezt galvu. Viņš atradās ielas vidū, un kāda automašīna brauca viņa virzienā. Izmisīgi, kā tāds dzīvnieks, viņš centās norāpot nost no ielas, taču nespēja pakustēties. Ar pēdējiem spēkiem viņš izstiepa gaisā roku un izpleta pirkstus automašīnas lukturu spēcīgajos staros, it kā varētu to šādi apturēt. Automašīna traucās viņa virzienā, krietni pārsniedzot atļauto ātrumu. Viņš apjauta, ka tā bija viena un tā pati automašīna. Tagad priekšējā riepa bija jau tik tuvu viņa acīm, ka viņš spēja saskatīt tās protektora zīmējumu. Ar pēdējiem atlikušajiem spēkiem viņš griezīgi iekliedzās.

###

Policijas inspektors Aksels Borgs centās apslēpt emocijas mirklī, kad izdzirdēja, ka viens no viņa vīriem ir ievests tiesu medicīniskās kriminālistikas laboratorijā, un ātrās medicīniskās palīdzības mašīna bija braukusi pilnīgā klusumā. Bez sirēnām. Bez steigas. Viņš negribīgi palūkojās uz asiņu peļķi uz ceļa, kur kriminālistikas tehniķi baltos darba apģērbos izvietoja mazas dzeltenas trīsstūrveida zīmītes ar numuriem. Izskatījās, it kā viņi būtu sākuši būvēt kāršu piramīdu. Kāds tehniķis ar pinceti kaut ko pacēla no ceļa. Viņš nevēlējās domāt, kas tas varētu būt. Viņš pamanīja, ka pie sarkanās asiņu peļķes, kas jau pamazām sūcās iekšā melnajā asfaltā, nebija bremzēšanas pēdu.

Tehniķis sveicienā pamāja viņam ar galvu un uzņēma vairākas fotogrāfijas zīmītei Nr. 5, kas bija novietota pie gandrīz nemanāma riepas nospieduma dubļos. Aksels aizgriezās, kad saprata, ka tie vis nebija dubļi. Viņš izvilka rokas no sava tumšpelēkā vilnas mēteļa kabatām un paraudzījās uz māju. Viņš norija kaklā izveidojušos kamolu. Runāt ar ģimenēm nekad nebija viegli.

Patiesībā viņam tas pat nebija jādara. Izrādījās, ka viņa nodaļas jaunajai policistei Katjai piemita šādām situācijām nepieciešamais talants, un viņa par to jau bija parūpējusies. Viņa strādāja pavisam nesen, tādēļ Juhanu gandrīz nepazina. Taču Aksels pazina Alisi. Viņi bija dejojuši nodaļas Ziemassvētku pasākumā mazāk nekā pirms četriem mēnešiem. Juhans nedejoja. Taisnību sakot, arī viņš parasti nedejoja, taču no Alises bija grūti izvairīties, un, savādā kārtā, viņam bija viņas žēl. Darbā visi zināja, ka Juhans nebija uzticīgs vīrs. Viņam nebija ne jausmas, vai arī Alise to zināja. Taču kāda gan tam tagad bija nozīme? Kāda gan tam visam tagad bija nozīme, kad biji saticies ar nāvi?

Smagiem soļiem viņš uzkāpa pa akmens pakāpieniem mājas durvju priekšā un nospieda durvju zvana pogu. Uz pakāpieniem bija smiltis, tās šņirkstēja viņam zem apaviem. Durvju zvans atskaņoja priecīgu melodiju, kas it nemaz neiederējās šajā situācijā. Aiz biezajām ozolkoka durvīm viņš varēja sadzirdēt to pavisam klusu, un gaidot viņš pirkstos pavirpināja sirmojošās ūsas. Šis nervozais ieradums bija izveidojies pēc tam, kad viņš bija ļāvis bārdai ataugt garākai; tādējādi viņš varēja arī būt drošs, ka bārdā nav palikušas drupatas no kārtainās mīklas smalkmaizītes, ko viņš bija piekodis pie vakara kafijas brīdī, kad dežūrējošais policists pavēstīja viņam traģiskos jaunumus.

Viņš paraudzījās rokaspulkstenī. 1.15. Katja varbūt jau ir devusies prom, un, ja Alise tagad nav gatava sarunai, tas var pagaidīt. Varbūt viņa jau ir devusies pie miera. Vēlreiz zvanīt pie durvīm viņš neuzdrīkstējās. Viņš bija gatavs sarunu atlikt un jau apgriezās, lai ar atvieglojuma sajūtu dotos uz automašīnu, kad sadzirdēja aiz sevis atveramies durvis. Alises acis bija pietūkušas un apsārtušas, un apakšlūpa nedaudz trīcēja. Viņa nebija lietojusi dekoratīvo kosmētiku un likās pavisam citāda, nekā tajā Ziemassvētku pasākumā, kad viņa izskatījās pēc supermodeles. Vairumam sieviešu kosmētika dara brīnumus, bet bez tās viņa patika viņam pat vēl labāk.

Viņa neko neteica, tikai atvēra durvis un iegāja atpakaļ dzīvojamā istabā. Arī pidžamā viņa izskatījās labi. Lokainie, kastaņbrūnie mati bija saņemti nekārtīgā zirgastē. Viņa apsēdās dīvānā blakus bērniem. Izskatījās, ka meitene Mīa bija raudājusi, bet zēns likās esam šoka stāvoklī. Arī viņi bija ģērbušies nakts drēbēs. Meitai mugurā bija rozā, puķains naktskrekls ar mežģīņu maliņām, bet zēns bija ģērbies pidžamā. Aksels pieķēra sevi skaitām daudzos dažādos uz krekliņa uzdrukātos dinozaurus.

Viņš nokremšļojās.

Man ir ļoti žēl, Alise, viņš aizsmakušā balsī nomurmināja.

Alise pamāja ar galvu. Trīcošās lūpas nočukstēja klusu paldies.

Viņš apsēdās atpūtas krēslā iepretim dīvānam, kurā viņi visi bija sasēdušies cieši kopā, it kā cenzdamies sevi pasargāt no vēl citām nelaimēm. Alise aplika roku ap pleciem zēnam, kurš sēdēja viņai vistuvāk, pievilka pie sevis un paraudzījās Akselā. Viņa ar grūtībām spēja izrunāt vārdus.

Vai tu... Viņa noklepojās. Vai tu zini, kurš to izdarīja?

Viņš pakratīja galvu.

Nē, vēl ne. Es nebūšu tas, kurš viņu atradīs.

Ne tu? Bet kurš tad... viņa apmulsusi skatījās uz viņu.

Tādi ir noteikumi, Alise. Mēs nedrīkstam izmeklēt savu cilvēku lietas.

„Kurš tad atradīs to braucēju? Kurš pazīst Juhanu labāk par tevi?

„Tur tā problēma. Es pazīstu Juhanu pat pārāk labi, un tāpat arī pārējie viņa kolēģi. Visticamāk, izmeklēšanu veiks tuvākā policijas nodaļa."

Alise, gandrīz kā paralizēta, iegrima vēl dziļāk dīvānā. Saraudātās