Reiz dzīvoja bruņinieks nabags… Grāmata par Musorgski

By Roalds Dobrovenskis

Aizraujošs vēstījums par grāmatas galvenā varoņa un viņa līdzbiedru — atbalstītāju un pretinieku — sarežģītajām attiecībām ar visām to komiskajām, dramatiskajām un traģiskajām peripetijām. Par to, ka ģēnija ceļš mākslā nepavisam nav rozēm kaisīts. Par to, kā ļaunais liktenis iejaucas cilvēka dzīvē un spēlējas ar to pēc sava prāta. Uz bagātīga faktu materiāla balstīts stāsts, kas liks jums līdzi just, smieties un raudāt (Tulkotāja Dina Nātiņa).

Modesta Musorgska radošā personība ir absolūti pārlaicīga. Viņš ir viens no visspilgtākajiem un tīrradnīgākajiem mūzikas ģēnijiem, kādi jelkad bijuši Eiropas mūzikas vēsturē, un viņa devums nozīmīguma ziņā pielīdzināms Monteverdi, Baha, Mocarta, Bēthovena, Šūmaņa, Janāčeka, Šēnberga, Vēberna, Keidža un citu neikdienišķo meistaru radošajam mantojumam.

Vēsturiski-dokumentālā proza ir Dobrovenska stihija un lielā prasme, un tādas nav nevienam citam. Rakstnieks atklājis Musorgska personību ar vērienu, simpātijām un saprašanu.

Romāns “Reiz dzīvoja bruņinieks nabags...” gan neprofesionāliem mūzikas cienītājiem, gan profesionāļiem palīdz skaidrāk apjēgt un dziļāk izjust šī traģiskā un neiedomājami talantīgā vīra mūžu un nošrakstu (Mūzikas apskatnieks Orests Silabriedis).

• Language: Latviešu valoda
• Publisher: Lasītava
• Release date: Dec 18, 2016
• ISBN: 9789934866425

Book preview

Magnus

Pirmā daļa

Kurš zina krievu tautas dziesmu meldijas, tas atzīs, ka tajās ir kas tāds, kas dvēseles sāpes izteic. Gandrīz visām meldijām šajās dziesmās ir liegi toņi. Saderīgi ar šo tautas ausij tīkamo mūziku centies turēt vadības grožus. Šajās dziesmās tev atklāsies mūsu tautas dvēseles pamati. Palūkojies uz krievu cilvēku: tu redzēsi viņu domās iegrimušu...

A. Radiščevs, Ceļojums no Pēterburgas uz Maskavu

1839 — 1848

Pirmā nodaļa

MĒS IENĀKAM GATAVĀ PASAULĒ, kas jau izveidojusies un pastāvējusi ilgi pirms mums.

Skolotāji mums māca vakarējo gudrību: tagadējā vēl tikko sāk plaiksnīt un skart prātus, bet rītdienai piederošo meklēsim mēs, kad izaugsim.

Dzimtā valoda, šūpuļdziesma un mātes lūgšana arī māca, taču māca ko tādu, kam ir garāks mūžs. Šūpuļdziesmā, kas gadu simtiem aijā un iemidzina krievu bērnu, ar varenu spēku iepresēta visa nākamās, tikko sākušās cilvēka dzīves mūzika. Tā bija mokoša, kā redzēsim, bezcerīga dzīve — pat grūti stāstīt par to bez aplinkiem, tās ciešanas nemīkstinot; tā bija varena savā būtībā — un bieži vien ārēji nožēlojama, tajā bijuši gan diži gara lidojumi, gan nebeidzama nelaimju virkne.

Ja šīs grāmatas varonim būtu bijis savs sargeņģelis, tad 1839. gada 9. martā no viņa zvaigžņotajiem augstumiem tam laikam gan būtu jāpalūkojas uz maziņo, pie poliem mazliet saplacināto Zemi un — jāmetas lejup uz Krievijas rietumu daļu, uz ezeriem bagāto Pleskavas novadu, turp, kur no avotiem dzimst upes, kur apslēpta tautas valodas un mūzikas sākotne. Spārnus švīkstinādams, eņģelis aizlidotu pāri senās krievu pilsētas Toropecas akmens zvanu torņiem un kupoliem, pāri bariņos saspiedušos zemnieku mājeļu salmu jumtiem, pāri sniegotiem klajumiem, pāri tikko jaušamas pirmspavasara dvesmas skartajiem mežiem, pāri upītēm, kuru biezajā ledū apaļie, no rīta atjauninātie āliņģi pēc brīža jau aizvilkušies ar ledus kārtiņu, plāniņu kā zīdpapīrs... Spārnus švīkstinādams un vēju saceldams, eņģelis aizlidotu pāri Žižicas ezeram un nokalnē ieraudzītu Karevas sādžiņu un atkal — salmiem klātus māju jumtus, žogus, dūmus no skursteņiem, melnbaltu, ar zariem debesīs sapinušos dārzu, — muižnieku Musorsku necilo māju; viņš ielavītos kreisajā piebūvē, kur pirmsdzemdību mokās, lūpas kodīdama un gandrīz neatļaudamās vaidēt, gulēja mājas saimniece, izdzirdētu viņas dobjo, aizsmakušo kliedzienu, par kuru viņa tai pašā brīdī nokaunēsies un kuru tūlīt pat aizmirsīs, jo atskanēs viņas ceturtā bērna nepacietīgā un, šķiet, dusmīgā balss... Un nākamajā brīdī no Toropecas atvestā mācītā vecmāte pasacīs: Zēns! — un apbērs jaundzimušo ar glaimīgām, taču varbūt arī pavisam neviltotām uzslavām.

Bet varbūt sargeņģelim pēc mums nezināmiem likumiem bija jāsāk pildīt savu misiju jau agrāk, — proti, tajā slapju ievziedu smaržas piesātinātajā īsajā jūnija naktī, kad atvaļinātais kolēģijas sekretārs Pjotrs Aleksejevičs Musorskis ar skūpstu vērsās pie savas likumīgās sievas Jūlijas Ivanovnas Musorskas, dzimušas Čirikovas? Kas gan cits, ja ne viņš, būtu rūpējies par to, lai vienlīdz gaiši naktī starotu abi mistērijas dalībnieki. Ne sliktāk par mums sargeņģelim vajadzēja zināt, — un mēs jau nu gan zinām, — cik daudz kas atkarīgs no šīs jūnija nakts. Iekvēlojas jauna dzīvība — un sieviete pārveidojas, top iezīmēta: nākotne guļ, saritinājusies mātes miesās. Mēs zinām: tie garie mēneši, kas aizritēs krievu sādžas klusumā no jūnija līdz martam, būs nevis priekšvārds Modesta Petroviča Musorgska dzīvei, bet gan pati dzīve, kad veidosies sirds un seja, dzirde un asinsrite, kauli un zemapziņa, kas caur mātes dzīvi pieslēgta pie sen aizmirstu laikmetu ilgās virknes.

Jau strādāja, izveidodama smadzenes, nostiepdama nervu šķiedras, izkaldama ausu gliemežnīcas, kāju un roku sīkos pirkstiņus, — savu darbu darīja šūnās mītošā atmiņa. Pūlējās māte, audzēdama savā klēpī bērniņu. Pūlējās arī pats bērniņš, līdz ar viņā ritošajām un viņu barojošajām mātes asinīm uzsūkdams saules enerģiju, kas izgājusi virkni pārvērtību, bijusi zieds un grauds, govs piens un maize, un tagad, lūk, atnākusi līdz viņam. Mātes prieks vai izbailes, domas un atmiņas pārraidījās uz viņa snaudošajām, tomēr brīnum uzņēmīgajām smadzenēm, kurās kaut kas jau iespiedās uz mūžu. Viņš redzēja sapņus, kas bija atkarīgi no mātes dzīves, no gaisa, ko viņa elpoja, no klavieru skaņām, ko spēlēja Jūlija Ivanovna, no dziesmām, — tās dziedāja Karevas un Naumovas jaunās meičas; no ainavām, kuras māte skatīja, uz kurām garlaikodamās raudzījās mēnesi pēc mēneša: skaidras ezera tāles, spurains krūmājs, pļavas un zemnieku apstrādāts lauks, ceļš, kas aizlokās lejup pa nogāzi, bet tālāk — meži, meži, meži... Viņš redzēja sapņus, kas ne vienreiz vien pēc tam atgriezīsies pie viņa, kaut ko pačukstēs, izstāstīs viņam un aizies projām neatpazīti.

Visbeidzot, grūti pateikt, vai minētajam sargeņģelim nebija piešķirtas, kā lai to saka... plašākas pilnvaras, vai? Varbūt viņam vajadzēja ņemt zem sava spārniņa visu Musorsku dzimtu, — jo, patiesību sakot, vecvectēvs, vectēvs un mazdēls — tas ir viens un tas pats cilvēks, kas soļo cauri gadsimtiem un atjauninās laiku pa laikam, tāpat kā bērzs maina lapotni; cilvēks, kas gan steidzas uz priekšu, gan riņķo pa apli, tāpat kā daba no pavasara līdz pavasarim; cilvēks, kas gan tiecas augšup, tāpat kā koks, gan uzaudzē, tāpat kā koka stumbrs, grūtas pieredzes un atziņas gadu apļus. Ja šis pieņēmums būtu pareizs, tad mūsu sargeņģelim būtu jāpazīst Rjūriks... Jo zināmā panīkumā nonākusī muižnieku Musorsku dzimta sakņojās pašās krievu vēstures dzīlēs, sniedzās caur visām tās pārskatāmajām tālēm līdz pašai sākotnei, līdz tam leģendārajam laikam, kad, saskaņā ar hronista liecību, …pieteicās trīs brāļi ar savām dzimtām un paņēma sev līdzi visus rusus, un atnāca pie slāviem, un vecākais, Rjūriks, kļuva par valdnieku Novgorodā, otrs, Sineuss, — Beloozerā, bet trešais, Truvors, — Izborskā. Un no tiem varjagiem sāka saukties Rusu zeme… Pēc divi gadiem nomira Sineuss un viņa brālis Truvors. Un visu varu ieguva Rjūriks...

Modests Petrovičs piedzima tūkstoš gadu pēc leģendārā Rjūrika, par kura pēcteci trīsdesmit otrajā paaudzē viņš tika uzskatīts. Un viņš nomirs, kad būs apritējuši tūkstoš un divi gadi pēc Rjūrika nāves…

Toropecas apriņķa, Pošivkinas ciema Odigitrijas jeb Dievmātes Ceļa Rādītājas baznīcas metrikas grāmatā 1839. gadā, piektajā ailē rakstīts: "Dzimis 9., kristīts 13. marta mēneša dienā, Modests. Viņa vecāki — atvaļinātais kolēģijas sekretārs, Karevas sādžiņas muižnieks Pjotrs Alekseja dēls Musirskojs[ 1 ] un viņa likumīgā sieva, muižnieka — guberņas sekretāra Ivana Čirikova meita Jūlija Ivanovna, abi pareizticībai piederīgi. Krusttēvs un krustmāte bija: Bogorodicinas sādžiņas muižnieks, guberņas sekretārs Ivans Ivana dēls Čirikovs un mirušā muižnieka, majora Alekseja Grigorija dēla Musirska sieva Irina Georgija meita…"

Un kur tad paliek viņa sargeņģelis?

Varbūt sargeņģeļa nemaz nebija vīriešu kārtas mazulim, kas piedzima 1839. gada 9. martā Karevas sādžiņā. Viegli ievainojams, neviena un ne ar ko neaizsargāts pret triecieniem, viņš nostaigās ceļu, kura sākumā — skat, kur stāv šūpulis... bet galā — tukša, kaila istaba Nikolaja kara hospitālī...

Nē, par agru. Tā nedrīkst! Kālab vērt durvis uz turieni: līdz pirmajam solim, līdz pirmajam vārdam vēl taču ir vesela mūžība! Ja viss norit, kā nākas, — bērns ilgi, līdz agrai jaunībai un vēl tālāk, jūtas nemirstīgs. Un šai ziņā viņam ir taisnība, protams, taisnība, — par to nav nekādu šaubu!

Toties vecāmāte stāvēja pie viņa šūpuļa. Vecāmāte Irina Georgijevna saņēma viņu no kristījamā trauka: satvēra nule nokristīto bērniņu rokās, kļuva par viņa krustmāti. Irina Georgijevna bija viņa tēva māte. Un tagad, rau, bija kļuvusi arī par mazdēla krustmāti.

Bet krusttēva lomu uzņēmās vectēvs — viņa mātes tēvs, Ivans Ivanovičs Čirikovs. Atvaļināts guberņas sekretārs. Pati zemākā dienesta pakāpe: rangu tabulā — otrā no beigām. Un tomēr — pakāpe. Pīterā neviens ne aci tās dēļ nepamirkšķinās, bet klusā nostūrī arī tāda — lai kā to ņem, paceļ pāri citiem. Taču galvenais — labs muižnieku uzvārds. Visbiežāk Čirikovi saradojās ar GoļeņiščeviemKutuzoviem: Čirikovu meičas precējās ar šīs senās dzimtas jaunekļiem, Čirikovu puiši apņēma par sievām meitenes no Goļeņiščevu-Kutuzovu dzimtas.

Mihails Illarionovičs Goļeņiščevs-Kutuzovs tādējādi iznāk Čirikovu radinieks, turklāt ne visai tāls. Viņa vārds vēl ceturtdaļgadsimta pēc Napoleona padzīšanas daudz ko izteica ikvienam: kā gan citādi, Krievijas glābējs, gandrīz līdzās valdniekam nostādāms!

* * *

Pirmo reizi metrikas grāmatā izdarīto ierakstu par Musorgska piedzimšanu nokopēja un pēc tam publicēja (ar dažām neprecizitātēm) pazīstamais krievu mūzikas zinātnieks Vjačeslavs Gavrilovičs Karatigins. Tā bija sagadījies, ka nedz Musorgska draugi, nedz viņa ienaidnieki, kas bija rakstījuši par komponistu, savulaik nebija atraduši par iespējamu aizbraukt uz viņa dzimteni. Savulaik nozīmē — kaut vai pirmajos desmit gados pēc Modesta Petroviča nāves. Un, patiesībā, arī ceļš, pēc Krievijas attālumiem mērojot, nebija tāls. Pat pirms Maskavas—Vindavas—Ribinskas privātā dzelzceļa atklāšanas — dzelzceļa, kas aizveda gribētājus līdz Žižicas stacijai, no kuras arī kājām var ātri aizstaigāt līdz Karevai, — pat pirms tam brauciens uz Pleskavas guberņas Toropecas apriņķi nesagādāja īpašas grūtības un prasīja samērā maz laika. Taču, paskat, ne V. Stasovam, kas dedzīgi mīlēja Musorgski un viņa darbus, ne N. Rimskim-Korsakovam, ne viņu oponentiem, piemēram, V. Baskinam vai M. Ivanovam, tas pat prātā neienāca, — vārdu sakot, nevienam no agri mirušā krievu ģēnija laikabiedriem tolaik nebija vēlēšanās apmeklēt viņa dzimto pusi. Cik daudz atklājumu būtu izdarīts, — turklāt bez īpašām pūlēm, jo Karevā, Naumovā, Polutinā tolaik dzīvoja to paaudžu ļaudis, kas labi atcerējās gan pašu Musorgski bērnībā, gan viņa tēvu un māti un, jādomā, pat vectēvus un vecāsmātes no tēva un no mātes puses.

V. Karatigins ieradās Žižicas stacijā trīsdesmit gadus pēc Musorgska nāves, 1910. gadā. Kopš tā laika, kad puisēns Modiņka Musorgskis kopā ar brāli un vecākiem pameta muižu, bija apritējuši jau sešdesmit gadi. Pilnīgi pietiekami, lai apkārt viss (tikai debesis, nokalne un ezers ne) pārvērstos līdz nepazīšanai.

Un bija patiešām pārvērties.

Baznīca, kurā tika kristīts mazais Modests, palikusi agrākā, bet tajā vietā, kur bija stāvējusi kungu māja ar divām piebūvēm, jau bija uzcelta kāda tirgotāja Bardina, tuvējā apvidus īpašnieka un ezera nomnieka, kā atzīmēja Karatigins, jaunā māja. Tiesa gan, kāds bija pārcēlis uz citu vietu, iežogojis un rūpīgi saglabājis veco piebūvi, kurā esot piedzimis Modests Musorgskis.

Karatigins apbraukāja vairākas muižas, kas vēl šobrīd pieder Musorgska radiniekiem, bija rakstīts žurnāla Muzikaļnij Sovremeņņik 1917. gada 5. un 6. numurā publicētajā ziņojumā. Skaidrs, ka tā paša gada beigās Karatigina sniegtās ziņas jau bija novecojušas, t.i., nebija vairs muižu, pareizāk sakot, tās vairs nepiederēja bijušajiem saimniekiem, kaut arī tie būtu Musorgska radinieki.

V. Karatigins visur izmeklējās Musorgska vecāku portretus — taču veltīgi, tie nebija saglabājušies. Toties savāca ziņas par komponista senčiem no tēva un no mātes puses, aizveda līdzi Musorgska tēvoča, viņa krustdēla un krustmeitas fotogrāfijas; pats uzņēma vairākus fotoattēlus ar tās puses ainavām. Viņš arī atrada un publicēja dzejoli, kuru kādreiz bija sacerējusi Jūlija Ivanovna, Musorgska māte. No viņa liecības mēs zinām arī, ka bijušas Modesta Petroviča vēstules; to skaitā vesela kolekcija sūtījumu adresēti māsīcai, kurā viņš bija iemīlējies; šīs vēstules it kā esot ieliktas viņai līdzi zārkā.

Šīs ziņas, Vjačeslava Karatigina rūpīgi sastādītais dzimtaskoks un dažas īsas frāzes, ko izmetis pats komponists, — tas arī viss, ko pēcteči vēl nesen zināja par apbrīnojamā mākslinieka izcelšanos un bērnību.

Dīvaini, ka atkal uz ilgiem gadu desmitiem visi it kā apmierinājās ar šīm skopajām ziņām. Kaut gan jau Stasova rakstos un Karatigina publikācijās bija izskanējusi doma, ka šā likteņa un komponista darbu atminējums meklējams viņa bērnībā.

Pagāja vēl sešdesmit gadi... Revolūcija un divi kari, kas aizbrāzās pāri, daudz ko nosvilināja, noslaucīja no zemes virsas, daudz ko savandīja.

Bet tad kāds mūzikas mīļotājs un literāts no Veļikije Lukiem nolēma savākt iespējami vairāk ziņu par visu, kas attiecas uz Musorgska dzimteni. Nikolajs Stepanovičs Novikovs 20. gadsimta septiņdesmitajos—astoņdesmitajos gados, — t.i., simt gadu pēc Musorgska nāves, — vietējos arhīvos sameklēja sādžas hronistu — djaku un mācītāju grāmatas. Šeit tika atrasts arī precīzs ieraksts par M. Musorgska piedzimšanu, ziņas par viņa vecāku laulībām, kā arī viņu kaimiņu un radu, tāpat arī Karevā kādreiz dzīvojušo zemnieku vārdi. Novikovs no jauna atklāja Polutinas ciemu kā Musorsku dzimtas ligzdu, precizēja komponista tēva un mātes dzīves datus un viņa vecāsmātes — dzimtļaužu sievietes — vārdu. Ja tas būtu izdarīts kādus četrdesmit gadus agrāk, — varbūt tad būtu laimējies saglabāt arī kaut ko no zudušās dzīves materiālajām liecībām...

Tagad, ja iztēlē novelkam Musorgska dzīves līniju, turklāt nevis uz priekšu, bet atpakaļgaitā — no brieduma gadiem uz bērnību, kļūst redzams, kā, tuvodamās bērnībai, tā vietvietām sāk pārtrūkt, pārvērsties par punktētu līniju. Un atstarpes, tukšumi starp šīs punktētās līnijas svītriņām, raugi, kļūst aizvien platākas un dziļākas. Rodas vilinājums pārmest laipas, lai arī šauras un nedrošas, viena dēļa platumā, — pār nezināmā bezdibeņiem, savienojot citu ar citu tālu stāvošos faktus. Tā arī izdarīsim, cik vien naivi un tieši tas iespējams mūsu daudz pieredzējušajā gadsimtā.

Uzzīmēsim dažas ainas, kuru aculiecinieki mēs nekādi nevarējām būt un par kurām visos sīkumos ne no viena nevarējām uzzināt. Mēģināsim mazāk paši piedomāt klāt — vairāk rekonstruēt nepārtrauktās ķēdītes iztrūkušos un nozaudētos posmus.

* * *

Viņa dvēsele, viengabalaina, taču vēl neizveidojusies, neskaidra kā tikko dzimusi planēta, nezināja ne vārda, bet jau daudz ko uzsūca sevī, daudz ko atcerējās. Neredzams pavediens saistīja viņu ar pašu apslēptāko, neprātojošo, vārdus nezinošo un pašu jūtīgāko mātes dvēseles daļu. Mātes un bērna ķermeņi jau bija atdalījušies viens no otra un eksistēja atsevišķi, bet viņu dvēseles vēl nebija galīgi šķīrušās un drudžaini kā pirms atvadīšanās tvērās viena pie otras, sakusa viena ar otru — it īpaši kad māte viņu baroja un, pārmaiņus likdama te pie vienas, te pie otras smagās, pierietējušās krūts, uz brīdi it kā atjaunoja arī agrāko fizisko nešķiramību un vienotību, kas tik neglābjami bija tikusi sagrauta.

Dvēsele atcerējās plosošu sāpju, katastrofas sajūtu; ar kādu apziņas stūrīti dvēsele zināja un saprata, ka tā tam arī jābūt, un atgrūdās, tiecās izkļūt laukā, neizturami alkdama palikt; tā dzirdēja, kā rūgti, aizrīdamies iekliedzās tās mazais ķermenītis, kas pēkšņi bija zaudējis atbalstu un aizsardzību. Ai, cik brīnišķīgas, pasaulē izturīgākās bruņas ir mātes miesa, kas tik droši pasargāja viņu no sala un svelmes, no skarbām skaņām un raupjas, cietas matērijas pieskārieniem...

Un pēkšņi — dzimšana — acīmredzot neizbēgams, taču briesmīgi smags darbs, un — pāri visam skanošs vientuļš, bezpalīdzīgs kliedziens, pēkšņa neizsargātība, gaismas un aukstuma, smieklu un balsu skaudrais cirtiens pa maigo, valgo ādu!

Viņa dvēseles atmiņā jau bija ierakstīts savs zelta laikmets un sava Golgāta; sākumā dvēsele, tāpat kā viņa ķermenis, alka tikai pēc tā, kas plūda no dvēseles un miesas, no kuras tā bija tikusi atšķirta. Sākumā tikai no turienes staroja dzīvība, miers un siltums, tikai tur slēpās izpratnes iespēja. Taču pienāca pirmās — abpusējās — neuzticības dienas; māte pameta viņu, vēl atrazdamās tepat, līdzās; pameta, nedzirdēja, atradās tur, tālu, kopā ar citiem... Un viņa dvēsele ziņkārē un pārsteigumā atklāja, ka to interesē šie vilinošie stari, vēsuma un karstuma, kustības un skaņu viļņi, kas bija pavisam sveši, itin nemaz nesaistīti ar pasauli, kas tikko, pirms brīža vēl ietvēra sevī it visu, bet tagad jau šķita nepilnīga...

Nu, labi. Ir nospēlēta pirmsesības mistērija divās daļās; paradīze un padzīšana no paradīzes. Tagad jaunu sajūtu vilnim, šķiet, būtu vajadzējis aizskalot visu iepriekšējo. Nē. Katrs jaunatklājums un iespaids atvēra vaļā kādas aizsprostotas durvis un izgaismoja kādus apslēptus atmiņas nostūrus, atmiņas, kurai, rādījās, nebūs ne gala, ne malas. Sākumā tā bija atbalss — mātes soļu, savārguma, uztraukumu un sajūsmas atbalss, viņas seno dienu un pat bērnišķīgās mīlestības atmiņas. Taču līdz ar pirmo patstāvīgo elpas vilcienu sāka darboties arī varenie instinktu spēki. Asinis sīca ausīs savu oda dziesmiņu; pasaules atspulgs, ko acis bija skatījušas, otrādi apvērstu, nostājās uz kājām.

Viņam bija savi mērogi; slapji autiņi bija tāda pati nelaime kā grēku plūdi; viņš ieraudājās, sāka kliegt nepacietīgi, nesaprašanā — cik viņi ir neattapīgi! Māmuļa nāca un glāba viņu. Nāca arī citi, viņš no pirmās reizes uz visiem laikiem iegaumēja viņu balsis un rokas. No agrākās esības viņš jau neskaidri pazina tēva, vecāsmātes un brāļa balsis. Sapnī viņš redzēja vairāk nekā nomodā, arī dziļāk un nopietnāk. Tur pēkšņi aizrāvās elpa no senatnē piedzīvotas pakaļdzīšanās, uzplaiksnīja zarainas zibens liesmas, naktī iedzalkstījās zvēra zaļās acis, pavīdēja mute ar lieliem ilkņiem. Polovciešu bulta spindzēdama, strinkšķēdama ietriecās šūpuļa riekstkoka galvgalī.

Viņš uztvēra cilvēkus, dzīvniekus un priekšmetus pilnībā — un uzreiz, pašā pirmajā mirklī jau zināja par viņiem daudz ko. Attieksmēs ar cilvēkiem jau sāka traucēt vārdi, kas izteica kaut ko atsevišķu, līdzās skaņai, smaržai, līdzās tam, kas notika īstenībā un ko viņš apjauta nekļūdīgi. Viņš jau pazina nelaimes smaržu, maiguma mūziku, naida piegaršu kāda cilvēka laipnībā. Telēns, vistas, suņi, kaķi, zirgi bija tiešāki, labāk par cilvēkiem prata runāt bez vārdiem. Brālim bija trīs gadi. No viņa plūda spītīgs, it nemaz neslēpts naidīgums: mazulis bija atņēmis viņam tik daudz mātes siltuma, pievērsis sev visu mājinieku uzmanību. Sīciņš, brēcošs un neglīts — kālab viņi tik daudz noņemas ar to?

Bet sīciņais, brēcošais un neglītais steidza tikt galā ar baismīgi lielo bagātību, kas gāzās pār viņu: viņam tik daudz bija jāpagūst līdz valodai, līdz pirmajiem soļiem; atnāks vārdi — kaut ko plaši atvērs viņa priekšā, kaut ko aizslēgs uz mūžu, apgriežot atslēgu divreiz. Tikai mūzikā varbūt vēl paliks spraudziņa.

Par Musorgska tēvu, Pjotru Aleksejeviču, līdz pat pēdējiem gadiem bija zināms vienīgi tas, ko par viņu bija pavēstījis Karatigins. Miris 1853. gadā, sadzīvots ārlaulībā, padarīts par likumīgu ar cara ukazu Valdības Senātam 1820. g. 9. maijā; no 1814. līdz 1822. dienēja Senātā; pēc dalīšanas akta (1830.) ar māti un māsu Nadeždu ieguva īpašumā Polutinas, Zolotilovas, Naumovas, Golovkovas, Karevas ciemu (Pleskavas gub. Toropecas apriņķī), Ivanovas c., Petinskajas sādžu (Jaroslavas gub. Miškinas apriņķī), Seļiščes c. (Tveras gub. Ostaškovas apriņķī) u.c. 1851. g. viņam piederēja 10 000 desetīnu zemes Pleskavas guberņā un 150 — Jaroslavas guberņā...

Viņa vecums nebija zināms. Un tikai pavisam nesen N. Novikovs grēksūdzes grāmatās atrada ierakstu[ 2 ], kas attiecas uz Karevas ciemu:

1800. gads — Irinas dēls Pjotrs, 4 gadi;

1801. gads — Irinas dēls Pjotrs, 5 gadi... — utt.

Tātad var uzskatīt par pierādītu, ka Musorgska tēvs dzimis 1796. gadā? Piesardzības labad šeit atstāsim tomēr jautājuma zīmi.

Gluži tāpat, pēc grēksūdzes grāmatām, noteikts arī Jūlijas Ivanovnas dzimšanas gads. 1812. gadā viņai ir pieci gadi, 1814. — septiņi, 1817. — desmit.

Tas ir būtisks agrāko ziņu labojums. Oficiālajā ierakstā par komponista mātes nāvi teikts, ka viņa mirusi Toropecā 1865. gada 17. martā, piecdesmit otrajā mūža gadā. Tad iznāk, ka viņa dzimusi 1813.—1814. gadā? Tas ir, laikā, kad Pjotrs Aleksejevičs Musorgskis uzsāka dienestu Senātā, viņa vēl gulēja šūpulī?

Patiesībā viņa tad jau bija septiņus gadus veca, un savā dzimtajā Naumovā, jādomā, aizkustināja ciemiņus, kad satiekoties taisīja reveransu un vēlāk spēlēja uz klavierēm savas pirmās gammas un arpēdžijas. Laulāto draugu gadu starpība bija kādi desmit gadi (pēc agrākajiem aprēķiniem iznāca turpat visi divdesmit!).

Bet vai šie sīkumi ir tik svarīgi?

Ārkārtīgi svarīgi. Bez tiem Musorgski nevarētu izprast. Visas šīs dzīves saiknes, visi tās pirmsākumi meklējami sādžā pavadītajos desmit bērnības gados, visi tās pavedieni saistās ar māti un vecmāmuļu.

Čirikovi nebija bagāti. Jūlijai Ivanovnai bija septiņi brāļi un māsas. Jādomā, ka viņa tika apņemta par sievu gandrīz bez pūra.

Taču salīdzinājumā ar līgavaini viņai bija kāda priekšrocība, kas bija dārgāka par pļavām un druvām, dārgāka par naudu un jebkādiem vērtspapīriem: neaptraipīta muižnieciskā izcelsme. Jo Pjotram Aleksejevičam, Rjūrika pēctecim, gandrīz pusi no mūža bija ārlaulībā dzimušā statuss. Viņa māte bija dzimtļaužu zemniece, kas kopš septiņpadsmit gadu vecuma piederēja pie muižas ļaudīm, — Irina Jegorovna Ivanova.

Šo vārdu pavisam nesen darīja zināmu tas pats N. Novikovs. Agrāk pat solīdās monogrāfijās, daudzās populārās grāmatās un rakstos tika minēts cits uzvārds: Jegorova.

Patiesību sakot, starpība nav nemaz tik liela. Metrikas grāmatās Irina bija ierakstīta pēc tēva — Jegora Ivanova — vārda kā Jegorova. Bet agrāk Jegors Ivanovičs, viņas tēvs, gluži tāpat bija ticis ierakstīts pēc sava tēva vārda — Ivanovs.

Pleskavas novadā zemniekiem lielākoties nebija uzvārdu, viņiem pietika ar vārdu un iesauku. Ja kāds gribētu izsekot vienai zemnieku ģimenei cauri vairākām paaudzēm, tas redzētu, ka gadsimta laikā radušies vairāki šādi uzvārdi un tikpat ātri nozuduši.

Stāstījumu par Musorgski vajadzētu sākt no vēl agrākiem laikiem: nevis no tēviem, bet vectēviem.

Musorgska vectēvs no tēva puses, Aleksejs Grigorjevičs, piedzima 1756. (pēc Karatigina ziņām — 1758.) gadā. Agrā jaunībā, visticamāk, no septiņpadsmit—astoņpadsmit gadu vecuma, dienēja Preobraženskas leibgvardes pulkā.

Šim pulkam būs sava loma komponista Musorgska dzīvē un pat viņa mūzikā. Skaidrs, ka tas interesē arī mūs.

Tāpat kā leibgvardes Semjonovskas pulks — arī tas bija radies no tiem rotaļnieku pulkiem, ar kuriem spēlēja karu puisēns, cara dēls Pēteris. Mazie puisīši, kas bija sapulcēti, lai priecētu carēviču, prata rotaļāties. Ar ko šīs rotaļas beidzās, visiem zināms. Ar uzvaru pār zviedriem. Ar Krievijas izeju uz jūru.

Arī turpmāk — visi zina, kas tie bija par pulkiem. Tie gāza no Krievijas troņa vai sēdināja tronī valdniekus. Par to, ka viņa uzkāpa tik augstu, Katrīnai II jāpateicas viņiem. Visspēcīgais Potjomkins bija tikai Preobraženskas pulka puspulkvedis. Par pulkvedi tika uzskatīta valdniece.

Gavrils Romanovičs Deržavins, muižnieks no nabadzīgas, taču labas dzimtas, kā ierindnieks iestājās Preobraženskas pulkā un deviņu gadu laikā uzdienēja tikai līdz seržantam. Tikai 1772., desmitajā dienesta gadā, pulka virsnieku sapulce nolēma, ka viņš var tikt paaugstināts par praporščiku. Turklāt atskanēja arī priekšlikumi pārcelt viņu pie armijas virsniekiem — tāpēc, ka viņš ir nabadzīgs.

Aleksejs Grigorjevičs Musorskis bija trīspadsmit gadus jaunāks par Deržavinu, bet, pēc visa spriežot, kādu laiku viņi dienēja pulkā vienlaicīgi un, jādomā, pazina viens otru pēc izskata. Musorskis Preobraženskas pulkā arī uzdienēja līdz seržantam. Un — tika pārcelts pie armijas virsniekiem: kļuva par Arhangelogorodas/Arhangeļskas kājnieku pulka kapteini.

Tiklīdz parādījās Žēlastības raksts muižniecībai, ar kuru Katrīna II līdz ar citām privilēģijām piešķīra muižniekiem iespēju pašiem izlemt — dienēt vai nedienēt, — tai pašā, 1785. gadā, ne brīdi nevilcinādamies, Aleksejs Grigorjevičs pameta dienestu. Kā parasti tika darīts, viņam, aizejot no dienesta, piešķīra nākamo — sekundmajora — pakāpi.

Kad atvaļinātais virsnieks ieradās Karevā, viņam bija divdesmit deviņi gadi. Deviņus gadus vecā Arina[ 3 ], Jegora Ivanova meita, vēl skraidīja basām kājām savā dzimtajā Jurjevā, mazā sādžiņā, kas piederēja Aleksejam Grigorjevičam. Pats par sevi saprotams, ka viņa prata visu, kas jāprot zemnieku meitenei viņas vecumā. Kopā ar viņu auga trīs brāļi, visi trīs — Ivani, Revīzijas sarakstos viņi tika dēvēti tā, it kā būtu monarhi: Ivans Pirmais, Ivans Otrais, Ivans Trešais. Kur ir daudz vīriešu, tur arī sievieša cilvēkam ir darba pilnas rokas. Meitene, jādomā, auga spēcīga, strādīga, bezbailīga — tak jau, ja ir tādi aizstāvji. Tā vispār bija stipra, patriarhāla, vairāku paaudžu ģimene (vectēvs un vecvectēvs, kas arī bija Ivani, nodzīvoja — atsaukšos atkal uz N. Novikova publikācijām — pāri par simt gadiem katrs).

Tik mazā sādžiņā (kur tikai divas sētas — N. Novikovs) visiem bija jāprot itin viss. Palīdzību ne no kurienes nevarēja gaidīt, tāpat arī izpriecas — katram bija jābūt gan kalējam, gan malējam, gan dziesmu sācējam. Cik īsti: simt? simt piecdesmit amatu vai vismaz iemaņu zemniekam vajadzēja ikdienas dzīvē? Visām vīru iespējām un labākajām īpašībām bija jābūt iemiesotām puiša cilvēkos, visiem meiču un sievu tikumiem — ģimenes otrā pusē. Gan paradumus, gan izveicību, gan pasaku, gan dziesmu, gan rokdarbus, gan varbūt arī kādu slepenu gudrību, — to visu, it visu tādā mazā sādžiņā vajadzēja apgūt, vēl papildināt un nodot nākamajai paaudzei, citādi laikam gan nevarētu izdzīvot.

Septiņpadsmit gadu vecumā Irina Ivanova kopā ar vienu no brāļiem Ivaniem tika pārvesta uz Karevu.

Viņai bija divdesmit, kad viņa savam četrdesmit gadus vecajam kungam dzemdēja dēlu — Pjotru. Ar savu kārtējo mīļāko Aleksejs Grigorjevičs izrīkojās tā, kā tolaik bija pieņemts rīkoties, ne labāk un ne sliktāk: pēc dažiem gadiem izdeva viņu pie vīra, viena no saviem muižas ļaudīm — Ļeva Parfjonova. Laulības bija īstas, ne fiktīvas — tam ir savs pierādījums, Irinas otrs dēls Abrāmijs Ļvovičs. Atšķirībā no Pjotra, kuram bija lemts kļūt par kungu un Karevas muižas mantinieku, viņa brālis no mātes puses visu mūžu paliks dzimtcilvēks.

1801. gadā tika noslēgtas šīs laulības, pēc diviem gadiem Ļevs Parfjonovs nomira. Karevas muižnieks atkal tuvināja sev Irinu Jegorovnu un nekad vairs nešķīrās no viņas. Kāpēc?

Skaidrs, kāpēc: Aleksejam Grigorjevičam tuvojās vecums, vēl mazliet — un paliks apaļš pussimts. Jādomā, ka vēl nesen viņš bija prātojis par izdevīgām laulībām, jo līgavu tuvējās muižās bija papilnam. Taču par ilgu bija prātojis un vilcinājies, baidīdamies zaudēt ierasto brīvību. Un pēkšņi saprata, ka ir nokavējis: kamēr apprecēsies, kamēr tiksi pie likumīgiem bērniem — un vai tie maz radīsies? — varbūt dzīve jau būs galā.

Bet līdzās auga dēls — viņa paša miesa, paša asinis. Un vēl pavisam nesen svešam cilvēkam, sulainim, pār viņu bija, un, ja nebija, tad varēja būt, — tēva tiesības! Kad Parfjonovs nomira, Pjotram bija septiņi gadi. Vajadzēja steigšus izlemt, kā viņu audzināt. Kā dzimtcilvēku? Kā kungu bērnu? Prātošanai laika vairs nebija, tas jau tāpat bija zaudēts, — saimes istabā izaudzis zēns no galvas līdz papēžiem pārtapt nespēs; iedaba, raksturs izveidojas reiz par visām reizēm — mazotnē.

Alekseja Grigorjeviča vienīgais brālis sen bija miris. Dzimta varēja iznīkt. Taču, no otras puses ņemot, vai diez ko lielu varēja cerēt, ka ārlaulībā dzimušo dēlu kādreiz atzīs par viņa dzimtas un īpašuma mantinieku? Tādu cerību tikpat kā nebija. Aleksejs Grigorjevičs mita ne jau debesīs — uz zemes. Uzdrīkstēties dzīvot ar paša dzimtļaužu sievieti kā ar sievu un savu bērnu māti — nozīmēja pārkāpt jebkurus likumus, varbūt izraisīt vajāšanu no varas iestāžu un baznīcas puses, saniknot radus, atsvešināties no draugiem un kaimiņiem. Tad nu izlem.

Es tīšuprāt neskaru jautājumu, vai Karevas muižnieks ļoti mīlēja Irinu Jegorovnu un cik lielā mērā viņa lēmums bija atkarīgs no pieķeršanās viņai: mēs taču neko nezinām par to, un no nepamatotiem minējumiem ir jāizvairās, jo runa ir par īstenībā dzīvojušām, vēsturiskām personām.

Taču jādomā, ka Irina Jegorovna bija izcila rakstura cilvēks — diez vai galvaspilsētā un citās malās daudz pieredzējušais sekundmajors būtu ieskatījies gluži parastā sievietē.

Par Irinas Jegorovnas skaistumu vai neglītumu mēs gluži vienkārši neko nezinām. Taču bez enerģijas, pašcieņas un prāta, stipras gribas un iedzimtas atjautības diez vai viņa būtu spējusi tikt galā ar bezgala daudzajām, gandrīz vai nepārvaramajām grūtībām, ar kurām sastapās Karevas saimnieces lomā, diez vai būtu izaudzinājusi divus dēlus un divas vēlāk piedzimušās meitas un galu galā devusies pie altāra blakus sešdesmitgadīgajam vecpuisim, Pjotra, Olimpiādes un Nadeždas tēvam — Aleksejam Grigorjevičam Musorskim Polutinas ciema Dievmātes Aizmigšanas baznīcā.

Alekseja Grigorjeviča izvēlētais ceļš jebkuros laikos nebūtu bijis viegls; bet tolaik tas bija divtik dramatisks: Musorskis bija Pugačova jaunākais laikabiedrs. Kad sākās Pugačova dumpis, Aleksejam Grigorjevičam bija septiņpadsmit gadu, kad beidzās, — deviņpadsmit.

Jemeļjans Pugačovs laikam gan pirmo reizi tik bīstami cieši saliedēja kazakus, krievu zemniekus, baškīrus, visus zemas kārtas ļaudis, kas nebija noteicēji paši pār savu dzīvi. Taču viņš saliedēja arī muižniekus, tuvināja viņus citu citam un apvienoja, ar sarkanām ugunsgrēku rīkstēm šaustīdams, sadzina vienkopus. Virsnieki, garīdznieki, ierēdņi un viņu maigās draudzenes, no šaušalīgā ātrumā un turklāt meistarīgi uzcelto karātavu augstumiem raudzīdamies, vaikstījās — uz pusotru gadsimtu iebiedējot krievu patrīcijus; biedēja, kā izrādījās, ne bez pamata. Abās galvaspilsētās un jo vairāk provincē ikviens muižnieks un ikviena muižniece nepatikā nevarēja neatklāt, ka viņi sēž uz pulvera mucas, bet deglis ir Vaņkas, Proškas, Palaškas rokās... nemaz jau nerunājot par Jemeļku.

Pēc Pugačova Karevas muižnieka grēks kaimiņu acīs laikam gan šķita noziegums. Dāmas, jādomā, apveltīja noziedznieku ar vēl niknākiem izteicieniem nekā ģimeņu tēvi: bija zaudēts tāds līgavainis! Nodevība, nodevība pret savu kārtu — laikam gan tā, bez jebkādas žēlastības, bija jānospriež apriņķa sabiedrībai un jāsāk raudzīties uz viņu salti un ar vislielāko nicināšanu.

Par Alekseju Grigorjeviču mēs tikpat kā neko nezinām. Nekas nav zināms par šā muižnieka raksturu, izskatu, ieradumiem un uzskatiem. Taču ir skaidrs, ka izšķirošais solis viņa mūžā, tas, kura dēļ Alekseja Grigorjeviča aprindu ļaudis sašutumā uzgrieza viņam muguru, kļuva par viņa sūtības piepildījumu šai dzīvē.

Reiz tā jau bija noticis — tai pašā krievu zemē, tai pašā dzimtā, tikai pirms deviņiem gadsimtiem.

Viens no Alekseja Grigorjeviča senčiem, Kijevas kņazs Svjatoslavs, iemīlēja savas mātes — kņazes Olgas — saimniecības pārzini Malušu. Maluša bija verdzene — augstu uzkāpusi, vecās kņazes, Krievzemē pirmās kristietes, uzticību iemantojusi... un tomēr — verdzene. Laikam jau kņazs nesaņemtu atteikumu, ja būtu gribējis papriecēt sevi ar Malušas glāstiem un tūlīt pat arī aizmirst viņu. Nebūtu bijis atteikuma — taču arī Malušas tad nebūtu. Miesas bada apmierināšana nespēj remdēt īstas alkas pēc otra cilvēka dvašas un skatiena, pēc meitenīgas burvības, netīšas un netveramas, tādas, kas mirst tavu acu priekšā no viena vienīga vārda, vienas vienīgas kustības. Mēdz būt sievietes, kurās nespēj rast atbalsi nekas cits kā tikai viņām lemtā, viņas uzmeklējusī mīlestība; viņām vai nu ir liktenis vai nav — vidusceļa nevar būt.

Ne velti jaunībā nemaldīgs, nenotrulinājies, neviltots instinkts liek apjaust, ka ne jau tikai sīka un nenozīmīga dzīves daļiņa, bet visa dzīve ir likta uz spēles, kad dzimst vai sabrūk jaunības mīlestība; ne velti cerība vai izmisums pārņem cilvēku bez atlikuma. Ne jau katrs to ir izjutis, bet kurš ir izjutis — tas zina.

Saimniecības pārzinei Malušai un Kijevas kņazam Svjatoslavam Igorevičam bija lemts satikties, jo krievu zeme, krievu vēsture gaidīja no viņiem viņu abu dēlu — Vladimiru. Vai — varbūt tomēr — viņi būtu varējuši arī nesatikties? Vai arī satikties kā citādi? Nezinu. Tad apkārt plestos cita zeme ar citiem likteņiem un dzīves ceļiem, ar citu pagātni un tātad arī citu nākotni.

Svjatoslavs un Maluša ne tikai piedzemdēja dēlu Vladimiru, — lielkņazam pietika drosmes izaudzināt viņu tāpat kā abus likumīgos dēlus — Jaropolku un Oļegu.

Un šis Svjatoslava dēls bija tas pats Vladimirs, kuru iedēvēs par svēto un apustuļiem līdzīgo, tas pats, kurš krievu biļinā tiks saukts par Vladimiru Gaišo Saulīti.

Pie viņa, pie Vladimira, cauri aizvien dziļākiem un dziļākiem slāņiem, aizveda muižnieku Musorsku dzimtas radu raksti. Gan komponista tēvs, gan vectēvs nevarēja nezināt šo seno stāstu, nevarēja nepielīdzināt to savai dzīvei — varbūt ar rūgtumu, varbūt arī ar slēptu lepnumu.

Nevēlos noaut kājas verdzenes dēlam! sacīja iecirtīgā Rogneda, polovciešu kņaza Rogvolda meita, kad viņu bildināja Vladimirs.

Vai, pēc daudziem daudziem gadiem klausīdamies Serova Rognedu, komponists Musorgskis atcerējās savu tēvu? Vectēvu? Vai viņš iedomāja to, ka Vladimirs ir viņa sentēvs?...

Iepriekš sacīju, ka mēs neko nezinām par Alekseja Grigorjeviča raksturu. Gluži tā tas nav. Viņš neapšaubāmi bija gudrs un tālredzīgs.

Laikus attapies, viņš paguva izaudzināt vienīgo dēlu, iemācīt viņam valodas un labas manieres, kā arī sniegt zināšanas, kas tik lēti vis nebija pieejamas klusajā nostūrī. Viņš prata arī visgrūtāko: būt pacietīgam un gaidīt.

1814. gadā viņa ārlaulībā dzimušais dēls uzsāka dienestu Senātā. Bija vajadzīga liela nauda un visspēcīgi sakari, lai astoņpadsmit gadus veco Pjotru iekārtotu tajā vienīgajā iestādē, kas kādreiz spētu atdot mantiniekam muižnieku dzimtas vārdu. Laikam gan nāca talkā vecie draugi: Alekseja Grigorjeviča dienesta biedri no Preobraženskas pulka, jādomā, bija kļuvuši par ievērojamām personām.

Kancelejas darbinieks, reģistrators Senātā, guberņas sekretārs. Lēnām, dienu no dienas Pjotrs Aleksejevičs aizvien dziļāk iepazina sarežģītās dienesta attiecības, atklāja apkārtceļus, izprata ierēdņu raksturus, gaumi, viņu vājības... Nokalpoja četrus gadus — un, rau, Polutinā varēja tikt noslēgtas viņa sešdesmit gadus vecā tēva laulības ar māti, zemnieci, kas šim gadījumam par godu tika pārdēvēta par Toropecas sīkpilsoni. Pēc sešiem dienesta gadiem tika izdots arī cara ukazs Valdības Senātam, kas Pjotram un viņa māsām piešķīra tēva uzvārdu, muižnieku titulu un mantinieku tiesības.

Nokalpojis — goda pēc — vēl divus gadus, Pjotrs Aleksejevičs kā uzvarētājs atgriezās tēva mājās.

...Musorskiem vairākās paaudzēs piederēja muižas Luckas apriņķī.

Bet Irinas Jegorovnas Ivanovas senči bija te dzīvojuši vienmēr, no laika gala. 1076. gadā Toropeca līdz ar apkārtējiem mežiem, ezeriem un zemes platībām iekļāvās Smoļenskas kņazistē, — Arinas sentēvi jau tolaik tur dzīvoja, ara zemi, zvejoja un medīja.

Oļģerda un Kestūta valdīšanas laikā, 14. gadsimtā, šīs zemes nonāca Lietuvas Lielkņazistes sastāvā, un tā tas palika kādus simt gadus. Dažs labs no kungu kārtas pārlietuvojās un pārpoļojās, — zemnieki dzīvoja kā dzīvojuši, saglabādami ik skaņu, ik zilbi dzimtajā valodā. Kaut kur tālumā gluži kā vētras laikā uz ezera virsmas cēlās un drūzmējās viļņi: vēlās pāri un atkal atplūda. Taču vietējie iedzīvotāji palika agrākie.

Gandrīz neviens no viņiem nebija bijis tālāk par apkārtējām sādžām; ne katrs zemnieks, mūžu nodzīvojis, kaut reizi bija aizkļuvis līdz Veļikije Lukiem un Toropecai, bet Pleskavu, Pīteru un Maskavu bija redzējuši tikai daži. Mēdza gadīties, ka cilvēku aizsūtīja karā vai katorgas darbos, — un tad viņš parasti pazuda uz visiem laikiem. Palikušie dzīvoja tālāk, nerēķinādami un nemērīdami laiku, — no ražas līdz ražai.

Ilgajos gadsimtos zemkopis bija ne tikai saaudzis ar nabadzīgajām podzola un māla augsnēm (vārda "глина vietā te izsenis sacīja гнила"[ 4 ]), — šķita pat, ka pauguri, uzkalni un purvainās zemienes ir daļa no viņa paša ķermeņa. Taciņa gar upi aizveda viņu, kur vien gribi, ej kaut aizvērtām acīm. Ziemu pie viņa izcirstajiem āliņģiem zivis nāca paelpot gaisu: repši, plauži, zandarti un līdakas. Zemnieka sviedri nožuva saulē, kā tvaiks cēlās augšup, — lietus, kas pēc tam atgriezās atpakaļ no debesīm, šķita tāds kā mazliet sāļš. Zemnieks bija devis vārdu ik pļaviņai, birzītei vai purvam, ikvienam prāvākam pauguram apkārtnē, — un it visā, kam ir savs vārds, ir vairāk dzīvības nekā bezvārda priekšmetos un parādībās.

Nožuva arī gaišās meiteņu, ļaunās sievu un rūgtās atraitņu asaras un tāpat krita atpakaļ uz zemes — kā rasa vai sniegs, vai kāds cits debesu miklums. Un gluži tāpat dziesma klīda turp un atpakaļ, vienlīdz tuva šīm debesīm un šai zemei. Dziesma bieži gāja roku rokā ar strauju dejas soli. Dancoja Kundzeni un Salmiņu — biežajos un monotonajos kāju piecirtienos pēkšņi skaidri saklausāms tapa, kā ritmiski ceļas un krīt spriguļi piedarbā. Darbam bija sava mūzika; un tāpat sava — gluži kā brīnumjaukās šūpolēs — ai, kā pamirst sirds, kādi kritieni un augšup lidojumi: aai, kritiens, aai — lidojums... — sava mūzika, savs ritms bija mīlestībai; un rudenī lietus neveikli un neapnikdams mīņājās pie loga, it kā arī tas dancotu Salmiņu.

Jaunie puiši meklēja līgavas nevis savā sādžiņā, bet tās tuvumā, piecu, desmit, labi ja divdesmit verstu plašā apkaimē. Instinktīvi vairīdamās no asinis atšķaidošām laulībām tuvu radu starpā, sādža nevēlējās saieties arī ar gluži svešiem ļaudīm, iebraucējiem, pa savam paradumam un daudz stingrāk nekā Eiropas monarhu dzimtās sargādama radurakstu tīrību.

Gadsimtu pēc gadsimta, gadu no gada ļaudis dzīvoja šajā nostūrī, — nošķirti, mežu biezoknī, upīšu un ezeru tīklā paslēpušies, gandrīz kā tāda cilvēkiem nezināma afrikāņu cilts.

Tomēr tāpat gadsimtu pēc gadsimta neapjaušamā, neredzamā veidā sādža bija saistīta ar visu Krievzemi. Kaut kur Kamčatkā pasaules braucējs, galvu atgāzis, ar apbrīnu raudzījās uz kūpošu vulkāna virsotni; kaut kur, šķērsām pār segliem pārsviedis, turks stiepa uz sultāna harēmu gaišmatainu krievu gūstekni; kaut kur tirgotājs šūpojās kuģī — veda uz Angliju sveķus un kaņepājus; Lomonosovs, zivju vezumiem aizmugurē turēdamies, soļoja no Holmogoriem uz Maskavu, uz Slāvu, grieķu un latīņu akadēmiju, — un tas viss dīvainā kārtā bija saistīts ar Jurjevas un Karevas iedzīvotāju likteni. Vai nu pa kādām pazemes āderēm, vai neredzamiem viļņiem, pa gaisu, taču sādža sajuta, kas norisinās milzīgajā, izplūdušajā, kā rauga mīkla briestošajā valstī: gluži tāpat kājas un rokas zina, ko ieraudzījušas acis, ko izdzirdējušas ausis.

Bet pareizticība cieši jo cieši saistīja ar visas cilvēces tūkstošiem gadu ilgo dzīvi, ar Senās Romas katakombām, kur pirmie kristieši slēpās, glābās no vajātājiem, ar svešzemju praviešu runām — viņu valodas plūstošajām, dusmīgajām, attālumā pavisam neskaidrajām rīkles skaņām, ar Jeruzalemi, Atēnām, Konstantinopoli, Korsuņu, ar senatnē nogrimušā 988. gada vasaras dienu, kad kņazs Vladimirs Dņeprā kristīja kijeviešus. (Vai maz jāpiebilst, ka neticīgu valstu un tautu uz mūsu planētas vispār nebija līdz pat 20. gadsimtam?)

Dzimtā valoda, pasaka un sakāmvārds, nekautrīgs un jautrs nostāsts vienoja ar tūkstošiem tādu pašu sādžu, pilsētu un miestu. Ļaudis saistīja jaunumi, baumas, kas gluži kā dzirkstele aizšāvās no vienas valsts malas uz otru; saliedēja arī valsts vara, reāli taustāma un nepielūdzama, kaut arī tā atradās tālu, daudz tālāk nekā vietējā sārtvaidze saule.

Vienoja — lai cik tas dīvaini — arī spēkus izsūcošā, alkatīgā, nepieēdināmā nodevu mašinērija. No šejienes, no sādžas nāca Krievijas galma aziātiskā greznība; no šejienes karaspēks saņēma uzturu un apģērbu; no šejienes augstdzimušiem bajāriem radās stāja un augstprātība. Sādža tāpat kā simt tūkstoši citu tās māsu izspieda no sevis pa pilītei; šīs pilītes kā pa slīpumu saplūda centrā. Gadu no gada, pilienu pa pilienam krājās neticama bagātība; un ar prātu bija grūti aptvert, ka neizsmeļamo dārgumu avots bija un palika noplicinātā, nabadzīgā, skrandainā krievu sādžiņa.

Cik gadu vecumā Pjotrs Aleksejevičs sāka apzināties, ka viņa stāvoklis ir neparasts un nožēlojams? Astoņpadsmitais gadsimts ne jau bārdamies, bet gluži nopietni ārlaulībā dzimušu bērnu sauca vārdā, kurš tagad ir izskausts no valodas un kuram arī tolaik bija nievājoša pieskaņa: Bet grēka auglim, kas nelaulātai sievai piedzimis, tam negods par 2 naudas gabaliem, bija teikts senajā likumā. Ja būtu tikai 2 naudas gabali! Bija jāmaksā daudz, daudz vairāk...

Ikvienā dzīvē, kas jau noslēgusies, beigusies, nav nemaz tik grūti sataustīt asi, kas visu satur kopā. Pjotram Aleksejevičam, cik var spriest, par dzīves saturu un jēgu kļuva viņa vecāku pārsteidzīgās, skaistās, nepiedodamās kaisles seku izlabošana. Viņš laikam gan saprata, ka ar vienu paaudzi vien te nepietiks. Viņa mantinieka tiesību juridisks apstiprinājums nav tas pats, kas īsta, galīga un negrozāma atzīšana. Viņam pašam uz ko tādu nebija ko cerēt: par vēlu, jāsaka paldies par to, ko izdevās panākt. Taču viņa bērniem bija pilnībā jāatgūst zaudētās pozīcijas.

1826. gadā nomira Aleksejs Grigorjevičs.

1828. gada 17. oktobrī kolēģijas sekretārs Pjotrs Aleksejevičs Musorskis un meiča Jūlija Ivanovna Čirikova salaulājās Pošivkinas ciema Dievmātes Ceļa Rādītājas baznīcā. Pēc kāzām jaunais pāris pārcēlās uz dzīvi Polutinā.

Vēl pēc diviem gadiem, kā liecina Karatigina sastādītie raduraksti, pēc labprātīgas vienošanās notika mantas sadale starp māti un bērniem, Irina Georgijevna dabūja pusi Jurjevas. Pats par sevi saprotams, ka Irinas Georgijevnas vecāki un brāļi —, tas ir, Pjotra Aleksejeviča īstais vectēvs un vecāmāte (ja viņi tai laikā vēl bija dzīvi), viņa tēvoči un citi radi no zemnieku kārtas — acīmredzot kļuva brīvi ļaudis.

Pārējās sādžas un zemes platības mantoja dēls. Bet Alekseja Grigorjeviča Musorska atraitnei tika septiņpadsmit tūkstoši rubļu sudraba naudā. Bijušajai dzimtļaužu sievietei tolaik bija nedaudz pāri piecdesmit. Viņa no muižnieka Abakumova nopirka Semencevas ciematiņu un divas sādžas kopā ar tajās dzīvojošiem zemniekiem un muižas ļaudīm. Viena no meitām, Olimpiāda, vēl Aleksejam Grigorjevičam dzīvam esot, tika izdota pie vīra — vietējā muižnieka Rodzjanko, atraitņa ar trim bērniem. Nadežda palika neprecējusies un kopā ar māti apmetās uz dzīvi Semencevā. Muižas cilvēks Abrāmijs, atvase no Irinas Georgijevnas un Ļeva Parfjonova neilgās laulības, arī visu mūžu pavadīja mātes tuvumā.

Kas to lai zina, kā atraitne Musorska saimniekoja savās jauniegūtajās sādžās. Reizēm gadījās, ka bijušie dzimtcilvēki, tikuši no cūkgana par kungu, ar īpašu viltu un nežēlību izsūca visus spēkus no saviem bijušajiem bēdu brāļiem. Nedalīta vara pār citiem cilvēkiem parasti samaitā, bet jaunizceptiem muižniekiem, kas ne mazākā mērā nebija pie tās pieraduši, šī vara ne tikai sagrozīja galvu: spēji un neglābjami tā sakropļoja visu, kas viņos bija cilvēcisks. Starp citu, tādos gadījumos tā tikai pabeidza iesākto. Verga dzīve padara cilvēku par vergu no matu galiņiem līdz papēžiem, un ārējo apstākļu pārmaiņa te maz ko var līdzēt. Pacel vergu spožuma virsotnē — arī no turienes viņš raudzīsies ar verga acīm un verga balsī sacīs verdziskus vārdus.

Šajā gadījumā varēja notikt citādi, Irina Georgijevna bija augusi tālu no kungu mājas. Nenomākta pašcieņa laikam gan varēja saglabāties tādos savrupos, nomaļos un neskartos nostūros. Ja spēcīga, turīga ģimene deva kungam visu, ko no tās prasīja, tai, iespējams, lika mieru.

Protams, tas ir tikai pieņēmums. Tomēr gribas ticēt, ka neapspiesta brīvība, drosme un skaidrība, kādu Karevas muižnieks vairs pat necerēja sastapt, septiņpadsmit gadus vecajā zemniecē pārsteidza viņu. Viņai laikam gan bija jāizstaro viņas misija, līdzīgi gaismai tai bija jāizlaužas uz āru. Tāpat kā savā laikā saimniecības pārzine Maluša, viņa, sev pašai un citiem nezinot, nesa sevī savas tautas nākotni.

Viņa bija vārda māsa vai gandrīz vārda māsa — kādai citai izcilai krievu sievietei, kas arī bija Pleskavas novada zemniece, — Arinai Rodionovnai, Puškina auklei.

Pirmo Arinu mēs redzam un dzirdam vēl šobaltdien — caur Puškinu. Otra it visu, ko ar prātu un sirdi bija uzsūkusi sevī tieši no dzimto vietu gaisa un zemes, jādomā, atdeva mazdēlam; to visu viņai vajadzēja iesēt puisēnā kā sēklu — dziesmu un mūziku, kas mantota no vecvectēviem.

Pavisam nesen vēl nebija zināms: vai Musorgskis varēja sēdēt vecaimātei uz ceļiem, vai viņš varēja dzirdēt viņas zemnieku dziesmas un teicienus, vai varēja viņu atcerēties. Mēs tikai zinām, ka vecāmāte bija Modesta krustmāte.

Tagad ir noskaidrojies: Musorgska vecāmāte sveika un vesela vēl nodzīvoja ne mazāk kā divdesmit gadus pēc viņa piedzimšanas. N. Novikovs bija lasījis revīzijas sarakstos Semencevas ciematiņa vecās īpašnieces vārdu vēl pat piecdesmito gadu otrā pusē. Tikai sešdesmito gadu sākumā to nomainījis Nadeždas Aleksejevnas, Musorgska krustmātes, vārds.

Neilgi pirms nāves Musorgskis uzrakstīja Autobiogrāfiskas piezīmes — acīmredzot ārzemju izdevumam, varbūt H. Rīmaņa Mūzikas leksikonam. Šīs piezīmes palika nepabeigtas, bet varbūt tās ir tikai melnraksts. Pats komponists bija rakstījis krieviski un vēl kāds cits, acīm redzami pēc viņa stāstījuma, bija franču valodā pierakstījis divus variantus, kas arī pārtrūkst pusvārdā. Šiem dokumentiem vēl pievērsīsimies ne vienreiz vien.

Autobiogrāfijas krieviskajā tekstā sacīts: Tiešā aukles ietekmē iepazinos ar krievu pasakām. Šī saskaršanās ar tautas gara dzīvi bija muzikālo improvizāciju galvenais impulss jau pirms iepazīšanās ar pašiem elementārākajiem klavierspēles noteikumiem.

Attiecīgajā vietā franču valodā: "Kopš agras bērnības krievu pasaku iespaidā, kuras stāstījusi bonne (aukle), jūt spēcīgu tieksmi pēc poētiskas fantāzijas; ne vienreiz vien bērns tāpēc naktī nav varējis aizmigt."

Esmu pārliecināts, ka aiz šīm rindām stāv arī komponista paša vecāmāte. Es nešaubos, ka brāļiem Musorskiem bija aukle — protams, bija. Tikai es neticu, ka Irina Georgijevna būtu varējusi aizmirst un atstāt likteņa varā savus mazdēlus, uzticēt viņus kādai tur bonnei vai arī auklei tik lielā mērā, ka bērni nevis viņas, bet kāda sveša cilvēka pasaku dēļ naktī negulētu.

Kāpēc tad pats komponists nav uzrakstījis, ka iepazinies ar tautas gara dzīvi caur paša vecomāti? Domāju, ka ārzemju izdevumam nepieciešamā paskaidrojuma lakonisms neļāva rakstīt visu sīki jo sīki. Musorgskis sākumā piemin, ka cēlies no senas krievu ģimenes. Aprakstīt te tēva un vectēva dzīvesstāstu, atcerēties vecāsmātes dzimtbūtniecisko pagātni acīm redzami būtu bijis nevietā. (Toties vēstulē tuvam draugam un attālam radiniekam, grāfam A. Goļeņiščevam-Kutuzovam, komponists ar neviltotu patiku raksta: ...Tikai mana vecāmāte un es esam vainīgi, ka man ir birokrātiski zemniecisks runas veids, jo ko labu var gaidīt no ierēdņa, kurš pēc asinsizcelsmes radies no dzimtļaužu sievietes savienošanās ar aristokrātu muižnieku?)

Visparastākie ikdienišķie apsvērumi runā tam par labu: kālab gan Irinai Georgijevnai būtu vajadzējis aizmirst dēlu un mazdēlus — dzimtas mantiniekus? Taču ir arī dziļāka loģika. Irinas Georgijevnas (un arī aiz viņas stāvošo spēku) mūža sūtība nebūtu bijusi līdz galam izpildīta, ja viņa pati neiemācītu mazdēlam visu, ko iemācīt bija viņas pienākums: pasakas, dziesmas, redzes slepenās gudrības un dzirdes slepenās gudrības, kas ļauj dziļi iespiesties parādību būtībā; tautai piemītošo vēstures un dabas izpratni.

Tā vien gribas iziet ārpus konkrētā gadījuma un vēstules ietvariem un kā formulu piemērot daudzam, ļoti daudzam kam Musorgska dzīvē un jaunradē šos vārdus: Tikai mana vecāmāte un es esam vainīgi... Bet laikam gan nedrīkst ļauties vilinājumam. Vainīgo atradīsies vēl ne mazums; un pati pirmā no viņiem — komponista māte.

Kad es iesākos? Kad sāku dzīvot? rakstīja Ļ. Tolstojs. "Vai gan es nedzīvoju tad, kad mācījos skatīties, klausīties, saprast un runāt, kad gulēju, zīdu krūti un skūpstīju to, un smējos, un sagādāju prieku savai mātei?"

Šis bērnam raksturīgais bezgalīgais maigums — šī mīlestība pret māti — Musorgskī bija tik spēcīgs, ka turpinājās līdz viņas un pēc tam arī līdz viņa paša nāves stundai — tas neapdzisa un neizšķīda citu emociju un sajūtu jūrā.

Viņš bija Musorsku laulātā pāra ceturtais dēls.

Pirmais piedzima gadu pēc kāzām, un vectēvam par godu viņu nosauca par Alekseju. Taču vecāki priecājās par agru: mazulītis nomira, nenodzīvojis ne divus gadus. Mēs varam tikai iztēloties, cik rūgtām asarām tika slacīts nelielais, baltais, ar zeltījumu greznotais zārciņš, kas pēc pasūtījuma bija izgatavots Toropecā.

Jūlija Ivanovna tai laikā jau atkal staigāja uz grūtām kājām, un dēlu, kurš ar savu piedzimšanu it kā bija aizstājis pirmdzimto, nosauca tai pašā vārdā — par Alekseju. Pēc diviem gadiem arī šim bērnam bija lemts rast sev mājvietu klusajā sādžas kapsētā.

Pirms trešā bērna nākšanas pasaulē Musorski no Polutinas, kas viņiem bija nesusi tikai un vienīgi nelaimi, pārcēlās uz dzīvi Karevā. Turpat līdzās, ar roku aizsniedzama bija Naumova, kur bija dzimusi Jūlija Ivanovna, kur atradās tēva mājas, pats tēvs, brāļi un māsas, ļaudis, kuriem blakus bija aizritējusi bērnība un agrā jaunība. No vectēva nelaimīgā vārda nolēma atteikties. Trešo dēlu nokristīja par Filaretu, tomēr vēlāk mājinieki sauca viņu par Žeņu, Jevgeņiju. Kā izskaidro Karatigins, tā bijusi ar māņticību saistīta viltība, ko reizēm pielietojuši Čirikovu dzimtā: ar otru vārdu cerējuši it kā piekrāpt nāvi. Kaulainā atnāks ar savu asi trīto izkapti: sak’, kur te ir Dieva Tā Kunga kalps Filarets? Tak mājā nav tāda Filareta: ir Žeņečka, Žeņa, Jevgeņijs. Nāve pamīdīsies, pamīdīsies pie sliekšņa un aizies tukšām rokām: nekādus Jevgeņijus Karevā viņai nav pavēlēts aiztikt...

Vai te līdzēja pārcelšanās, vai dzimtās puses gaiss, vai tuvinieku līdzjūtība un palīdzība, vai vārda maiņa, vai arī tas viss kopā, taču FilaretsJevgeņijs izdzīvoja. Bērns nokļuva mājinieku uzmanības centrā; nav grūti iedomāties, kā viņš tika mīlēts un lolots. Juzdams ap sevi gādību, daždažādus piesardzības soļus un neslēptu dievināšanu, Zeņečka tai laikā, kad piedzima viņa jaunākais brālis, jādomā, jau bija pieradis pie tā, ka mātes mīlestība tiek veltīta viņam vienīgajam.

* * *

Žurnāls bija vecs. Vispirms to bija saņēmuši Čirikovu radi Toropecā, rūpīgi izlasījuši un apsprieduši, pēc tam tas nokļuva Naumovā un kādu gadu gaidīja, iekams Ivans Ivanovičs Čirikovs, izņēmis no futrāļa un uzlicis uz deguna tik neierastās brilles, pats to nebija jo pamatīgi izpētījis. Beigu beigās žurnāls, krietni apdriskāts, ne gluži tīrs no nejaušiem jāņogu liķiera un ievestā lafita[ 5 ] traipiem, nokļuva Karevā, kur tam tūdaļ uzklupa pēc jaunām vēstīm izslāpušais Pjotrs Aleksejevičs. Aizvien biežāk viņam uzmācās atmiņas par galvaspilsētas dzīves virpuli, par civilizāciju, par baletu un par garīgām interesēm vispār. Ne apnikušās medības ar suņiem, pat ne sievas glāsti — nekas nespēja novērst viņa domas no saldajām jaunības mirāžām. Un Pjotrs Aleksejevičs ne par kādu cenu neatzītos, cik garlaicīga un nemīlīga bija bijusi šī Pēterburgā pavadītā jaunība, cik ļoti viņam toreiz bija apriebies Senāts un dienesta biedru bālās, izdēdējušās sejas, kurām nemitīgā dzīšanās pēc kukuļa bija uzlikusi tādu kā kopīgu zīmogu — plēsonības un dzeldīguma izteiksmi. Visas šīs pārlieku reālās atmiņas viņš gainīja projām, nelaida sev tuvumā, taču labprāt atcerējās to, kas sildīja sirdi: viņš bija skatījis pasauli! Šeit neviens pasauli nepazina, bet viņš — viņš savā mūžā bija redzējis daudz ko tādu, ko nevar ne salīdzināt ar šo tumšo nostūri!

Pēc tam žurnāls nonāca Jūlijas Ivanovnas rokās. Vienu otru rakstu viņa lasīja priekšā mājiniekiem un bērniem — kas par to, ka bērni vēl bija mazi un neko nesaprata: viņi dzirdēja dzimtās skaņas, un līdz ar tām viņos varbūt ieplūda arī daļiņa no svešās gudrības?

Vienīgi uz dzelzceļiem var gūt pilnīgu un pareizu priekšstatu par to, kas ir tvaika mašīna, Jūlija Ivanovna lasīja skaidrā, svinīgi priecīgā balsī. Kas attiecas uz mani, es nezinu neko citu, kas spētu tik stipri pārsteigt, kā šīs varenās mašīnas skrējiens, pareizāk sacīt, lidojums ārēm pāri; kā pati šī mašīna, kurā mutuļo verdošs ūdens un kvēlo nokaitētas ogles. Tas ir vienradzis, negants, tomēr padevīgs; tas ir rēcošs vulkāns, kas joņo uz priekšu ātrāk par viesuli, taču bērna roka spēj to apstādināt!

Modiņka pēkšņi nošķaudījās. Aukle, kas jau bija iesnaudusies, ritmiskajā lasījumā klausīdamās, satrūkās, piegāja pie kundzēna un ar priekšauta stūri noslaucīja viņam degunu.

— K-kas vēl nebūs? — Jūlija Ivanovna bija spiesta jo stingri aizrādīt. Ja nu viņa svešu ļaužu klātbūtnē tāpat kā tagad pieskrien pie bērna ar to savu priekšautu? Būs kauns pa visu apriņķi!

Aukle nodūra acis — ne tik daudz vainīgi, cik aizvainoti. Lasīšanu varēja turpināt.

Nelaimes gadījumi uz dzelzceļiem ir daudz retāki nekā uz parastiem ceļiem: nav zirgu, kas pēkšņi sāk auļot, nav ass, kas var salūzt, nedraud briesmas, ka pajūgs varētu apgāzties, nav iereibušu vai miegainu važoņu, kas ir spējīgi jūs iesviest gravā un dažkārt arī bezdibenī...

Žeņa, šķiet, jau kūkoja, bet auklei — tai pavisam galva bija noslīgusi. Tikai mazākais pavisam vēl knīpa, tomēr raugās ar možām, apaļām ačtelēm un tā, it kā visu saprastu. Jūlijai Ivanovnai, šķiet, vajadzētu mīlēt abus dēlus vai nu vienlīdz stipri, vai arī dot priekšroku vecākajam: pirmajam, kuru viņa bija izlūgusies no Dieva un kurš bija izdzīvojis. Viņa jau arī mīlēja dēlu, priecājās, aizvien no jauna pārliecinādamās, cik viņš ir veselīgs, saprātīgs un rotaļīgs puisēns, — un pat ļaudis jau sācis komandēt, it kā būtu saimnieks mājās, un, jāatzīst, pavēlošs tonis viņam piestāv, kaut arī padara viņu it kā vecāku.

Jūlija Ivanovna mīl savu vecāko dēlu pilnā mērā, tā, kā mātei jāmīl pašas bērns, nosvērti un mierīgi, taču sirdī jūtas vainīga viņa priekšā. Jo, izrādās, pasaulē mēdz būt lielāka mīlestība, — māņticīga, greizsirdīga, bailēs un priekā dreboša, savā būtībā neprātīga mīlestība, jo tās saknes slēpjas kādos tumšos, skatienam nepieejamos, prātam neaptveramos bezdibeņos. Šīs mīlestības dēļ — Jūlija Ivanovna zina — viņa nenodrebēdama, nešaubīdamās ļautu sevi saplosīt, tās dēļ arī pati būtu gatava saplosīt naidnieku un pāridarītāju. Ar tādu nepareizu, nesātīgu, neremdināmu mīlestību viņa mīlēja jaunāko dēliņu — un ar visu savu labo audzināšanu un pašsavaldīšanos reizēm tikko spēja pretoties šīm pārmērīgajām jūtām, lai brāļiem vienādās devās sniegtu glāstus, rūpes un nepieciešamo stingrību. Taču mazākais, gandrīz vēl runāt nepratējs, — baisi bija to apzināties — visu saprata, bet vecākais... ko tur lai saka, arī viņš, nabadziņš, juta.

Ceļojums ar tvaika mašīnām katrā ziņā reiz kļūs par vienu no spēcīgākajiem medicīnas palīglīdzekļiem. Pamēģiniet iedomāties, kāda iedarbība uz cilvēka ķermeņa poraino virsmu var būt gaisa stabam, pret kuru jūs joņojat ar piecdesmit verstu ātrumu stundā. Pēc stundas, ko būsiet pavadījuši tādā stāvoklī, jūs jutīsiet sevī neparastu visu dzīvības spēku pamošanos; jums pāries nelabuma sajūta un atraugas, jūs kļūsiet moži un jautri; hipohondrija izzudīs kā nebijusi...

Atausa atmiņā: Modiņkam vēl nebija ne gads; pie viņiem kādās darīšanās bija iegriezusies muižniece no Veļikije Lukiem — turīga, daudz ko pieredzējusi, gudra un dzēlīga persona. Mazulis gulēja aukles rokās, gluži kā tāds sīpoliņš ietīstīts autiņos un segās; laukā rēgojās tikai seja, gaužām cienīga. Viešņa vienā laidā bārstīja savus bons mots[ 6 ] — un pēkšņi apklusa pusvārdā. Jūlija Ivanovna neviļus sekoja viņas skatienam: tur, viņiem pretī, vērās bērns. Viņa lielās acis raudzījās saprātīgi, bargi un vaicājoši. Tikai vienreiz, no slavena itāļu gleznotāja (viņa vārdu Jūlija Ivanovna bija aizmirsusi; Pjotrs Aleksejevičs — tas gan pateiktu) audekla nokopētā glezniņā — vienīgi tajā — viņa bija redzējusi tādas pašas acis Kristus bērniņam, kas sēdēja Dievmātei uz rokām; tikai tur viņa bija sastapusi šo bargi vaicājošo skatienu. Viņa neviļus pameta mirkli uz kaimiņieni: vai arī tā ir ko pamanījusi? Varbūt gluži parasta mīlestība pret savu lolojumu viņā izvērtusies par bīstamu ērmību, par māniju? Un viņai rādās kas gluži neiespējams?... Taču seja zobgalei kaimiņienei bija kļuvusi tāda kā nepazīstama, dīvaini maiga; bijīgi, gandrīz vai ar pielūgsmi joprojām lūkodamās turp, uz Jūlijas Ivanovnas bērniņu, viņa pēkšņi sacīja: Kaut tikai dzīvotu! Brīdi sēdēja klusēdama — un tad atkārtoja tādā pašā balsī: Kaut tikai dzīvotu!

Šie trīs vārdi jau sen bija kļuvuši par Jūlijas Ivanovnas pastāvīgo lūgšanu. Kopš tām drausmīgajām dienām, kad mira viņas pirmdzimtais, viņa allaž čukstēja — gan domās, gan skaļi, gan pie svētbildēm ceļos nometusies, gan pa lauku staigādama, — te par otro Aļošeņku, te par Jevgeņiju, te par Modiņku: kaut tikai dzīvotu, kaut tikai dzīvotu!

Ko var zināt? Varbūt mode sekmēs dzelzceļu uzplaukumu pat lielākā mērā nekā mantkārība. Mode un tvaiks — tie abi ir varenākie mūsdienu darboņi.

Aukle bija pamodusies. Žeņam bija apnicis sēdēt — viņš ķircināja kaķi; Modiņka — klausījās. No kurienes tik mazam bērnam tāda pacietība? Zēniem vajadzētu paskraidīt; un feļetons jau arī tūlīt beigsies. Pjotrs Aleksejevičs bija apsolījis: tiklīdz zēni būs paaugušies, viņi, visa ģimene, aizbrauks uz galvaspilsētu. Tad paskatīsimies gan uz Carskoje Selo dzelzceļu, gan uz valdnieka pili, gan uz tūkstoš citiem brīnumiem.

Šķiet, pat lieki runāt par to, kāpēc uz dzelzceļiem nevar būt laupītāju! Ko gan razbainieku banda var padarīt veselai ceļotāju armijai, kas ar mašīnu tik spēji aizšaujas garām? Laupītājiem atliks tikai mest akmeņus pret sliedēm. Bet tā ir tik bezspēcīga atriebība! Ļaundari iznīks visur, kur tiks ierīkoti dzelzceļi; taču iznīks tik vien kā šis rūpals!

* * *

— Vecomāt, es vienmēr gribu ar tevi être comme les deux doigts de la main! — Modests sacīja. — Būt nešķirams.

Viņš zināja, ka vecāmāte Irina Georgijevna ļoti labi saprot franču valodu, lai gan pati tajā nepasaka tikpat kā ne vārda. Vislabāk franču mēlē runāja māmiņa un vectēvs Ivans Ivanovičs. Tētim izruna ir sliktāka, kaut arī viņš jo centīgi viļā r skaņu.

Sveši ļaudis domāja, ka vecmāmuļa viņu sarunas nesaprot, un viņas klātbūtnē tīšuprāt tērgāja franciski, it īpaši — dāmas. Viņas nespēja vecmāmuļai piedot, ka viņa bijusi it nekas, sliktāk nekā it nekas (kādas sausnējas viešņas vārdi), taču kļuvusi par muižnieci. Un viņas pārgāja uz franču valodu (bet daža laba to slikti prata, stostījās un jauca vārdus), tiklīdz tuvumā parādījās Irina Georgijevna. Lai zina savu vietu, lai jūt, kas ir viņa, un kas — viņas. Modiņka vecāsmātes dēļ jutās aizvainots un sirdījās.

Diez cik labi tēlot viešņas neprata, aiz viņu neīstajiem smaidiem jautās naids un skaudība, un tajā pašā laikā varēja redzēt, ka viņas vai plīst aiz ziņkārības un, ja vien drīkstētu, būtu pabāzušas savus degunus zem gultām, zem atzveltņiem, zem galdiem un izošņājušas visus kaktus, — visu izpētījušas un pēc tam izšņākušas savās sarunās; viņas savā starpā izskaidrojās, šņākdamas gluži kā čūskas, bet savu normālo, skaļo balsi parasti lika lietā, kad meloja vai sacīja laipnus vārdus, — tas ir, gluži pretēju tam, ko viņas domāja.

Reiz mazdēliņš neizturēja. "Grandmaman, n’estce pas, vai ne, vecomāt, nav labi runāt franciski, ja neproti? — "Grandmaman", tikko noturējusies, lai nesāktu skaļi smieties par mazdēla bezkaunību, tai pašā brīdī arī sadusmojās uz viņu — tik ļoti, ka, pirmo un pēdējo reizi, parāva viņu aiz auss, turklāt — citiem redzot; un ne jau tāpat vien, izskata pēc, — parāva visai jūtami, sāpīgi. Modiņka līdz pašam vakaram pūtās uz viņu.

...Irina Georgijevna nevēlējās, ka viešņas pārāk daudz zinātu par viņu. Jā, viņa sen jau saprata franču mēli; bet tikpat kā nerunāja tajā, jo nemaz arī necentās. Nez kāpēc — izrunāt svešas valodas skaņas viņai šķita apkaunojoši, gluži tāpat, kā būtu, ja viņa pēkšņi sāktu urkšķēt vai žadzināt kā žagata, vai kaukt kā vilks. Ja jau gribētu, to visu varētu iemācīties, bet lai jau mācās tie, kam tas vajadzīgs. Viņas balsene, viņas mēle, viņas lūpas pretojās, kautrējās no svešatnīgajām skaņām; taču saprast — kas tur ko nesaprast, ja kopš septiņpadsmit gadu vecuma esi dzirdējusi plūstošos franču vārdus. Nelaiķis vīrs reizēm, pats to nemanīdams, vaicā viņai šo vai to franciski, bet atbildi saņem krieviski, — un abi ir apmierināti.

Vecmāmuļa bija pats stiprākais cilvēks viņu ģimenē, stiprāks par tēvu, stiprāks par vectēvu Ivanu Ivanoviču, stiprāks pat par māmiņu. No viņas, no vecmāmuļas, plūda tāda kā garda tīrības, veselības un neizskaidrojamas iekšējas jautrības smarža: viņa ir nopietna, taču tik un tā viņā kaut kas smaida. Viņā bija tāda drošība kā zemē, kurai cauri nekad nevar izkrist, jo nav kur krist: zem zemes tāpat ir zeme, un vēl, un vēl, kaut arī tu atsistos pret to, kaut arī ieskrējienā nokristu uz tās — tik un tā nekur nelaidīs, noturēs. Vecmāmuļā bija visvairāk drošības, viņa it kā ne no kā nebaidījās un uz jebkuru nelaimi raudzījās tāpat kā uz kārtējo darbu: jāuzveic, jātiek pāri un jādzīvo tālāk.

Māmiņu biedēja daudz kas: piemēram, ugunsgrēks, slikti zemnieki, kas blēņojas, influence, vēja bakas, melnās bakas un pat nevārīts ūdens. Tēvs izturējās tā, it kā ne no kā nebītos, taču arī viņš baidījās no daudz kā; baidījās no dažiem ciemiņiem un pat slēpās no viņiem un lika pasacīt, ka viņa nav mājās; baidījās — kāds ko sliktu pateiks par viņu; baidījās, kad māmiņa kļuva bāla un nerunīga un trīs četras dienas nenāca ēst pie kopējā galda; tēvs tāpat kā māmiņa baidījās no zemniekiem, kas blēņojas, — kaut arī nekad savās bailēs neatzinās, — toties viņš nepavisam nebaidījās no nevārīta ūdens un daudz mazāk nekā māmiņa baidījās no ugunsgrēka.

Vecākais brālis, Žeņa, baidījās — kāds varētu nepamanīt, cik viņš ir gudrs, ka pašu ļaudis vai svešie vispār nepievērsīs viņam uzmanību, toties blenzīs uz mazo Modi, brīnīsies un jūsmos; Žeņa baidījās no tumsas, no zemniekiem, kas blēņojas, tāpat arī no zemnieku suņiem, bet mežā — no čūskām.

Modiņka baidījās no tumsas, kad viņam blakus nebija nedz māmiņas, nedz vecāsmātes, nedz aukles, baidījās, kad pasakā vaicā: Vai tu neesi mana nāve, vai tu neaprīsi mani? Mazlietiņ baidījās no tēva, ja viņš bija dusmīgs vai pārlieku oda pēc vīna. No zemniekiem, kas blēņojas, viņš nebaidījās, jo pats bieži un ļoti labprāt blēņojās. No ugunsgrēka viņš nebaidījās: reiz iztālēm bija redzējis ugunsgrēku — tas izskatījās tik skaisti. No nevārīta ūdens nebaidījās. Baidījās no zosīm, kad tās šņākdamas skrien klāt, pie pašas zemes pieliekušas un izstiepušas kaklus, un actiņas viņām tobrīd ir tik nežēlīgi ļaunas. Vasarā Modiņka baidījās, ka vecomāti kaut kas aizkavēs un viņa nevarēs atbraukt, kā tika solījusies, un neņems viņu līdzi sēnēs. Sēņošana bija tik liels prieks, ka otra tāda laikam nemaz nav. Mazi mazi vīriņi rindiņā sastājuši, platcepures galviņā. Kas tie tādi? Tās ir cietenes, re, kas, sēnes. Vecmāmuļa pazīst visas sēnes. Itin visas. Un ierauga tās tur, kur neviens neredz. Sēnes tak ir cita pie citas piesietas, viņām tur apakšā, zem zemes, ir balts tinums... tādi pavedieni. Un es tās samanu... Vecāmāte uzsien lakatu galvā, visus steidzina, pārbauda, kā mazdēliem der pēc viņas norādījuma nopītās vīzītes — tīras, viegliņas, gluži kā tādas rotaļlietas, — gardi nomutē Žeņu un Modiņku uz vaiga, iedod katram pa tāšu groziņam; viņai pašai ir prāvs pīts grozs — dziļš kā spainis. Aukle iet tukšām rokām — viņai nevis sēnes jālasa, bet gan bērni jāpieskata.

— Met projām! Tā ir suņu sēne! Še, noslauki rokas... Un citreiz tādas neņem! Vai tu iegaumēji? Paskaties vēl, kā nākas...

— Skaaista, — Modiņka priecīgi atbild.

— Tpī! Skaista! Kāds tur skaistums, tā tak ir inde! Kur tu redzi skaistumu?

Vecmāmuļa iet klusēdama, laiku pa laikam nogriež kādu sēni, it kā uz to nemaz neskatīdamās, — domās nogrimusi.

— Patiešām! — viņa pārsteigti saka. — Varbūt skaista gan. Tā suņu sēne. Ja nezina, kāda tā ir. Re, šī pati. Smuidru augumiņu, gaiši zila... Ar bārkstītēm... Vai die, Modiņka, nē, saki, ko gribi, es to nespēju lielīt, šķebina. Tā ir suņu sēne un vairāk nekas.

— Skaista, — mazdēls paliek pie sava. Viņam glaimo, ka licis vecaimātei šaubīties.

— Tu melo, kundziņ, — tūlīt uztvērusi šo pārmaiņu sarunā, vecāmāte nelokāmi secina. — Ja nu vēl mušmire — tas ir kas cits. Tai ir savs skaistums. Tikai tāds neīsts. Pārlieku uzbāzīgs. Vai tu zini, kāpēc viņa tā plātās pa visu mežu: paskatieties, paskatieties tik uz mani, kāds skaistums es esmu, skrieniet šurpu visi kā viens! Viņa pati par sevi zina — kaut kas ar viņu nav lāgā, nav tā, kā vajag. Tāpēc arī lielās, grib pārmākt drūmās domas. Bet tas, kurš ir skaists, tur mēli aiz zobiem. Viņu tik un tā atradīs.

To sacīdama, vecmāmuļa gluži kā gurķi no dobes paceļ neuzkrītošu un brīnumjauku, jauniņu, spēcīgu, zeltaini brūnu baraviku; kājiņa tai ir tāda, kā bildēs uzzīmēta: jau zem pašas cepurītes — resna, bet jo zemāk — jo apaļāka kļūst un, rau, tapusi vēderaina un stingra kā tāda muciņa. Modiņka ievaidas un metas turp, kur tikko stāvējusi vecmāmuļa. Meklē, gandrīz vai ar degunu zemi bakstīdams un dziļi ieelpodams trūdošu lapu, skuju un kritalu smaržu, — miklu, spirgtu, ne ar ko citu nesalīdzināmu, tai piejaukts arī tikko jaušams, vilinošs sēņu aromāts, Modiņka to saož, tāpat kā putnu suns saož aizšautu pīli... Puisēns tūlīt arī pārtop par šo suni, kuru bija iztēlojies: viņš nometas četrrāpus un cilpo starp koku stumbriem, kas tiecas kaut kur tālu augšup; starp pameža krūmiem un pusauga eglītēm; cilpo, teju teju ar nāsīm zemi skardams, aši aši ošņādams un sprauslādams, un pēkšņi... ierauga savu baraviku, — īstu, gluži brūnu, milzīgi lielu, — kaut tik nebūtu tārpaina, ak Dievs, mīļo dieviņ, izdari tā, lai nav tārpaina! — sēni, kas viņam sagādās slavu visai dienai. Viņam pat aiztrūkst balss: vecomāt, viņam gribas pasaukt, bet viņš nespēj, — vecomāt, kur tu esi? Bet vecmāmuļa jau noliekusies pār viņu un viņa atradumu un bez jebkādas izlikšanās iekliedzas: Vai die! Žeņa, Jevstoļja! Nāciet šurp! Nāciet, kad es saku...

Sēņu šķirošanu vecāmāte neuztic nevienam. Divas meičas ņem palīgā, taču pusi darba paveic pati. Nazītis viņas rokās zib nemanāmi, un vecāmāte nekad neaizmirst, ka jāparāda ikviena skaista apšu beka, saldūksne vai baraviciņa un jāatceras, kurš, kad un kur to atradis, kā tā augusi, cik veikli paslēpusies. Un pa to starpu no viņas lūpām jau plūst un iegulstas tieši galvā un vēl dziļāk, sirdī, pasaka.

Dažu labu reizi Modests negaida — pats palūdz: Par liepaskoka kāju!

— Atkal? Kālab to? No tās tak metas baisi, — vecmāmuļa ir neapmierināta.

— Man, rau, baismas tieši patīk. Vai tu, vecā, esi aizmirsusi, vai? — Modiņka rupjā balsī saka. Un abi sāk skaļi smieties, jo tā jokoties ar Irinu Georgijevnu nevienam nav ļauts, viņam vienīgajam, un abi to zina un klusībā par to priecājas.

— Lai notiek ar. Klausieties. Reiz dzīvoja kāds vecītis ar vecenīti, bērnu viņiem nebija...

Modestam visa pasaka sen jau pazīstama, zināms ik vārds un arī tas, kā vecāmāte to pasacīs.

Gaidīt ikvienu jau zināmo vārdu, atpazīt ikkatru toņa pacēlumu vai pazeminājumu — tas viss sagādā prieku; prieku sagādā arī tas, ka viņš gluži kā Dievs debesīs zina, kas būs tālāk, — to, ko nezina nedz vecītis ar vecenīti, nedz lācis.

Večuks kāvās ar lāci un ar cirvi nocirta viņam ķepu. Lācis uztaisa sev liepaskoka ķepu un ar šo kluci klunkuro uz večuka māju. Vecmāmuļa tā iejutusies lomā, ka dzied dobjā balsī gluži kā lācis:

Skrip, skrap, kāja, skrip, skrap, liepaskāja.

Visi ūdeņi guļ, visa zeme guļ,

Visi ciemi guļ, visas sādžas guļ.

Viena veča neguļ, tā uz manas ādas sēž,

Manu gaļu vāra, manu vilnu vērpj...

Tūlīt lācis būs klāt, uzmeklēs vecīti ar vecenīti un apēdīs. Kāpēc vecītim ar vecenīti nebija bērnu? Tāpēc, lai nebūtu tik briesmīgi žēl viņu. Bērni būtu aizstāvējuši, — kāju pie zemes cirzdami, uzkliegtu: vācies projām, lāci! Taču bērnu, rau, nebija. Vecmāmuļa atkārto pasaku laikam jau kādu desmito reizi, un tik un tā beigās sirds vai stājas: varbūt večuks ar vecenīti paslēpsies, varbūt piemānīs lāci? Taču nezin kāpēc lāci piemānīt nevar: tā būtu nepatiesība, bet pasakās nepatiesības nav.

Cik baisi kļūst, kad lācis, cauri aizmigušajiem mežiem tuvodamies, aizvien skaļāk un skaļāk čīkstina savu liepaskoka kāju — pa visu miegā iegrimušo pasauli: skrip, skrap!, skrip, skrap!... No kurienes pasaka zina, ka šīs drausmas dvēselei nepieciešamas? Ka dvēsele pati tiecas pēc tām? Ka tādējādi, it kā rotaļājoties, viņai vajag, ir nepieciešams izjust briesmas un bojāeju, atcerēties to, kas jau bijis... kad? Kas to lai zina, kad... bijis; dzīve bija vienvienīga vajāšana un bēgšana, briesmu dvaša svilināja pakausi. Bet pēc tam — tu pats biji šīs briesmas, citi bēga no tevis, uz tevi šausmās atskatīdamies, un vējš svilpa gar ausīm: pšš, pšš...

Simeona Stolpņika vai, vienkāršāk sakot, Semjona dienā, varbūt senu paražu atcerējušies, mājinieki pirmo reizi uzsēdināja Modiņku zirgam mugurā.

Ja ieskatāmies V. Dāla Tautas Kalendārā, ko tik visu tur neizlasām par šo vienu pašu dienu!

...Simeona Stolpņika dienā skābē gurķus.

...Sākas vakarēšana, saiešanas.

...Semjona dienā apbedī mušas un prusakus, lai tie iznīktu.

...Semjona Stolpņika dienā bezdelīgu kāši nolaižas uz ezeriem un akām.

...Pirmie svētki tiem, kas medī ar suņiem; viņi dodas uz tālo medību lauku.

...Semjona