Gaismas vēsture

By Jans Ņemecs

Gaismas vēsture ir biogrāfisks romāns par slaveno čehu fotogrāfu Františeku Drtikolu.

Grāmatas autors Jans Ņemecs (Jan Němec, 1981) dzimis Brno, Čehijā. Strādā par redaktoru ikmēneša literatūras žurnālā Host. Masarika universitātē (Brno) mācījies reliģijas un sociālās zinātnes, savukārt Janačeka Mūzikas un tēlotājmākslas akadēmijā apguvis dramaturģiju. Ņemeca pirmā grāmata “Pirmā dzīve” (První život) iznāca 2007.gadā. Tai sekoja “Spēlē četras rokas” (Hra pro čtyři ruce, 2009). 

2013. gadā iznākusī “Gaismas vēsture” (Dějiny světla) ir biogrāfisks romāns par slaveno čehu fotogrāfu Františeku Drtikolu.  Par šo romānu autors saņēmis vairākas balvas: Čehijas grāmata 2014, Magnesia Litera 2014 (prozas kategorija) un Josefa Škvorecka balvu, un Eiropas Savienības Literatūras balvu. Grāmata tulkota 13 valodās. Grāmatu latviešu valodā tulkojis Jānis Krastiņš, bet tās redaktore ir Aija Lāce.

Fotogrāfs Ainārs Mazjānis par šo Jana Ņemeca romānu saka šādi: Tas, ko grāmatas varonis darīja fotomākslas jomā 20.gs. sākumā ir kas neaptverams un jebkurš esošais vai topošais fotogrāfs var daudz no viņa mācīties. Gaismas, ēnu un formu spēle padara viņa darbus ļoti atšķirīgus no tīras fotogrāfijas un pietuvina tos mākslai - savā ziņā tā ir kā gleznošana ar gaismu. Lai arī cik ironiski tas būtu, pa šiem gadiem strādājoša fotogrāfa dzīves modelis nav nemaz tik ļoti mainījies. Tāpēc topošajiem fotogrāfiem būtu ļoti vērtīgi ielūkoties cita fotogrāfa dzīvē, lai sparastu, kas tas ir un vai tas ir domāts tev. Ļoti interesants romāns ikvienam, kuru interesē foto un māksla.

Projektu līdzfinansē Eiropas Savienības programma “Radošā Eiropa”. Grāmatas izdošanu līdzfinansējusi Latvijas Republikas Kultūras ministrija un Čehijas Kultūras ministrija.

• Language: Latviešu valoda
• Publisher: Lasītava
• Release date: Feb 1, 2018
• ISBN: 9789934872822

Book preview

Romāns par fotogrāfu Františeku Drtikolu

No čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš

Projektu līdzfinansē Eiropas Savienības programma Radošā Eiropa. Grāmatas izdošanu līdzfinansējusi Latvijas Republikas Kultūras ministrija un Čehijas Kultūras ministrija.

The European Commission support for the production of this publication does not constitute an endorsement of the contents which reflects the views only of the authors, and the Commission cannot be held responsible for any use which may be made of the information contained therein.

Šis projekts tika finansēts ar Eiropas Komisijas atbalstu. Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.

Redaktore Aija Lāce

Māra Garjāņa vāka dizains

Vāka dizainā izmantots Aināra Mazjāņa foto

SIA Lasītava

Reģ. nr.: LV40103607869

Loreķu iela 22, Ķekava, Ķekavas nov., LV-2123

Tālrunis: 20222974

E-pasts: [e-mail]

Web: https://las.am

Dějiny světla

© Jan Němec, 2014

© Host — vydavatelství, s.r.o., 2014

© Jānis Krastiņš, tulkojums no čehu valodas, 2018

© Ainārs Mazjānis, foto, 2018

© Lasītava, izdevums, 2018

ISBN 978-9934-8728-1-5

maniem skolotājiem

Vien vienu mīlu es, vien vienīgs mērķis man;

un tā kā tas nav zināms man, tad esmu izvēlējies to.

ANGELUSS SILĒZIUSS

Pie velna ar pirmo personu.

SEMJUELS BEKETS

Prologs

Dienu pirms tas notiks, tu sēdi pie galda kalnraču mājās, Pršībra­mas nomalē. Kambara pretējā pusē stāv balta bufete ar apdau­zītiem traukiem un vecs, izkrāsots drēbju skapis. Pie sienas karājas svētbildīte, svētības vārdi un koka krustiņš no diviem sprun­­gulīšiem, kas sasieti ar sarūsējušu stiepli. Veļas gabali uz auklas, kas izstiepta virs plīts, vairāk atgādina grīd­lupatas, taču grīda drīzāk prasītos pēc salabošanas: zem dēļiem dzirdama peļu un citu — šķirbu, slēptuvju un kaktu iemītnieku — radīta čabē­šana. Krēsla atzveltnei pāri pārmests sviedriem pie­sūcies kaln­rača ietērps un pāri tam vēl kaut kāda plankumaina ādas skotele.

Jūs abi ar Hineku raugāties uz gulētāju, kurš mantas tur nolicis, un nepacietīgi domās sūtāt viņam ziņu, lai taču beidzot mostas. Viņš vāļājas pa salmu maisu, no kura rēgojas tumši stiebri, un smagi elpo.

Hineks piesardzīgi iesvilpjas, bet viņa tēvs pat nepakustas.

Iesākts raktuves modelis gozējas uz plaukta rokas stiepiena attālumā, taču vieni paši jūs nedrīkstat tam pat ne piedurties. Pēc brīža Hineks neiztur un pasniedzas vismaz pēc divām māla figūriņām, pēc diviem mazliet apdrupušiem atkritējiem, kuri mētājas nostāk. Vienu pastumj tev, tu piesardzīgi paņem ķiparu ar īkšķi un rādītājpirkstu un pieliecies tam tuvāk: Vai kādreiz esi bijis sudraba pilsētā? tu čuksti ar viņa lūpām. Pie sudraba vārtiem?

Uz turieni ved tikai viena eja, un to sargā svētais Prokops ar ķēdē piesietu velnu. Taču es zinu paroli, čukst Hineks ar otru pliknīti rokā.

Tad pasaki.

Ko jūs tur sačukstaties, resgaļi? no telpas kakta atskan balss.

Hineks nopriecājas: Tēvs, jūs vairs neguļat?

Sasodīts, vai tad te var pagulēt? Vīrs guļvietā uzslienas sēdus. Piparbodnieka dēlēns atkal kopā ar mums? Viņš ar dzīs­lotajām rokām kasa spalvainās krūtis. Nu, katra roka laba, bet ēst dabūsi savās mājās…

Hineks aizskrien pēc ūdens kannas, un tēvs uzšļāc šalti uz sejas tik strauji, ka aprasina arī raupjo sienu aiz sevis. Paspaida paduses un smagiem soļiem aiziet pie galda, paņem no krēsla kalnrača ietērpu un nomet gultā. Tad apsēžas un pārlaiž skatienu visapkārt, itin kā visu redzētu pirmo reizi vai itin kā vispirms gribētu pārliecināties, ka viss ir savā vietā. Ir, viss mīt puskrēslā un atsaucas miega pārņemtā saimnieka skatienam: dievmātes bildīte, izšuvums, podiņš, kalendārs, pie vienas galda kājas saritinājies guļ kaķis, pie otras — nedaudz mazāk izkāmējusi mālu čupiņa. Tā pašlaik noguļas uz galda virsmas, kas viscaur izrobota, un Hineka tēvs to saslapina.

Visi cilvēki ir no māliem, no zemes radīts arī Ādams, viņš deklamē, pārmet krustu, iededzina petrolejas lampu un tad papildina: Mums vajag vēl kādus desmit, divpadsmit tādus.

Tad viņš iziet pagalmā pačurāt.

Kambarī valda krēsla, lai gan ir vēl tikai pēcpusdiena, logi ir mazi, svarīgāk par gaismu ir saglabāt siltumu. Māls rokās valkani izplūst, tā mitrums reizumis pievilina liesmu atspī­dumu, tu centies to žigli iemīcīt iekšā. Figūriņu veidošana tev veicas mazliet labāk nekā Hinekam, tu paņem rokās māla gabaliņu, starp plaukstām izrullē no tā veltnīti, ar kuru darbojies tālāk. Hineka tēvs reizēm tevi vada, un jau no tā vien var saprast, ka viņš uzskata tevi par spējīgāko, jo Hineka veidojumos viņš allaž kaut ko pielabo un gandrīz neko viņam nesaka. Tu strādā ar mazu nazīti, kam nobružāts spals, ar asmeni no ķermeņa atdali rokas un atšķel kājas, dažiem kalnračiem jāstāv plaši ieplestām kājām, lai varētu pamatīgi atbalstīties pret klinti, tas ir eju izcirtējs, pieskatītājs tāpat vien stāv klēpī saliktām rokām, un vēl viens gaida, kamēr tam piekraus vagoneti, tas ir stūmējs ar uztrenētām kājām.

Kā pa skolu? noprasa Hineka tēvs.

Franci ielika kaktā.

Es neprasu par viņu, bet par tevi.

Tas nebija godīgi, Hineks maļ savu maļamo.

Hineks mācēja, tu saki un centies novērst skatienu no defor­mētā īkšķa ar sačervelējušos nagu, no kura apakšas Hineka tētis nupat izloba netīrumus.

Beidzot raktuves modelis pārceļo no plaukta tieši uz galdu. Tu notupies uz krēsla, lai varētu labi redzēt, noliecies uz priek­šu, un galda mala tev iespiežas ribās.

Raktuves modelim ir vairāki stāvi, un tas ir vairāk nekā metru augsts. Atgādina sacaurumotu kalnu vai nolauztu lapseņu pūz­ni, īstenībā vajag mazliet iztēles, lai saprastu, ka faktiski šeit slejas šahtas modelis, kas izvērsts ačgārni. Gadatirgos un Svētā Kalna baznīcas svētkos parādās daudz labāk nostrādāti eksem­plāri, kuriem filigrāni izgrieztas koka figūriņas ar dažādiem kustīgiem mehānismiem, kuri atjautīgi imitē raktuves darbu, vietējie meistari ar tādiem pieklājīgi piepelnās. Taču arī Hineka tēva raktuves modelī kalnračiem, kas laiskojas atsevišķos stāvos, ir glīti formas tērpi, un galvenajā štrekā var saskatīt spīdīgas sliedes, izgatavotas no divām stieplītēm. Māla slānī no ārpuses pielipināti akmeņi, kvarca gabali, spīdīga vizla un, protams, sudraba rūda, šīszemes sāls. No augšas ved galvenā šahta, un tajā daži kociņi mazliet nemākulīgi imitē kāpšanas ierīci un pacēlājbūri, kāpšanas ierīce atgādina drīzāk parastas trepītes. Taču kaut kas uzreiz piesaista ikviena uzmanību — tās ir kalnraču sejas, kas nokrāsotas dzeltenas, tādējādi piešķirot šiem zemes dzīļu vīriem mazliet dievišķu izteiksmi, kāda naivistu gleznojumos piemīt svētajiem. Tā nav nejaušība, rak­tuvju modeļu izgatavotāji visu iemācījušies no Betlēmes ainu taisītājiem, un reizēm kalnrača vai svētceļnieka figūriņa pārceļo citviet, ja vajag piepalīdzēt kādam Betlēmes skatam vai raktuves modelim.

Dienu pirms tas notiks, Hineka tētis brīvajās vietās ieliek dažus homunkulus, purpina un figūriņām vēl šo to pielabo. Tad no krāsns izvelk divus kilogramus smagu maizes kukuli un brīvajā vietā saliek to maiņu, kuru jūs esat izmīcījuši.

Kamēr gulēju, jūs sačukstējāties par sudraba pilsētu, viņš atgādina. Tad nu aizteciet man pēc alus…

Šajā Pršībramas nomalē kopā saspiedušās kalnraču mājas, dažviet drīzāk būdas, starp tām ved dubļains ceļš ar zāļainu joslu vidū, te smird pēc lopiem un samazgām. Kalnrači, kuri, tāpat kā Hineka tētis, bijuši rīta maiņā, tagad lien laukā uz paviļām, pīpē, kaut ko meistaro, sievietes viņiem blakus zīda bērnus vai kastrolī griež kartupeļus, mati pielipuši pierei, apkārt ošņājas suņi.

Ir maija beigas, jūs pa ceļam spārdāt pienenes, kuru pūkainās galvas lido uz visām pusēm.

Krogā jūs atspiežaties ar zodu pret augsto izlejamo leti, tu sajūti nopilējumu un izšļakstīto putu rūgteno smaržu. Mutē tev ļogās pēdējais piena zobs, jau kopš paša rīta tu nevari rimties un ar mēles galu lien tam apakšā, gluži kā zivs, kas pūlas palīst zem akmens upes dzelmē. Vienā malā tev izdevies zobu atraut no smaganas, tu sajūti savas asinis un sūc tās, sajaukušās ar siekalām. Visapkārt valda kroga burzma, kalnrači no lūpām noskalo akmens putekļus kuņģī, lai tie visi nenonāktu plaušās, un pēcāk pa naktīm tos domīgi un sāpīgi izčurā zem augstu stāvošajām debesīm, bet tev prātā tikai savas mutes asiņainais saldums.

Atpakaļceļā jūs padzeraties no krūzes, un Hineka tētis arī jums ielej mazliet alus. Tad stāsta par kalnračiem, kuri kādreiz, sensenos laikos, gājuši bojā, kad vairākus simtus metru zem zemes no klints izšļācies ūdens un pārvērtis raktuves štrekus mežonīgās krācēs. Taču īstenībā viņi brīnumainā kārtā izglābu­šies, jo bijuši dievbijīgi un spraigi lūgušies, un viņu cildenie pēcnācēji šobaltdien dzīvo sudraba pilsētā dziļi pazemē. Kad pienāks laiks, viņi uzbrauks zemes virspusē un, apbruņojušies ar sudraba bruņām, kļūs par pasaules valdniekiem.

Tur viss vizuļo tā, ka pietiek ar vienu vienīgu petrolejas lampu, lai apspīdētu veselu pilsētas laukumu, stāsta Hineka tētis. Un visiem zirgiem tur ir sudraba pakavi, kalti baltā ugunī, un, kad zirgi rikšo, pakavi zvana. Un vienā tādā zirdziņā — tie vis nav mūsu raktuvju panīkušie zirgi, kas tumsā kļuvuši akli, —, vienā tādā zirdziņā jāj sudraba princis, klipatu klapatu, klipatu klapatu, un ikviens atskatās, kad tas jāj garām. Bet princim jāuzvelk sarūsējušās bruņas un ar tām mugurā jāizkaro zelta kronis…

Tu zini šo stāstu no galvas, bet labprāt klausies vēlreiz un vēlreiz. Pie jums mājās šādas kalnraču pasakas neuzņem no­pietni un rupjos jociņus par rūķiem arī neviens nestāsta.

Bet kur gan viņš ņems zelta kroni? kā allaž prasa Hineks.

Viņam pa slepeno štolli jānokļūst līdz pat zelta pilsētai, kura guļ vēl dziļāk, un kronis jādabū no pilsētas iemītniekiem.

Tu savā nodabā sauc tās visas vārdā: Pršībrama, Bērzkalne, Benešova, Prāga, Vīne, sudraba pilsēta un zelta pilsēta, Parīze, Pēterburga…

Dienu pirms tas notiks, jūs velkat ārā no krāsns figūriņas. Tu esi vīlies. Tās ir saplaisājušas, apkvēpušas un dažām ir riebīga galva, tās atgādina pēckatastrofas maiņu raktuvēs, no dzīlēm izvilktus izmisušos. Jūs dzesējat tās ūdenī, bet velti, izvēlaties trīs labākās, un pārējās Hineka tēvs grib atdod ugunij. Tev to drusku žēl, vienu mori ar saplaisājušu kāju tev izdodas paglābt, bet atlikušās sešas dabū galu liesmās, figūriņas vēl mitras, tā ka nočūkst vien.

Tu savu apkvēpušo Ādamu rūpīgi ievīstīsi vecā avīzē un dosies mājup. Pa ielu jau ies laternu iededzinātājs, tu lavīsies viņam nopakaļ, no ielas vienas puses uz otru, un laternas tavā priekšā iedegsies kā gaismas bojas.

* * *

Piektās mācību stundas laikā klases durvis atvērs direktors. Pamās ar galvu, nokleposies, skolotājs pieskries klāt, savilcis nopietnu vaigu, noklausīsies teikto un tad palaidīs jūs mājās, jums pat nevajadzēs pabeigt rakstu darbu.

Laukumā meitenes no pilsētas skolas lēkā klasītes, tirgotāji vāc nost savas būdas un ar pajūgiem brauc prom. Tev prieks, ka ej mājās agrāk nekā parasti, vēl tā kā vajadzētu kaut ko nopirkt, taču par tiem kreiceriem kabatā neko daudz vis nenopirksi, turklāt tu centies iekrāt. Tu pārvari visus vilinājumus un pa Prāgas ielu aizvelcies mājās. Tomēr nedodies vis uzreiz augš­stāvā, bet iegriezies tēta dažādpreču veikalā. Tam ir lieli, stikloti skatlogi, par kuriem tēvs labprāt rūpējas, durvju priekšā cits citā sakrauti klūgu grozi, citas preces karājas kāšos.

Tēvs nupat lasa Horimīru, proti, varētu likties, ka lasa, taču patiesībā jau vairākas stundas rēķina, kā tas var būt, ka veikals ienes arvien mazāku un mazāku peļņu, lai gan apgrozījums aug, un uz Pršībramas izklaides un izglītojošās nedēļas avīzes lappusēm ar sīkiem burtiņiem tikai kaut ko pieraksta un atzīmē starpsummas.

Viņš uzmetīs tev sapīkušu skatienu, pasniegsies zem letes un teiks: Kuru roku ņemsi?

Tu norādīsi uz vienu, viņš kaut ko neuzkrītoši pārliks otrā rokā, lai tevi lieki nemocītu, un tavā priekšā parādīsies jauns kohinorietis.

Zīmulis ir garš un balts, un vienā galā tam gumija. Tu vēl nekad neesi redzējis zīmuli ar dzēšgumiju, lai gan pēdējā laikā zīmuļus visumā pārzini. Baltajā lakojumā ar glītiem melniem burtiem ierakstīts noslēpumainais vārds koh-i-noor. Tu skriesi uz dibenistabu aiz veikala, tur nometīsi skolas somu un no mazas audekla somiņas izvilksi metāla zīmuļu asinātāju. Pēc mirkļa no tā sāks vīties laukā gara koka mežģīne, tu kā allaž vēlies, lai zīmuli izdotos noasināt vienā paņēmienā, līdzīgi kā māmiņai, kartupeli mizojot, tomēr tas izdodas reti, arī tagad skaidiņa ar balto maliņu pusceļā pārtrūkst un nolaižas zemē.

Tu piebīdīsi galdu pie mazā, noputējušā loga, lai varētu zīmēt labākā gaismā. Ar baudu grozīsi zīmuli pirkstos un skatīsies uz tā smaili, tā vienīgā nerotē, ar mēli iztaustīsi izļodzījušos zobu un brīdi prātosi, kā tas var būt, ka smaile nekustas, vilcināsies, vai ar šādu vaicājumu neuzrunāt tēvu, kas zina atbildes uz līdzīgiem jautājumiem, turklāt vēl priecājas, ka tu prasi. Bet, iekams būsi paspējis pieņemt lēmumu, tev uzradīsies cita, daudz nopietnāka problēma: Vai zīmuļa serdē jau ir viss, kas ar to tiks uzzīmēts? Vai pietiek, ja to īstā laikā izpurina uz papīra?

Tu esi savu domu pārņemts, tāpēc ar nokavēšanos aptversi jēgu tai frāzei, kuru saklausīsi atskanam veikalā: Marijas šahtā deg.

Deg? Kā jūs to domājat?

Mums nekavējoties vajag vati, pārsējus, jodoformu, etiķi un, ja jums ir, tad kādas švammes.

Pagaidiet, tēvs saka, pagaidiet taču. Lūdzami, no kura laika klints deg?

Nostiprinājumi, godājamais kungs. Tur taču viss ir no koka. Šahtas grodi, trepes, augšupcēlējs, uzglabātie materiāli. Kamdēļ tad šahtā nodarbina namdarus? Atklāti sakot, tur deg kā paku­las pie… — pats zināt, kur.

Pie dirsas, tu domās piebildīsi, tikai bērnišķīga prieka dēļ par rupjo vārdu; tev patīk rupji vārdi, tie aizliegti, reizumis tu skaiti tos citu pakaļ citam un gaidi, vai kas notiks. Bet tagad tam nav laika. Tu paspersi dažus soļus uz durvju pusi, lai noskaid­rotu, kas īsti iebrāzies veikalā. Pa spraugu pamanīsi vīru brīv­prātīgo ugunsdzēsēju formā slaukām sviedrus. Tēvs jau šaudās pa veikalu, liek preces uz letes un turpina iztaujāt: Cik nopietni tas ir?

Tur ir visa pēcpusdienas maiņa, saka aizelsies ugunsdzēsējs un atpogā krekla podziņu. Vairāk par astoņsimt racēju.

Astoņsimt?!

Ugunsdzēsējs ar vienu roku nepacietīgi tin ap pirkstu spalvas, kas rēgojas no vaļējā kakla izgriezuma, un ar otru balstās pret leti: Daži ir kilometra dziļumā, un virs galvas pamatīgs sārts…

Pārsēji beigušies, tēvs atvainodamies saka. Vai viņiem nav ar ko uzbraukt augšā?

Tur ir īsts juceklis, deg vairākos stāvos. Marijas šahtā piede­vām pārdegusi trose un pacēlāja vilcēji.

Tēvs uzliek uz letes lielu mazgājamo sūkļu saini un izdveš: Ak kungs.

Vēl to etiķi. Lejā nevar iet bez etiķī piesūcinātas švammes mutē.

Tu noklausies sarunu aiz nepievērtām durvīm, un tevi pār­ņem satraukums. Tu redzi raktuves torni, no kura veļas dūmi. Tos viegli uzzīmēt, jo tie atbilst rokas kustībai, kas plosās uz papīra, un tev ir nevaldāma tieksme noklāt visu zīmēšanas bloku ar dūmu mākoņiem, to visu mežonīgi sašvīkāt un beigās mīksto grafītu izsmērēt ar pirkstiem.

Deg! Deg! Deg!

Palīdzēšu jums aiznest, saka tēvs, kad savācis visu lielā grozā.

Nepūlieties, labāk atstājiet veikalu atvērtu, šodien tik drīz pie miera nedosimies. Tad ugunsdzēsējs durvīs pagriežas atpakaļ: Taču, ja jums nebūtu žēl pāris pudeļu ruma glābējiem, atsūtiet mums.

Bet tu jau stāvi līdzās tēvam. Vai tiešām tur deg kā pakulas pie —

Ugunsdzēsējs tikai pamāj ar galvu, bet ar prieku atvieglo sirdi vien tad, kad nonācis uz ielas.

Tēt, vai es varu viņiem aiznest?

Tu?

Nu taču tās ruma pudeles.

Vai tu nedomā, ka labāk būtu sūtīt Māņu?

Taču izrādīsies, ka mājās neviena nav, un tā jau pēc piecām minūtēm tu pa Prāgas ielu skrien atpakaļ. Tu klunkuro pa Centrālā laukuma bruģi, kur meitenes joprojām lēkā klasītes, un ar visu augumu esi noliecies uz vienu pusi kā pārkrauta laiva, jo sešas ruma pudeles, kas ietītas Horimīrā, lai nejauši nesaplīstu, taviem spēkiem tomēr par smagu. Tēvam steigā nav ienācis prātā iedot tev divas somas, lai svars sadalītos.

Tu pāriesi pāri Kārļa laukumam, tālāk pa Prokopa ielu un tad jau dosies pa šoseju starp laukiem, tieši uz kaimiņos esošo Bērzkalni. Šķiet, ka vēsts par ugunsgrēku izplatījusies tikpat ātri kā pati uguns. Pa ceļu dodas ļaužu pūļi. Rīta maiņas kalnrači atgriežas, lai noskaidrotu, kas notiek ar viņu darba biedriem, viņus pavada izspūrušas sievietes, nosmulējušās ar melnās virtuves kvēpiem, un velk nopakaļ bērnus, kuri netiek līdzi. Kad tu pusceļā apstāsies, lai atslābinātu sāpīgo plecu un pārliktu somu no vienas rokas otrā, ļaužu straume pārbrāzīsies tev pāri kā ūdens akmeņiem upes gultnē. Tie mazāk skatās zem kājām, bet gan uz apvāršņa pusi, jo tur, pret debesīm, slejas brīdinājuma zīme: līdzās laiskajiem dūmiem, kuri ik dienas kāpj augšup no lietuves skursteņa, tagad pa raktuves torņa izlauzto jumtu veļas otra vērpete, daudzkārt resnāka un bie­zāka. Laukā spļaujas melnu dūmu mākuļi, kas izplūst zilgajās debesīs kā pelēcīga patina.

Tieši tā tu būtu visu uzzīmējis, taču tagad tev prātā citas domas. Tu pievienosies diviem skolasbiedriem, tiem rokas tuk­šas, tāpēc katrs tajās dabū pudeli. Viens no viņiem ir kalnrača dēlēns, un tas nemitīgi murmulē, ka raktuvēs kaitē tikai ūdens, tas var izšļākties no klints, applūdināt štreku, tēvam esot bijis onkulis, un viņu ūdens aizskalojis kā vistu mēslus. Un ūdens nodzēsīs uguni, viņš atkārto vairākas reizes, pietiek piesmelt pāris vagonetes, vai ne, bet tad viņam galvā piepeši pārmija pārslēdzas uz otru pusi, un viņš saka: Vai jūs vispār mākat peldēt? Peldot deguns jātur riktīgi virs ūdens, citādi jums satecēs iekšā…

Kad jūs pienāksiet tuvāk raktuves iecirknim, pūlim ceļš jau kļuvis par šauru, ļaudis veļas pa lauku kā spiets un izmīņā dīgstošo labību.

Vilnis jūs aizraus līdz pat Annas raktuves putekļainajam pagalmam. Visi skraidelē šurpu turpu, satraukti un izbiedēti, jo lāgā nezina, kas raktuvē īsti notiek; melnie mākoņi un pēc deguma smirdošais gaiss neko labu nevēsta. Kalnraktuvju pār­valdes pārstāvji, ugunsdzēsēji, ārsti un sanitāri dod haotiskus norādījumus. Dažādas šahtas izverd kalnračus, kuri lejā no­laidušies pavisam citur, itin kā monarhijas vislielāko sudraba raktuvju gremošanas sistēma būtu sajukusi prātā. Zemes zarnas krampjaini raustās, un no dzīlēm atskan zvani, lūdzot pēc glābšanas. Sāk rasties apskaidrība, ka raktuves pārvērtušās par milzīgu krāsni un galvenā šahta — par kārtīgu skursteni.

Pa zemes apakšu stiepjas vairāk nekā četrsimt kilometru savā starpā savienotu gaiteņu, štoļļu un štokverku, tā ir vesela pazemes pilsēta, ellišķīgs labirints, kurā pats velns neko nesa­prastu, milzu Bābeles tornis, kas iebūvēts zemē ar kājām gaisā.

Pāri pagalmam jāj žandarmi zirgos, taču biezie dūmi un izbiedētais pūlis padara zirgus tramīgus. Kāds dzērājs staigā starp cilvēkiem un spēlē akordeonu, it kā viss būtu vien labs kabarē, iekams kāds nenorauj to viņam no krūtīm.

Vienīgi līdz Annas šahtai dūmi pagaidām vēl nav tikuši. Kāpšanas iekārta un pacēlājbūri darbojas bez apstājas un tagad izspļauj saindējušos kalnračus kā tādus rūpīgi apžļembātus ķiršu kauliņus. Turpat, sanākušā pūļa acu priekšā, viņi lokās krampjos, rīstās, vemjot tukšu, smok — mutē viņiem sodrēji, uztūkušas gļotādas, un plaušās tiem pretīgi burzguļo. Lai arī viņi izvairījušies no tiešas uguns, izvilkuši virspusē saindēto ķermeni, galva tiem plīst vai pušu un nāk virsū reibonis, kad tvana gāzes pilnās asinis velti cenšas piesaistīt skābekli. Daži skaļi vaimanā, citi mēmā šokā blisina acis, citi jau sen zaudējuši samaņu. Apkārtējās sievietes lauza rokas, lūdzas, vārdi lūpās tām švīkst un čaukst, itin kā paši līstu pāri nokaitētiem akmeņiem. Raktuvju ārsti norīkojuši, lai no tuvējām mājelēm atnes gultas, kurās tagad tieši zem klajām debesīm gulda apde­gušos un apdullinātos, uz galvas un krūtīm tiem liek mitras kompreses un uzmundrinājumam skalo rīkli ar konjaku. Tos, kuri zemes nokaitētajās iekšās zaudējuši samaņu, mākslīgi elpina un dod ostīt ēteri. Apsārtusī gļotāda un seklā elpa visos gadījumos skaidri norāda: akūta saindēšanās ar oglekļa oksīdu.

Tieši tā, kalnrača dēlēns sit plaukstas, kad izplatās ziņa par dzēšanu. Uzlaidiet runci, tas izokšķerēs peli, viņš pieliecas tev klāt un diedelē vēl vienu malku ruma. Trīs vagonetes ūdens, un ugunij beigas, es tak visu laiku saku.

Taču dūmu kļūst pat vairāk. Degšana nenotiek līdz galam, koksne nevis ātri izdeg līdz klintij, bet tumšajās grotās uguns tagad mežonīgi kopojas ar ūdeni, radot indīgus sutas mākoņus; vēlāk kāds visu sarēķinās: tūkstoš litru sutas no viena litra ūdens. Dūmi apgrūtina glābšanas darbus, notiek mēģinājumi ar degošiem skaliem, taču liesma izdzīvo tikai līdz astotajam stāvam, pēc tam indīgās gāzes un skābekļa trūkums nosmacē gaismu.

Un tur, kur dūmi nosmacē liesmas gaismu, tur nosmacē arī cilvēku.

No dzīlēm joprojām skan zvanu signāli, cilvēki virspusē vienā balsī skaita, par kādu stāvu ir runa. Tu skaiti kopā ar viņiem, reizumis līdz pat trīsdesmit. Taču bieži gadās, ka viens vai otrs saskaita nepareizi — vai nu saindējies izmisušais, kas tur, lejā, ar pēdējiem spēkiem zvana pēc glābiņa, un cipari lēkā vienā spietā ar ņirboņu acu priekšā, vai arī pārgurusī pacēlājbūru apkalpe, kam šajā haosā uzgūlusies visa atbildība.

Arī tu ielaksi mazliet ruma, taču tūlīt atdosi pudeli pirmajam sanitāram, ar kuru saskriesies, un izdvesīsi: mans tēvs Františeks Drtikols, dažādpreču veikala īpašnieks Vāclava laukumā, Pršī­bramā, sūta glābējiem šo rumu.

Grazie, ragazzo, alkoholam ir brīnumaina iedarbība, izmetīs sanitārs un apsviedīs pudeli ar dibenu uz augšu. Un, laikam lai pierādītu teikto, gluži kā ar dzīvības ūdeni apliets, uzreiz metīsies pie kārtējā laukā izvilktā kalnrača.

Tas atvests, sabrucis raktuves ratiņos, jo kājas viņam ļimušas kā divas niedres. Galvā tam pamatīgs juceklis, uznākot reibo­nim, pagalms šūpojas no vienas puses uz otru. Tu redzi, ka viņam apsvilusi seja, viena acs sarkana, otra — aizlipusi, lūpas un ausis sazilējušas. Rokas krampjaini spiež pie auguma, un sanitāram grūti vispār iebāzt pirkstus starp roku un ķermeni, lai uztaustītu plaukstas locītavu.

Vājš un nevienmērīgs pulss, sanitārs paziņo, kaut ko žigli vajag dabūt iekšā.

Tu uztversi teikto kā mājienu un pieskriesi tuvāk. Kalnracis ne vien spiež rokas pie krūtīm, bet arī krampjaini sakodis žokļus. Raktuves drēbes pāri visam plecam pārplēstas, un cau­rumā vīd brūce, no kuras plūst karmīnsarkanas asinis. Ādas skoteli kāds neizprotami sasējis ap kaklu un pabāzis zem formas tērpa kā lacīti. Sanitārs uzmanīgi izbrīvē skoteli no izgriezuma, no apakšas tā pielipusi asiņainajām krūšu spalvām, droši vien sāp, bet vīrs to neievēro.

Neatliek nekas cits kā žokļus uzlauzt, sanitārs spriež. Es iedzīšu viņam starp zobiem špāteli, un tu ielej rīklē ruma šļuku. Saprati? Un centies labi dziļi. Sanitārs atlauzīs žokļus, un no vaļējās mutes, kurā nav gandrīz neviena zoba, uzvēdīs puvuma smārds; arī mēle tam nabagam melna, it kā mutē būtu nopuvusi. Vispirms tu izšļakstināsi rumu pa zodu un kaklu, bet pēc tam jau notēmēsi precīzi melnajā bedrē, gandrīz cilvēka izskatu zaudējušās sejas vidū.

Vīram pārskries spēcīga krampju lēkme, un viņš izvemsies tev pie kājām.

Viņu aiznesīs pie izvilktajām gultām, un tu iztālēm vērosi, kā viņu turpina ārstēt. Atkal mēra pulsu, ar sūkli slauka seju, ārsts noliecies pār brūci un pūlas apturēt asiņošanu. Vienubrīd vīrs strauji saslejas, tad atkrīt atpakaļ un atkal izstiepjas taisns, ārsts piespiež viņu pie gultas un tad papliķē, kā mierinot zirgu.

Blakus guļ cits vīrs, kas jau apkopts, visa galva nosaitēta, un viņš atgādina mūmiju. Tu nespēsi novērst no viņa skatienu. Taču nebūsi uzmanīgs, un, kad jūsu acis sastapsies, vīrs tev pamās. Tu pieklunkurēsi pie viņa, vīrs kaut ko nosēks, tad satvers tavu roku un nesaudzīgi pievilks tuvāk. Tev jāsameklē viņa sieva. Tu viņu pazīsi… viņš smagi elso, viņa ir stāvoklī… vēders… kā bungas, viņš izspiež šķību smaidu. Zāzvūrkova, viņš izdvesīs.

Tev nav ne jausmas, kā šajā vispārējā juceklī varētu kādu sameklēt, un tu nemaz necenties to darīt. Tu stāvi burzmas vidū kā sajūsmas pārņemts, jo neko tādu līdz šim neesi redzējis. Labi ja esi noskatījies, kā atnesas kaza vai kā nokauj vistu, kā runcis noķēris putnu un sapluinījis pa kauliņiem, vai redzējis Hineka tēta pretīgi sakropļoto īkšķi. Tu izbrīnīti raugies apkārt. Vēlāk būsi spiests visu kārtīgi pārdomāt, visvairāk domas uzmācas pašā vakarā gultā, kad tās plivinās virs tevis tievā aukliņā kā pūķis gaisos; un tu drīksti tām kā pūķim sūtīt vēstulītes ar jautājumiem, uz kuriem pat tētis nezina atbildes.

Un tajā mirklī tu viņu pamanīsi. Izskatās gan mazliet vecāka, nekā tu sagaidītu no šā vīrieša sievas, bet varbūt gadus viņai uzkrauj stingrā sejas izteiksme un salīkusī mugura. Lai būtu, kā būdams, viņa stumj sev pa priekšu milzīgu vēderu, izskatās, ka vajadzētu dzemdēt kuru katru dienu; bērnu viņa nes zem sirds kā svaru bumbu, kas viņu velk pie zemes. Viņai nav nekādu krūšu, un viņa šķiet galīgi izkaltusi, itin kā visu savu svaru būtu pārlējusi auglī un pati kļuvusi par žūstošu apvalku, plēvi, iežu slāni. Seja kā žāvēta plūme, un acis dziļi iegrimušas.

Paies kāds brīdis, iekams tu piesaistīsi viņas uzmanību. Viņa acīmredzami meklē savu vīru, skatās uz visām pusēm. Cienītā Zāzvūrkovas kundze…? Tu būtu gribējis paraustīt aiz melnās blūzes, bet tev negribas viņai pieskarties.

Zāzvūrkova, tu saki? Viņa beidzot pamanīs tevi. Vai kāds mani meklē, puis?

Jūsu vīra kungs.

Ak mans vīrs… Viņa saliks rokas uz vēdera un uz brīdi aizmiegs acis.

Tu parādīsi uz lauka lazaretes pusi.

Tev taisnība, tūlīt iešu uz turieni apskatīties. Viņa vēl vairāk sarausies čokurā, nu jau izskatās, it kā būtu salikta kā s burts no diviem lokiem, priekšpusē milzīgs vēders, aizmugurē liels kupris. Notālēm tu redzi, kā viņa pieiet pie vīra gultas, viņš pa to laiku no piepūles aizmidzis, un saņem viņa roku savējās. Noskūpsta vīru uz pieres, otru viņa roku pieliek pie vēdera un kaut ko čukst viņam.

Zāzvūrek, viņa čukst. Es, tava sieva, jau esmu te…

Vēlīnajā pēcpusdienā no zemes loterijas rata velk laukā nākamos mirušos. Cilvēki sadrūzmēsies ap tiem kā metāla skaidas ap magnetizētu stieni. Nekas nav tik pievilcīgs kā nāve, patiesā mysterium tremendum et fascinans, un arī tu nelaidīsi garām šo skatu. Tu starp pieaugušajiem spiedies uz priekšu, arī tu beidzot gribi redzēt kādu mirušo, jo kaut ko tādu iztēloties nespēj pat bērna visdzīvākā fantāzija.

Un tev rodas iespēja: pirmais mirušais ir vagonešu stūmējs Vāclavs Sladkijs no netālā Kamennas ciema. Viņu izveduši no astotā līmeņa, no Vojteha šahtas astotā pekles loka, viņam ir divdesmit deviņi gadi; līķi identificē viņa sieva, kas drīz pēc tam būtu metusies Vojteha šahtas ieejā, ja vien acīgie glābēji nebūtu aizkavējuši. — Otrs mirušais ir trīsdesmit septiņus gadus vecais izcirtējs Vāclavs Krotkijs, itin kā ar šo dīvaino uzvārdu saskaņu¹ — Sladkijs un Krotkijs — kāds gribētu dot zīmi, ka tie pirmie rindā ir nevainīgie. — Kā trešo mirušo izvelk šteigeru Antoņīnu Pešeku, kurš dienu iepriekš svinējis piec­desmito dzimšanas dienu, bet tik un tā atteicies apmainīt rīta maiņu pret pēcpusdienas; nāve viņu atradusi divdesmit septī­tajā stāvā, raktuvē Anna, apmēram astoņsimt trīsdesmit metru zem zemes un trīssimt metru zem jūras līmeņa. — Antoņīns Pešeks gājis bojā, glābjot ceturto un piekto nelaiķi, izcirtējus Janu Renneru un Jakubu Kalīku. — Trīsdesmit astoņus gadus vecais triju bērnu tēvs Augustīns Mika ir sestais mirušais; viņš dzīvoja tieši Bērzkalnē, tālab ap viņa nekustīgo augumu sadrūz­mējas divtik daudz bēdu pārņemto, kuri sākumā neļauj atdot miesas morgam, kas uz ātru roku ierīkots raktuves Vojtehs rūdas šķirotavā. — Septītais mirušais ir divdesmit septiņus gadus vecais vagonešu stūmējs Jans Vīteks, vienīgais upuris no Mala Pečices ciema. — Un, visbeidzot, pirmās dienas pēdējais miru­šais ir jaunais balstu licējs bez bērniem Františeks Havelka; dēla identitāti tikai ar vislielākajām pūlēm apstiprinās raudošais tēvs.

* * *

No rīta tu pamodīsies neparasti vēlu. Tu sabīsies, ka esi nogulējis skolu. Taču tādā gadījumā vainīga būtu tava māsa Emma, jo viņas darbu sarakstā ir pienākums raustīt tevi kā aizslēgtas durvis, iekams tu gultā neapsēdies un nepasaki: Eņģelīti manu, sargātāj manu, sargi manu dvēselīti. Parasti tu nomurmini skaitāmo vēl aizlipušām acīm, lai tikai iegūtu dažas minūtes neizgulētajam miegam, un virtuvē neparādies, iekams tevi nesasniedz karotes zīmīgā tinkšķēšana. Taču šodien nekāda raustīšana nav notikusi. Tu pārlaidīsi skatienu un pārliecināsies, ka Emma mierīgi guļ pretējā gultā, matu cirtas atrisušas pāri delnas locītavai, un vecākā māsa Māņa līdzās viņai. Mācības visās skolās ar pilsētas galvas visaptverošu rīkojumu atceltas.

Tu attaisīsi durvis uz kambari, vecāki jau sēž pie galda un brokasto.

Tas taču nav iespējams, ka — kolīdz tēvs pamanīs tevi, tā teikuma beigas paturēs pie sevis.

Skrej, pamodini Māņu, šodien viņa ies tēva vietā uz veikalu, saka māmiņa. Viņai zilas, sāpīgi krietnas acis.

Bet mēs iesim paskatīties uz Bērzkalni, vai tu visu neesi izdomājis, tētiņš piemiegs aci. Vakar viņš tevi gan iepļaukājis, ka laikus neesi pārradies mājās, bet tas bijis tikai pienākuma pēc. Tu pagaidām vari zīmēt, viņš turpina, ja jau šodien nav skolā jāiet. Raugi, ko tu vakar veikalā aizmirsi.

Tu pastiepsi roku pēc zīmuļa, bet kustības vidū sastingsi: Tēti, tas nav tas zīmulis.

Nav tas? Kā tad tā?

Man bija noasināts, tu norādīsi uz strupo zīmuļgalu. Un vienlaikus atcerēsies jautājumu, kas tev bija izskrējis cauri gal­vai, iekams tavu uzmanību novērsa brīvprātīgais ugunsdzēsējs: Tēti, vai zīmuļa serdē jau ir viss, kas ar to tiks uzzīmēts?

Františeks Drtikols vecākais uzjautrināti paraudzīsies uz sievu Mariju; šādi jautājumi abiem nav sveši. Tas bija viens no iemesliem, kālab pēc divām meitām viņš bija dedzīgi vēlējies dēlu. Meitas viņam nozīmēja galvenokārt rūpestus, viņu audzi­nāšanu tēvs atstāja mātes ziņā, meitām no viņas vajadzēja iemā­cīties, ko un kā darīt virtuvē, gādāt par saimniecību, mazgāt, šūt un tā tālāk, vārdu sakot, kārtīgi iestrādāties dzīvē; taču, ja arī tas izdevās, tad meitas nozīmēja nastu, jo divas meitas, tie ir arī divi pūri. Labi vēl, ka nāca pasaulē paagrāk, tā ka varēja būt tev par auklēm, tev, uz kuru tēvs lika daudz lielākas cerības. Viņš par pašsaprotamu uzskatīja, ka pēc pamatskolas iesi reālskolā un tad uz augstāko ģimnāziju. Pašam gan nekādas īpašas izglītības nebija, un dzīvē tēvs palika praktiķis, taču grāmatas bija pamācījušas viņu par citām pasaulēm un spekulēšanas jaukumiem. Tāpēc viņu darīja nemierīgu tas, ka reizumis tev pazuda spēja koncentrēties un skolotāji žēlojās, ka tu esot čempions galvenokārt slaistīšanās spējā.

Tas zīmulis ir neass tāpēc, tēvs skaidro, ka vakar es ar to pierakstīju visu, ko man nepieciešams pasūtīt. Un par ko visu Raktuvju direkcijai man vajadzētu samaksāt. Tad pacels rādītāj­pirkstu: Bet, kas attiecas uz tavu jautājumu, tad uz to nav vienkāršas atbildes.

Tu pamāsi ar galvu, jo neko citu pat neesi gaidījis, un pa­stiepsies pēc maizes rieciena.

Uzsmērē džemu, māmiņa piedāvās un pabīdīs burku tev zem deguna.

Vai zini, ka ikvienam cilvēkam ir no Dieva dota dvēsele, saka tēvs. Un daži cilvēki apgalvo, ka cilvēka dvēselē noglabāts viss svarīgais, ar ko tas dzīvē sastapsies. Tajā iekšā jau ir viss, pirms vēl noticis, vai saproti? Un tavs jautājums, kā man šķiet, dod mājienu par kaut ko līdzīgu: tu vaicā, vai zīmuļa grafītā jau iepriekš paslēpts tas, ko tu ar zīmuli uzzīmēsi. Tas ir līdzīgi, vai ne?

Tu paraustīsi plecus.

Jā gan, tā ir. Tēvs noskaitīsies, ka neesi piekritis pietiekami skaidri. Bet tieši tāpēc atbilde uz šo jautājumu ir tik grūta — jo būtībā tas ir teoloģisks jautājums, viņš saberzēs rokas, apmieri­nāts ar savu skaidrojumu. Teoloģisks nozīmē, ka attiecas uz reliģiju, viņš precizēs. Nu, bet kā tu pats uz to atbildētu?

Tu iegrimsi domās, un rieciens paliks pusceļā uz muti. Sākumā es domāju, ka tā ir. Man likās — pietiek pielikt zīmuļa smaili pie papīra un tad visu uz tā izbērt. Taču es nemaz nezi­nāju, tu atzīsies, ka jūs ar šo zīmuli uzrakstīsiet pasūtījumu.

Tur jau tā lieta! tēvs nopriecāsies. Un es jautāšu tev: Ko tu domā? Vai kāds vakar no rīta zināja, ka pēc pāris stundām Marijas šahtā izcelsies ugunsgrēks? Vai tad kādam bija kaut vai miglaina priekšnojauta?

Lība Krotka man teica, ka viņai visu dienu lauzījis kaulus, lai gan bija tik jauks laiks, iejauksies māmiņa.

Kā tad, Lība Krotka, tēvs pavīpsnās. Tieši tāpēc, ka mēs tik maz izprotam pasauli, izdomājam visādas zīmes un ticējumus. Bet, ja gribi zināt manu viedokli, nevis bābu runas, tad uz priekšdienām mēs nezinām neko. Itin neko, viņš atkārtos. Tajās lappusēs, kuras mēs neesam lasījuši, rindiņas pasaules grāmatā ir tukšas.

Māmiņa sapratīs, ka rīta rosme beigusies, un sāks nokopt galdu. Cik daudz reižu viņa jau domājusi, kāpēc filozofiskais noskaņojums vīru pārņem brokastlaikā, parasti to piedēvējusi sapnim, kas līdz šim nav pagaisis… Tad atskārtīs, ka Māņu pagaidām neviens nav pamodinājis, un sasitīs rokas: Vienmēr tikai garas runas, bet pa to laiku gandrīz aizmirst elpot!

Tu izdīksi, lai tevi paņem līdzi. Kad nonāksiet Bērzkalnē, šķiet, ka daļa no cilvēkiem pagalmā nakšņojusi. Daži lakati vēl mētājas zemē, jo sievietes paklājušas tos sev apakšā un pēcāk aizgājušas nezin kur; uz viena nospiedusies putekļaina pēda, uz cita — sakaltušas asinis. Kāds vīrs joprojām guļ ievainotajiem paredzētajā gultā, vēl citi cilvēki sēž uz ežām bez redzamas intereses par apkārt notiekošo, viņus vai nu pārņēmis nogurums pēc garās nakts, vai arī viņi varbūt jau zina savu likteni. Jūs pamanīsiet arī vairākas sievas, kuras mēnessērdzīgi klīst pa raktuvju atmetumiem, it kā savus vīrus varētu atrast tur, starp brikšņiem un laukā izvestajiem tukšajiem iežiem.

Līdz vakaram uguni apdzēst nav izdevies, taču pa nakti dūmi tomēr mazliet izklīduši, tā ka glābšanas grupas uz rīta pusi devušās pazemē. Jau uz šosejas jūs sastapāt sievas, kuras pa nakti bija izraudājušas acis, un to vietā rēgojās vien tādi kā šausmu piepildīti caurumi. Un drīz jūs uzzinājāt, kāpēc: ja vakar izglābto skaits bija krasi lielāks par astoņiem vai deviņiem mirušajiem, tad naktī proporcija ļaunvēstīgi mainījās uz pretējo. Pazeme bija pārvērtusies šausmu namā, no kurienes kopš agra rīta vilka laukā putekļiem klātus un apkvēpušus ķermeņus visdīvainākajās pozās.

Māte pagalmā tev pavirši aizklāj acis, taču ilgi neiztur.

Lai tik redz, tētis drūmi izmetīs. Jo te taču vairāk patiesības nekā… hmm.

Parādās līdz nepazīšanai sakropļoti līķi. Uz pārplīsušajiem galvaskausiem žūst asinis, sejas pārvērtušās bezveidīgos recek­ļos, no augumiem pāri palikušas tikai driskas.

Un tā tu, deviņgadīgs puika, stāvi starp saviem vecākiem, un jūs vienoti noraugāties šajā uz āru uzšķērstajā panoptikumā. Kāds uzrodas, nedabiski ceļos nometies, drēbes piecepušās pie miesas. — Citam mute zemju un smilšu pilna, un seja tik stipri nobrāzta, ka viņu identificē vien pēc kabatas pulksteņa, kurā laiks apstājies precīzi trīspadsmit minūtes pēc pusnakts. — Vienu izcepušos ķermeni sazīmē pēc laulību gredzena — pazīst tā, kurai pirkstā tāds pats, un viņa tūlīt noģībst. — Pasaules gaismu ierauga arī divi kaili augumi, kas sacepušies apskāvienā, pēc lieluma tos pasludina par brāļiem Františeku un Vāclavu Melihariem; taču tos glābēji atrod vēlāk citviet, un tā nu nāk gaismā, ka nāves brīdī tik cieši apskāvušies un saķepuši divi sveši vīri. — Kādu izved ar dievbijīgi saliktām rokām, it kā nāves brīdī viņš atcerētos par bībelisko beati mortui, qui in Domino moriuntur. — Citam uz sejas drausmīga nāves maska, sadeguši mati un uzacis, izvelbtas acis un šausmās sakodītas lūpas.

Izplatās arī vēstis par baismām ainām pašā pazemē, tur laimīgākie mirušie sakņupuši klinšu kaktiņā vai atdusas pie sienas, itin kā uz mirkli aizsnaudušies, bet mazāk laimīgie karājas pie šahtas apšuvuma kā pakārtie vai ilgā kritienā sašķī­duši pret tās dibenu.

Pa to laiku, kamēr vecāki turpina staigāt pa raktuves teri­toriju, tu drīksti zīmēt. Tu priecājies, ka beidzot izmēģini savu balto kohinoru ar gumiju. Tu uzskriesi uz kādas augstākas ežas, no kurienes pārskatāma skatuve zem tevis, un atbalstīsi pret ceļgaliem stingru papīra lapu.

Tev patīk visu vērot no augšas. Tas pamodina tevī nedaudz attālinātu mieru kā pretsvaru nepārskatāmajai mutuļošanai un vaimanāšanai lejā. Kopš paša rīta uz pagalmu atkal plūst un plūst ļaudis, tā ka pulksten deviņos tas atkal tikpat pilns kā vakar pēcpusdienā. No šejienes tas atgādina skudru pūzni, nevis kustīgus vienpatņus, bet pašu kustību, burzmu, kas aprij pati sevi. Ja gribi sekot kādam konkrētam cilvēkam, tev jāpie­vērš tam uzmanība, jāvēro meitene, kura bezmērķīgi klimst pūlī, reizumis uz mirkli pie kāda apstājas, mēmi žestikulē un tad turpina ceļu; izskatās, it kā viņa ar brunčos iespīlētajiem šaurajiem solīšiem Annas raktuves pagalmā izšūdinātu kādu neredzamu rakstu, varbūt milzīgu, sarkanu puķi. Vai glābēju novietne: viņi sit cits citam uz pleca, iestiprinās ar speķi, melnu kafiju un rumu. Tad samērcē lakatiņus un sūkļus spainīšos ar etiķi un pazūd šahtas torņa iekšās.

Tu nolemsi uzzīmēt tieši šo torni no sarkanajiem ķieģeļiem, taču knapi paspēsi uzšņāpt vien ēkas siluetu, kad uz ežas tev līdzās nokritīs vīrs. Dažas minūtes tikai raugās debesīs, tad apsēžas, paskatās tev pār plecu, tad uz pašu torni, tad atkal pār plecu un stādās priekšā kā Augustīns Žlutickis, raktuves gald­nieks un Bērzkalnes brīvprātīgo ugunsdzēsēju instruktors, kā arī vietējās amatieru teātra trupas loceklis.

Te tev jumts šķiebjas… Viņš uzsitīs tev pa plecu. Bet citādi — redzu talantu! Ar ko man būtu tas gods?

Tu uzreiz neaptversi, ka viņš prasa, kā tevi sauc, bet tad pateiksi: Františeks Drtikols.

Augustīns atkal piešķiebs galvu