Replikants: Fantasy World

By EDGARS AUZIŅŠ

No kurienes radās citādo armādes, kas caurdur kosmosa spraugas, nerēķinoties ar to saistītajiem zaudējumiem? Kāpēc viņi kosmosa plašumos neatlaidīgi meklē planētu Zemi? Replikantiem — mākslīgiem cilvēkiem, kas radīti kara vajadzībām, šādi jautājumi prātā nenāk, jo viņu interešu loks ir stingri ierobežots. Tomēr dažkārt liktenis izlemj pa savam, un tas, kurš ir radīts pāris vai trim kaujām, saņem iespēju izdzīvot…

• Language: Latviešu valoda
• Publisher: EDGARS AUZINS
• Release date: Apr 4, 2024
• ISBN: 9798224220120

EDGARS AUZIŅŠ

Dzimis 1989. gada 22. decembrī. Absolvējis Rīgas Juridisko koledžu. Profesijā nav strādājis, bet apguvis programmēšanas prasmes un pašlaik ar to nodarbojas. Kopš 2022. gada ir personīgā uzņēmuma vadītājs, kas nodarbojas ar transporta pārvadājumiem, kā arī programmēšanu. Dzīvnieku, īpaši suņu, mīļotājs. Born 22 December 1989. Graduated from Riga College of Law. Has not worked in the profession, but has acquired programming skills and is currently working in it. Since 2022 he has been the CEO of his own company, which deals with transport transport as well as programming. Lover of animals, especially dogs.

Book preview

Prologs

Rīts izrādījās lietains, bet silts. Biezumā nebija jūtams vējš, tikai koku vainagu šalkoņa, un pa gravām un ieplakām rāpoja bieza migla.

Mežs izskatījās noslēpumains, baismīgs. Zem mīkstā sūnu paklāja varēja saskatīt dažu sen postītu mehānismu aprises. Viņu iepriekšējais mērķis kļuva bezjēdzīgs smagu bojājumu dēļ.

Dažkārt savvaļas dzīvnieki, meklējot ēdamas saknes, izjauca zaļo segumu. Arī šeit kāds nesen izraka zemi, atstājot kuplās pamežā kažokādas kušķus un atsedzot ierīču daļas, kas zvīņoja. Starp tiem izcēlās cilvēka skeletam līdzīgs skelets. Izturīgajam, korozijizturīgajam sakausējumam bija blāvs spīdums. Ūdens lāses slīdēja lejup pa bez miesas galvaskausu, atvēsinot kā auksti atspulgi mākslīgo locītavu izliekumos.

Tikmēr lietus pastiprinājās. Pinkaini mākoņi nāca no dienvidiem, no krasta, kur notika dīvainas, normālai dabai netipiskas parādības. Gaiss tur trīcēja no enerģijām, kas to pārņēma, virpuļoja ar neskaitāmiem tornado, kļuva piesātināts ar mitrumu un sīkām smilšu daļiņām, un valdošie vēji nesa izveidotos mākoņus simtiem kilometru iekšzemē.

Līdz pusdienlaikam sliktie laikapstākļi bija nopietni. Kļuva ievērojami tumšs un sākās pērkona negaiss. Viesuļvētras brāzmas plosīja koku vainagus, noraujot lapas un mazus zariņus. Debesis vārījās. Arvien biežāk iespēra zibens, nemitīgi dārdēja pērkons.

Piekrastē viesuļvētru sagūstītās smilšu masas nokrita līdz ar nokrišņiem. Dažreiz starp kvarca graudiem tika atrasti sīki priekšmetu fragmenti.

Ūdens savācās upēs dubļainās straumēs, kas plūst cauri ieplakām.

Vēl viens zibens uzliesmojums apgaismoja meža izcirtumu. Vietā, kur sūnas bija atklājušas liemeņa detaļas, tagad izveidojās dziļa peļķe, kuras virsma mutuļoja no lietus, mirdzēja sudrabaini — iemesls tam bija sīki metalizēti putekļu plankumi, ko nesa viesuļvētra.

Starp vēja plīvotajām lapām peldēja vairāki sīki pūslīši, līdzīgi zāļu iepakojumam. Uz tiem joprojām varēja saskatīt korporācijas logotipu — burti saplūda stilizētā uzrakstā" nanotekss».

Līdz vakaram vētra bija rimusies. Lietus rimās, ūdens pamazām iesūcas zemē, un nākamajā rītā, kad pirmie saules stari izkausēja miglu un apgaismoja izcirtumu, tur norisinājās noslēpumains process.

Sīkas, vāji mirdzošas daļiņas klāja sūnas, zemi un nolietotu ierīču paliekas, tostarp skeletu, kas izskatījās pēc cilvēka skeleta. Tajā pašā laikā tie nepalika statiski, bet strādāja, acīmredzot pildot savu mērķi. Karsta dūmaka plūda pār plānāko sudrabaino pārklājumu; mikroskopiskās ierīces pārvietojās, pakāpeniski pulcējoties blīvās kopās. Tas turpinājās vairākas stundas, tad, kad dzīvsudraba pilieni iekļuva sen iznīcinātā mehānisma galvaskausā, cauri izlauzās gaismas zibsnis, un apkārtējā organiskā viela pēkšņi sāka mainīties.

Sūnas, zari, kritušās lapas, koku mizas gabali, zāle un pat tuvumā augošie krūmi zaudēja formu, sabrūkot brūnā pulverī. Sajaucoties ar mitrumu augsnē, tas izpaudās kā plastmasas viela, kas uzkarsa, burbuļoja un plūda, pamazām veidojot zemē guļošas cilvēka figūras aprises.

Tomēr noslēpumainais biotehnoloģiskais process drīz sāka panīkt. Ar dažām viesuļvētras atnestajām kapsulām ar uzrakstu «nanotex» nepietika, un viņu pūliņu rezultāts bija, maigi izsakoties, apšaubāms.

Nākamās dienas vakarā izcirtumā gulēja neglīta cilvēka līdzība. Viņa āda izskatījās bāla, ar spraugām vietās, kur bija redzami muskuļi.

Radījums, lai kas arī tas būtu, izskatījās nefunkcionāls, daudz mazāk dzīvotspējīgs.

Taču, pretēji dzīvās dabas likumiem, baismīgā cilvēka līdzība vispirms krampjos nodrebēja, atvēra acis un tad mēģināja piecelties, ar roku satverot vētrā nokrituša koka zaru.

1.nodaļa

Nezināms punkts kosmosā...

Viņš ilgi klaiņoja, neizceļot ceļu, nezinot savas eksistences jēgu. Noguris viņš apgūlās zemē un aizmiga. Slāpu mocīts, viņš dzēra ūdeni no peļķēm. Juzdamies izsalcis, viņš kā trakais ēda visu, ko vien paspēja.

Tas turpinājās daudzas dienas. Viņš dzīvoja pret visām grūtībām. Kustības, kas sākotnēji bija gausas un stulbas, pamazām ieguva koordināciju, muskuļi kļuva nedaudz spēcīgāki, un viņa izskats tika pārveidots: kādu dienu, kad viņš aizmiga, noslēpumainais process atkārtojās vēlreiz. Caur viņa ādu tika izspiesta sudraba daļiņu dūmaka, kas, uztverot apkārtējo organisko vielu, veidoja trūkstošās anatomiskās iezīmes.

Tagad viņš izskatījās pēc ārkārtīgi novājējuša jaunekļa, taču ar to līdzība beidzās. Viņam pietrūka galvenā: savas eksistences fakta apziņas, tāpēc bezmērķīgais ceļojums turpinājās. Drīz viņš ieklīda purvā un gandrīz gāja bojā purvā. Purvs viņu sīksti satvēra un alkatīgi vilka dziļāk, bet, kad dubļainā virca jau bija sasniegusi zodu, viņš it kā pamodās. Skatiens pēkšņi ieguva nozīmi. Ar patiesi necilvēcīgu spēku, nododot vēlmi dzīvot, viņam izdevās atbrīvot roku, no sasprindzinājuma trīcošiem pirkstiem viņš pastiepās pretim uz kupra augoša koka, satvēra to un klusi, zobus sakodāms, sāka lēnām vilkt augšā., centimetrs pa centimetram, izkāpjot no purva.

Šis notikums bija pagrieziena punkts. Atmodinātā dzīvotgriba neapšaubāmi ietekmēja daudzas lietas. Dažas stundas vēlāk, sasniedzis nelielu salu, kas bija pazudusi starp purviem, viņš zaudēja samaņu, un, pamostoties, viņa skatiens joprojām saglabāja drudžainu jēgpilnu dzirksti.

Pasaule tika uztverta vāji. Pie vainas bija ārkārtējs nogurums. Ar grūtībām piecelties kājās, viņš paskatījās apkārt, nesaprotot, kā viņš šeit nokļuva?

Atmiņa pavīdēja kā tukšuma bezdibenis. Bija tikai mirklis tagadnes.

Auksts...

Pliks, nosmērējies ar purva dubļiem, viņš knapi uzkāpa nogāzē, paklupa, ieripināja kādā šaurā gravā un uz brīdi apklusa.

«Kas es esmu?»

Zvanošais tukšums nedeva atbildi. Īss atmiņu uzplaiksnījums uzplaiksnīja un apdzisa, izkliedējot gaistošu notikumu šļakatās, bet haotiskie attēli ātri izkusa, padarot neiespējamu neko saprast.

Viņš ar grūtībām piecēlās, ar rokām turēdamies pie saknēm.

Bija grūti elpot. Grava izrādījās sens sakaru ceļš. Daži jēdzieni parādījās paši no sevis, it kā no nekurienes.

Viņš ieraudzīja kamuflāžas tīkla fragmentus un saprata, ka palīdzību var atrast kaut kur tuvumā, taču iedvesma viņam pievīla. Uzpūsta, līkumaina tranšeja viņu veda pa meža kalna perimetru. Man bija jārāpjas augšā un jādodas taisni cauri krūmu biezokņiem.

Drīz veģetācija sašķēlās un pēc tam pilnībā izzuda. Saules sakarsušais betons sāka plaisāt. Daudzviet bija redzami sekli krāteri un apaļas apdeguma pēdas. Centrā atradās dīķis ar lietus ūdeni, no kura izvirzījās nesaprotamas konstrukcijas fragmenti.

«Applūdināta impulsa lielgabala pozīcija...»

Frāzei nebija jēgas. Bet vai tas kaut ko nozīmē? Es viņu pazīstu? Vai arī jūs to zinājāt iepriekš?

Atmiņa klusēja.

* * *

Kalns purvu vidū kalpoja par labu pagaidu patvērumu. Kopš viņā pamodās pašapziņas dzirksts, pasaule ir kļuvusi ievērojami sarežģītāka. Vienkāršas vajadzības ir ieguvušas nozīmi un nozīmi. Tagad viņš uzmanījās, lai neko neēstu un nedzertu netīru ūdeni, bruņojās ar sarūsējušu veidgabalu gabalu un no saplēstas kamuflāžas gabala, kas tika atrasts pietūkušas tranšejas apakšā, izveidoja sev gurnu.

Par laimi pārtikas jautājums tika atrisināts pavisam vienkārši. Kalna nogāzēs bagātīgi auga ogas, un no kārtainās kaļķakmens dzegas, ko atsedza zemes nogruvums, izplūda avots.

Vairākas dienas viņš atguva spēkus un pētīja veco nocietinājumu sistēmu, veltīgi cenšoties atgūt pagātnes atmiņu, saprast, kas viņš bija agrāk?

Daudz kas šķita pazīstams. Piemēram, katru reizi, kad viņš aplūkoja iegremdētās konstrukcijas, kas pacēlās virs apļveida betona šahtas, viņš jutās pārliecināts: tā ir stacionāra impulsa ieroča pozīcija, bet no kurienes radās zināšanas?

«Kalna dziļumā noteikti ir citas telpas,» domas plūda tīši. Iztēle uzreiz uzzīmēja iespējamo cietumu uzbūvi: vairāki kazemāti, kas paredzēti munīcijas glabāšanai, un vēl dziļāk, iespējams, atradās spēkstacija un vadības centrs.

Viņš varēja to skaidri vizualizēt, bet viņš joprojām nesaprata, no kurienes informācija nāk? Brīžiem viņš bija dusmīgs uz savu inerci, vienaldzību pret apkārtējo vidi, letarģiju kustībās un domās, it kā apkārtējai pasaulei nebūtu nekādas nozīmes.

Ēšana, gulēšana, apglabāšana lapās, meklējot glābiņu no nakts aukstuma, dienas laikā gozēties saulē, ilgi skatīties vienā punktā — šāda veida darbības tagad izraisīja zemapziņas kairinājumu, it kā nepārdomāta veģetācija būtu sveša. viņam.

Es gribēju kaut ko mainīt. Radikāli. Bet atmiņu nabadzība vai drīzāk pilnīga pagātnes atmiņu neesamība nesniedza norādes. Ko darīt, ja nav pamata dzīves pieredzes, paradumu un skaidras izpratnes par savu vietu pasaulē?

* * *

Pagrieziena punkts pienāca negaidīti.

Nebija ceļu, kas veda uz purvos apmaldījušos meža kalnu. Vairākas nolaišanās vietas atklāja agrāk izmantotu piegādes metodi — viņš atzīmēja šo faktu, jau noguris lauzt smadzenes par jautājumu: kāpēc viņam bija skaidrs militārās infrastruktūras veids, bet viss pārējais bija paslēpts miglā. aizmirstība?

Bet ar instinktiem viss bija kārtībā. Tās pasliktinājās kopš brīža, kad viņš gandrīz gāja bojā purvā. Un tagad, kad putnu dziedāšanu pēkšņi nomainīja piesardzīgs klusums, viņš saspringa un kļuva par ausīm.

Zars krakšķēja. Krūmi drebēja.

Viņa pirksti mehāniski izspieda armatūras gabalu. Viņš notupās, neatlaidīgi vērojot tuvāko apkārtni, gatavībā cīnīties pretī — briesmu sajūta viņu pārņēma acumirklī un neatlaidās.

Intuīcija nepievīla. Drīz no brikšņiem mākslīgā dīķa krastā iznāca divas radības. Viņu ārējā līdzība ar cilvēkiem, rūpīgāk izpētot, izrādījās ļoti nosacīta. Caur caurumiem nobružātajā apģērbā varēja redzēt nobružātu, sarūsējušu metālu. Būtībā tie bija mehāniski skeleti lupatās.

Neskatoties uz to, nāves briesmu sajūta kļuva vēl asāka, nepārprotamāka, nepanesamāka.

«Ja viņi pamanīs, viņi nogalinās,» doma izvairījās.

Bet ir par vēlu. Viens no mehānismiem pēkšņi pagriezās un pacēla roku. No viņa pirkstiem šāva virkne triecienu. Elektrības trieciens acumirklī nodzēsis cietušā samaņu.

* * *

Kad viņš nāca pie prāta, saule jau rietēja. Pirmais instinktīvais impulss ir uzlēkt un skriet, apstādināts ar važām. Divi radījumi, kas viņu bija savaldzinājuši, knibinājās ar kaut kādu ierīci, klusībā samontējot to no līdzpaņemtajām detaļām.

Spēka bloks intensīvi dungoja. Vairāki kabeļi čūskējās gar zemi starp zāli. Ierīce izskatījās, maigi izsakoties, dīvaina, neuzticama un pat biedējoša. Uz augsta statīva tika uzstādīti divi caurspīdīgi konteineri ar maigām kontūrām. No tām karājās viegla vēja šūpotas elastīgas caurules, kas beidzās ar inžektora sprauslām.

Cilvēka līdzība noklikšķināja uz pēdējā fiksatora un pagriezās. Lēcas blāvi mirdzēja acu dobumu dziļumos.

Viņš saprata: tagad viņam tiks pievienots statīvs ar elektronisko bloku un pilienu sistēmu.

«Par ko? Izsūknēt asinis?!» — Panikas domas traucās cauri kā viesulis. Šausmu sajūta izlija ar aukstiem sviedriem.

— Ko tu no manis vēlies?! — viņš pirmo reizi skaļi ierunājās, pareizāk sakot, izkliedza kādu aizsmakušu frāzi.

Radības vispār nereaģēja. Viens no humanoīdajiem mehānismiem noliecās pār strāvas avotu, otrs devās uz to. Aiz statīva gar zemi vilkās kabelis.

Šausmas pēkšņi kļuva visaptverošas, nevaldāmas. Manās krūtīs parādījās ass, nepatīkams drebuļi. Muskuļi trīcēja no mazām nejaukām trīsām.

Metāls šķindēja pret akmeni.

Cilvēka līdzība notupās un skatījās uz viņu ar vienaldzīgu, nedzīvu skatienu, skaidri cenšoties izdomāt, kā precīzāk ievietot pilinātāju sprauslas vēnās.

Tas bija pēdējais apzināto baiļu piliens. Pasaule attālinājās uz sekundes daļu, tad uztvere atgriezās paaugstināta līdz robežai. Tāpat kā toreiz purvos, mirkli pirms neizbēgamās nāves, notika kaut kas, it kā nogurušajā ķermenī būtu noklikšķinājis neredzams slēdzis.

Trīce norima, un krasi noskaidroto apziņu pēkšņi pārņēma niknums.

Sajūtu smagumu un īslaicīgumu nevarēja kontrolēt. Viņš nejuta sāpes plaukstu locītavās vai potītēs; stiepļu gabali, kas viņu bija turējuši bezpalīdzīgā stāvoklī, bija nosprāguši, atstājot uz viņa ādas dziļus asiņojošus nobrāzumus.

Šajos brīžos ķermenis dzīvoja atsevišķi no prāta, strādājot tikai uz refleksiem — ar slaucīšanu viņš nogāza radījumu zemē, un viņa rokas jau bija satvērušas statīvu, ar neticamu spēku iegremdējot to noplukušā krūškurvja apvalkā. cilvēka līdzība.

Atskanēja krakšķēšana un dzirksteles lidoja. Mehānisms bija piesprausts zemē, un viņš, izrāvis no ekipējuma pamanīto pistoli, mehāniski atlaida drošības ierīci un nospieda sprūdu.

Šāviens trāpīja apdullinoši, tad aizvars noklikšķināja tukšgaitā. Viņš mērķēja uz spēka avotu, pār kuru liecās otrā mehāniskā būtne, un nepalaida garām. Sprādziens izpūta dedzinoša gaisa brāzmu, spožākā zibspuldze apžilbināja, bet ienaidnieks cieta daudz vairāk — viņš tika aizmests labus desmit metrus tālāk, atsitās pret koka stumbru un atstāts guļam salauztā, kūpošā metāla kaudzē.

Man zvanīja ausīs.

Asinis tecēja pa viņa plaukstas locītavu, iekrāsojot sūnas lipīgos pilienos.

No krūmiem izlidoja izbijies putns. Vēja brāzma satricināja koku lapas.

Pēkšņi un strauji atgriezās dzīves sajūtas. Vēsais vakara gaiss, nesot meža smaržas, šķita apreibinošs — un līdz ar to pienāca pēdējais apziņas pavērsiens.

Pēc negaidītas cīņas, kas izrāva viņa prātu no bezprātīgas apceres stāvokļa, viņš nokļuva jaunā eksistences līmenī.

Spēka pieplūdums šajā brīdī bija izžuvis. Man bija sāpīgs kakls. Nedaudz atvilcis elpu, viņš devās pie avota, kas izplūst no klints. Ledus ūdens lika sāpēt muskuļiem, taču pēc asiņu un netīrumu nomazgāšanas viņš jutās daudz labāk. Starp citu, nobrāzumi sadzija pārsteidzoši ātri. Viņi vairs neasiņoja.

Atgriezies kautiņa vietā, viņš paskatījās apkārt un zālienā pamanīja divus plastmasas bagāžniekus, kas nosmērēti ar purva dubļiem, kas paredzēti nēsāšanai mugurā. Viens bija atvērts un tukšs — tā viennozīmīgi bija tā pati nesaprotamā iekārta, kuru noplukušie mehānismi nez kāpēc gribēja pieslēgt savai asinsrites sistēmai.

Pieķēries, viņš atvēra otrā konteinera slēdzenes. Iekšā bija daudz lietu: drēbju un apavu asorti, dažas rezerves daļas, blāva dažāda kalibra patronu izmētāšana, izņemamas baterijas un vairākas nepazīstamas ierīces.

Nav skaidrs, kāpēc mehānismiem vajadzīgs apģērbs un apavi. «Bet tas man noderēs,» viņš drebēja pēc peldes ledainajā ūdenī. Apsēdies uz laukakmeņa, kas izvirzīts no zemes, viņš no mantu kaudzes izvēlējās armijas zābakus, pēc tam bikses un jaku no diezgan izbalējuša maskēšanās auduma.

Ģērbšanās prasīja daudz pūļu; man bija jāuzticas savai muskuļu atmiņai. Viņa nepievīla, un drīz vien vakara vēsums mani pārstāja mocīt ar drebuļiem.

Tagad ierocis...

Viņš rūpīgi nopētīja pistoli, pēc tam izvilka tukšu žurnālu, atrada piemērotu munīciju un sāka to lādēt. Uztveres dualitāte atgriezās ar jaunu asumu. Ierocis izskatījās nepazīstams, taču viņa pirkstu smalkā motorika liecināja, ka agrāk viņš šādu ierīci varēja izjaukt un salikt ar aizvērtām acīm.

«Kā dzimtcilvēki nokļuva salā?»

Domas nemitīgi lēkāja no vienas lietas pie otras, šķita saplēstas un nekonsekventas, taču tieši tās modināja apzinātu interesi par apkārtni, pamazām veidojot esības sajūtu.

Tika atrastas tikai piecas vajadzīgā kalibra patronas. Saule nolaidās zem apvāršņa, ātri kļuva tumšs, bet aiz mākoņiem lūrēja liels mēness, piepildot apkārtni ar aukstu spīdumu.

Purva dubļi uz kastēm liecināja, ka cauri purviem ir taciņa.

ES biju izsalcis. Viņš negribēja gulēt, un viņš nolēma meklēt ceļu. Nav svarīgi, kur tas ved. Šķietami nepazīstamajā pasaulē derēs jebkurš virziens. Vispirms jums ir jātiek ārā no salas, uz daudzajiem jautājumiem, kas rosās jūsu galvā, atbildes noteikti nav.

Es nolēmu iet viegli. Viņš gribēja iebāzt pistoli jakas kabatā, taču šis lēmums radīja diskomfortu. Tad viņš atgriezās pie zemē pienaglota mehānisma un noņēma no tā kādu ekipējumu, tostarp ērtu stiprinājumu ierocim.

Tagad tā ir kārtība.

Šķiet, ka dzimtcilvēki nākuši no rietumiem. Tur jāmeklē ceļš.

* * *

Viņš atklāja veco ceļu tikai dažas stundas vēlāk. Vienkāršā, bet izturīga inženiertehniskā konstrukcija sastāvēja no savstarpēji savienotām porainām plastmasas saitēm. Viņu bija grūti pamanīt. Nedaudz iegremdēts, klāts ar ūdeni un pīlēts, uz purva fona nekādi neizcēlās. Man bija jāatgriežas krastā, jāatrod piemērots koks un jāizgatavo no tā garš stabs.

Tagad viņš varēja just savu ceļu, neriskējot atkal iekrist purvā.

Tā nu es devos bez šaubām, nedomājot uz priekšu. Manas kājas slīdēja. Vietās, kur saites zaudēja savienojuma uzticamību, ceļš bīstami sasvērās. Purvs kūsāja un burbuļoja apkārt. Sen nokaltuši koki pacēlās dīvainā, kruzainā atklātā mežā.

Mēness spīdēja spoži. Viegls vējiņš svaidīja viļņus pa tumšo ūdens virsmu. Nakts putnu saucieni aiznesa tālu un dažkārt skanēja biedējoši. Starp sūnainajām peldošajām salām bija liecības par pagātni: piemēram, viņš pamanīja kaut kādas lidmašīnas fizelāžu, kas izlīda no ūdens, spriežot pēc tās izmēra — transporta. Bija kārdinājums pie tās tikt un meklēt kaut ko noderīgu, taču pamest inženierzinātņu ceļu bija bīstami.

Līdz rītam viņš bija pilnībā izsmelts. Purviem gala nav redzams. Sūnu viļņošanās šūpojās maigos viļņos, bet drīz vien viņš pamanīja nomelnējušu žagaru puduri. Strāvas nestie sakneņi cieši ierāmēja nelielu zemes gabalu, ļaujot noorganizēt atpūtu.

Neskatoties uz izsalkumu, nogurums ātri darīja savu, liekot man dziļā miegā.

Diena izrādījās mākoņaina, un pusdienlaikā sāka smidzināt. Bija drēgns un vēss, taču viņu pamodināja nevis lietus, bet gan troksnis.

Kaut kas kustējās pa purvu, izdvesot pļāpājošu skaņu.

Muskuļi bija nejutīgi no ilgstošas nekustīguma periodiem neērtā stāvoklī. Viņš ar grūtībām apgriezās uz sāniem un paslēpās starp aizķerumiem.

Skaņa tuvojās un drīz aiz miglas mainīgajām svītrām viņš ieraudzīja lielu piepūšamo laivu, kas pārvietojās pa kanālu. Tajā sēdēja bruņoti cilvēki. Viens to kontrolēja, bet pārējie saspringti skatījās apkārt, turot ieročus gatavībā. Nav skaidrs, no kādām nepatikšanām viņi baidījās.

Viņš uzmanījās, lai nekliegtu svešiniekiem, taču tie diez vai būtu dzirdējuši — vecais, diezgan nolietotais piekarināmais motors darbojās skaļi un sasprindzināts, un pēc pāris minūtēm laiva jau bija pazudusi aiz zāliena biezokņiem, kas ierāmēja kanālu..

Juzdams, ka ir pietiekami atpūties, viņš atkal devās uz rietumiem, aptaustīdams ceļa saites ar stabu. Izsalkums ir mazinājies. Pastaigas mani sasildīja. Lietus ūdens lāses, kas tek pa manu seju, saslapināja manas sausās lūpas.

Viņam nebija ne jausmas, kurp vedīs vecais ceļš.

* * *

Tikai nākamās dienas vakarā, pavisam pārguris, viņš sasniedza purvu malu.

Reljefs strauji pacēlās, starp retajiem skujkoku mežiem visur parādījās veci krāteri un bija redzamas salauztu nocietinājumu paliekas. Brīvā dabā bojājās daudz sadegušo iekārtu.

Augstāk nogāzē, apmēram simts metrus no krasta līnijas, gaiss plūda drūmi, it kā tur kaut kas intensīvi iztvaikotu. Parādība šķita nesaprotama, nepamatota, bet visuresoša.

Viņš nepamanīja, kā to apiet. Visur pletās dīvaina dūmaka, kas aizsedza nogāzes un pameža aprises. To nesaspieda brāzmainais vakara vējiņš, sabojājot krūmu lapotnes.

Salauztie nocietinājumi un nodedzinātais aprīkojums viņu nemaz neinteresēja. Es gribēju tikt prom no pretīgajiem purviem, atrast ēdienu un drošu vietu, kur gulēt. Kamēr viņš domāja, putnu bars pēkšņi izlidoja no dūmakas robežām.

«Tātad izgarojumi nav bīstami?» Nejauši izvēlējies virzienu, viņš nolēma riskēt. «Es pieturēšos pie vecā ceļa, lai nepazustu. Tas kaut kur vedīs,» ar tādām domām viņš pārkāpa satraucošās parādības robežu un pēc dažiem soļiem pēkšņi nokļuva pavisam citā telpā.

Tumsa tika nogriezta kā ar nazi. Viņš stāvēja nelielas apmetnes ielas vidū, pamazām ieplūstot senās metropoles drupās. Blakus esošās ēkas, ne augstāk par diviem stāviem, izskatījās glītas, it kā tās būtu celtas vakar. Visur auga gadsimtiem veci koki. Izplatīto vainagu apakšējie zari izstaroja maigu, klusu gaismu.

Kamēr viņš šokēts, pilnīgā neizpratnē paskatījās apkārt, kāds, pamanījis bruņota ragamuffīna parādīšanos, klusi pielīda viņam aiz muguras.

Muca pieskārās man pakausī. Sajūta dega.

«Neraustieties,» svešinieks, neparādīdoties redzeslokā, ar veiklu kustību paņēma pistoli. — Kurš tas? Kā jūs tikāt cauri barjerai?

Šoks no negaidītās situācijas maiņas joprojām mutuļoja ar pēkšņu adrenalīna pieplūdumu, un viņš nebija pieradis teikt vārdus skaļi. Es domāju diezgan sakarīgi, bet balss saites mani pievīla. Galu galā viņam izdevās aizsmacis un pēkšņi izspiest:

— Es nezinu... Es gāju pa ceļu... cauri dūmakai...

— Eh, nepārpludini to. Barjera ir nepārvarama. Kas tu būsi?

— Nezinu...

— Vai tas ir manekens?

— Nezinu...

— LABI. Izdomāsim. Virzieties uz priekšu, bet bez muļķībām.

Ieroča stobrs tagad atradās starp lāpstiņām. Asinis joprojām blāvi dauzījās viņa deniņos. Pēc nojauta viņš saprata, ka spēj izsist svešinieku, lai arī kāds viņš būtu izrādījies. Kad kāds iedur jums mugurā ar ieroci, atraušanās no šāviena ir tehnikas jautājums. Viņa refleksi burtiski mudināja viņu rīkoties,