Jaunieši bez jaunības: Dzīves atmiņu stāsts

By Roberts Bergs

Memories of one countryside man from Latvia about events in his life, entangled with world wars, being a prisoner of war and later sent to the exile to work in the Soviet Union mining industry.

• Language: Latviešu valoda
• Publisher: tredition
• Release date: May 22, 2023
• ISBN: 9783347944893

Roberts Bergs

“Kad es klausījos vīra stāstītajā par dzīves gaitām un notikumiem, es teicu: “Uzraksti, uzraksti to visu, lai cilvēki zina!” Un Roberts ielika grāmatai nosaukumu – Jaunieši bez jaunības. Gadu desmiti pagājuši un bez intereses to publicēt, bet beidzot grāmata tiek izdota un piedzīvo atvēršanas svētkus! Un nu, atvērsim viena dzīvesstāsta lapas un sekosim Roberta Berga pierakstītajām atmiņām”. Maria Berga

Book preview

Iededz sveci

Iededz sveci un cieši tici,

Ka rītdiena labāka būs,

Ka bēdas un raizes ies secen

Un liktenis pažēlos mūs.

Pie sveces siltās liesmiņas

Atmiņas sildīties nāks,

No sveces spožās gaismiņas

Tumsa atkāpties sāks.

Iededz sveci domās par bērniem,

Dievs, ilgu mūžu tiem,

Lai vieglāka dzīve ir veciem,

Lai ciltskoks var sazarot.

Iededz sveci un domā par tautu,

Mazu tautu, ko sargājis Dievs,

Lai vēl ilgi dzīvot tai ļautu,

Un nevis mazumā iet.

Un nevajag skaistus vārdus

Mūsu rokās svece būs

Tikai blakus esi un klusē

Un tici - viss labāk kļūs.

Valija Baraškina

Fotogrāfijas no R.Berga ģimenes albuma

Roberta Berga atmiņas…

Jau no pirmajām rindām pretī vēdī kas gaišs. Pat autora aizraušanās ar Nostradamusu raisa pozitīvu smaidu - padomju laiku paaudzei tas tik raksturīgi: Finks un Nostradamuss, pēc tam Kašpirovskis un Vanga.

Var redzēt, ka dzimtai bijis labs starts. Pirmā Pasaules kara jukas daudz literatūrā aprakstītas, taču rindas par sadzīvi pēc kara liek apstāties un apdomāt, iztēloties, kā laukos dzīve atdzima, praktiski esot viduslaiku līmenī - spīļarkls, koka ecešas, roku dzirnas, - tikai lociņš pie izkapts un dzelzs asis ratiem liecina par kādu nebūt tehnisku novitāti un izdomu.

Lielākā sāpe izpaužas okupācijas aprakstā, un to patiesi var sajust rindās, kaut kā jauns cilvēks, braucot mājās no Dziesmu svētkiem Daugavpilī, daudz neredzēja. Toties kā tehnikuma students, izbaudīja visas izmaiņas skolā. Un, šķiet, redzējis savām acīm 14.jūnija izsūtīšanu, kaut ne pašu, ne ģimeni tā nav ķērusi. Toties jo tuvāk mūsdienām, jo atmiņas ir bagātākas ar sīkumiem un lasītājam aizvien interesantākas.

Kara gaitas - brīvprātīgais darba dienests Vācijā, pēc tam Vācijas armijas latviešu leģionā - pārpilns dažādiem sīkumiem un personiskiem pārdzīvojumiem. Arī izklāsta valoda patīkama. Daudz kas interesants arī tiem, kas par šo karu lasījuši ko vairāk. Paaugstināts par seržantu un dienot štābā, autors redzēja daudz vairāk, nekā ja būtu vienkāršs ierindnieks ierakumos. Komandējumi dod mums arī Vācijas un Čehijas aprakstus, kā arī apjausmu, cik daudz latviešu bijis tur darba dienestā. Stāsts vairs nav entuziasma pārpilns, kā aprakstot kara pirmās dienas - it sevišķi, pieminot apkārtējo noskaņojumu, - taču notikumiem pārbagāts.

Jo tuvāk mūsdienām, jo stāstījums kļūst sulīgāks un notikumiem bagātāks. Izsūtījuma laiks pat atsevišķa stāsta vērts. Dažbrīd pat jābrīnās, cik daudz piedzīvots! Un te pat nav svarīgi, vai stāstītājs pats redzējis Beriju, vai pats stāvējis līdz ceļiem naftasūdenī urāna raktuvēs - viņš tur bijis klāt, un ja ne pats redzējis, tad cieši diendienā bijis ar tiem, kas redzējuši. Un te parādās tās sadzīves ainas, kuras tā pietrūkst bērnības un jaunības aprakstos: kur dzīvojis, ko ēdis, kādas drēbes valkājis, kā ar sievu iepazinies un papīrus kārtojis, lai uz dzimteni tiktu.

Taču diemžēl stāstījums apraujas ar ierašanos mājās 1953.gadā, pēc sešu gadu deviņu mēnešu un divdesmit trīs dienu atrašanās izsūtījumā. Mūsdienu lasītājam tieši tas būtu interesantākais, uzzināt, kā iepriekšējā paaudze dzīvojusi.

Atmiņu stāstu ar lielu interesi izlasīja Artis Buks

Mg. Hist., Okupācijas muzeja pētnieks

Kad es klausījos vīra stāstītajā par dzīves gaitām un notikumiem, es teicu: Uzraksti, uzraksti to visu, lai cilvēki zina! Un Roberts ielika grāmatai nosaukumu – Jaunieši bez jaunības. Precīzu un traģisku nosaukumu stāstam par laikiem Latvijā, kad paaudzes uzauga dramatisku pārmaiņu un kara gados.

Beidzot grāmata tiek izdota un piedzīvo atvēršanas svētkus! Liels paldies par rūpēm un darbu Andai Baraškinai.

Un nu, atvērsim viena dzīvesstāsta lapas un sekosim Roberta Berga pierakstītajām atmiņām.

Maria Berga

1. IEVADS

Šajā grāmatā pieskaros aizejošā divdesmitā gadu simteņa vidus traģiskajiem notikumiem pasaulē un pie mums Latvijā, sevišķi otrā pasaules kara laikā, skatoties no vietas, kurā es pats toreiz atrados.

Lai labāk saprastu latviešu tautas pieķeršanos savai zemītei un to mīlētu, es īsi pievedu man zināmos notikumus no deviņpadsmitā gadu simteņa, to paaudžu pārdzīvojumus un grūto dzīvi zem Krievijas jūga. Tad valdīja beztiesība un nabadzība, bet cilvēku izturība un sīkstums ļāva to visu pārvarēt un izdzīvot.

Notikumi nav žēlojuši latviešu tautu, ne autoru un tas dod iespēju lasītājam pašam redzēt un vērtēt notikušo, izdarīt secinājumus.

Šī nav dienasgrāmata vai literārs mākslas darbs, bet gan rūgtā patiesība par katru no mums, par Latviju un latviešu tautu laiku griežos.

Laiks bija baigs, trauksmains un asu notikumu pārpilns. Jaunieši daudz ko no pagājušo gadu notikumiem nezin, bet dzīvi palikušie izvairas par to runāt. Līdz a r mums pagātnes notikumi nogrims mūžībā un neviens vairs neuzzinās kādi tie patiesībā ir bijuši.

Es ļoti vēlos, lai jaunieši, kurus interesē patiesība, uzzinātu to neviltotu un neuzspodrinātu. Tā bija.

TĀDI MĒS ESAM

Cauri Ziemeļiem aukstiem,

Sniegiem dziļiem

Un tuksnešiem karstiem

Mūsu ceļš bija ērkšķiem klāts

Mūs lieca un zemoja

Svešinieks kāds

Krūtīs strauji sita mums sirdis

Ilgās pēc Dzimtenes

Pie dzīvības turēja visus

Griba atgriezties, ilgošanās

Lūk tādi mēs esam vēl šodien

Lepni paceltām galvām,

Brīvām rokām,

Lai sagrauto atkal celtu

No apspiestiem grūtības veltu.

Lai brīva būtu latviešu tauta

Brīva un plaukstoša Latvija.

* * *

Saule spoži spīd debesīs, bet vakarā, ja tā noriet sārta un mākoņos, tad pēc vecu cilvēku pareģojuma, nākamajā dienā gaidāms mākoņains un lietains laiks. Arī tā viņi teica, ja no rīta rasa, tad diena būs bez nokrišņiem.

Bet zinātnieki ir izpētījuši daudz vairāk. Viņi prot paredzēt saules aptumsumus, mēness fāzes un daudzu citu parādību notikšanu, kas saistītas ar dabu vairākus gadus uz priekšu.

Bez zinātniekiem vēl ir gaišreģi, kas daudz interesanta pasaka cilvēkiem, kāda būs viņu nākotne un arī kādi būs galvenie notikumi pasaulē.

Laika posmā starp pirmo un otro pasaules karu, Latvijā bija ievērojams gaišreģis E.Finks, pēc profesijas fotogrāfs. Viņa adrese pēc reklāmas 1939.gada Zobgaļa kalendārā bija Raiņa bulv.3. Daudzi viņa pareģojumiem ticēja un baidījās no nākotnes, bet citi gan uzklausīja un neticēja, dzīvoja bezrūpīgi tālāk. Tomēr kā vienus, tā arī otrus nākotne pārsteidza ar pareģotajiem notikumiem. Nav gan zināms, vai viņš pats savu likteni sev pareģoja?

Finku Latvijā zināja, bet pirms vairāk kā 450 gadiem Francijā dzīvoja pasaulē visievērojamākais to laiku gaišreģis Mihails Nostradamus (1503.14.12.–1566.02.07.) pēc tautības ēbrejs, pēc ticības katolis, pēc profesijas ārsts.

Pirmskara literatūrā pie mums viņa pareģojumiem piegrieza maz vērības un cilvēki ne sevišķi labi izprata to būtību.

Nostradamus vārdu pieminam dzirdēju arī es, bet pareģojumu dziļo būtību gan toreiz tā neizdevās saprast.

Ievērojami ir viņa pareģojumi laika posmam no 16. g. s. līdz mūsu dienām un vēl tālā nākotnē. No tiem es vēlos atzīmēt tikai manā uztverē vissvarīgākos.

Lielais mēness cikls sācies vēl Nostradamus dzīves laikā 1535.gadā un beidzies 1889.gadā.

Viņa gaišreģa spējas apliecina pareģojums, ka 1791.gadā notiks Franču revolūcija, kaut gan viņš to nosodīja terora dēļ. Tā notika 225 gadus pēc viņa nāves.

Tā šīs revolūcijas laikā vasaras naktī Šalonas ielās izgāja postītāju banda, kura pēc senas tautā klīstošas leģendas gribēja iegūt pārcilvēku spējas. Viņi Franciskāņu klosterī uzlauza Nostradamus kapavietu. Leģenda vēstīja, ka tas, kurš izdzers vīnu no Nostradamus galvaskausa iegūs lielā gaišreģa īpašības. Bet viņi nezināja vai aizmirsa leģendas otro daļu, kas vēstīja, ka to, kurš traucēs Nostradamus mieru, sagaida ātra nāve. Tik tiešām, tas kurš galvaskausā ielēja vīnu un izdzēra, no nejaušas lodes tika nogalināts.

Pēc Nostradamus pareģojuma piepildījās fakts, ka 1776. gadā tiks izveidotas Amērikas Savienotās valstis un 15 gadu vēlāk 1791.gadā Francija tiks pasludināta par Republiku. Arī Napoleona pārtapšana no revolūcijas tribūna par Imperātoru piepildījās. Tāpat viņa sakāve aukstā ziemā un dziļā sniegā Krievijas plašumos.

Līdzīgs paziņojums ir par Hitlera izaugsmi Vācijā no vienkārša zaldāta par kara vadoni un tāds pat gals kā Napoleonam ar pilnīgu sakāvi.

Nostradamus pareģoja 1917. gadā revolūciju Krievijā, kas nogrims miglā, daudztautu mudžeklī kā pie Bābeles torņa, neķitrā prostitūcijā, garīgās dzīves tukšumā un tas turpināsies 73 gadus un 7 mēnešus. Lūzums tam un pārmaiņas iestāsies 1990.-1991. gadā, ko arī mēs paši piedzīvojām. Bet pilnīgi revolūcijas sekas beigsies 2025. gadā.

Kristietība un Dievlūgšana izzudīs 2125. gadā. Garīgums iegūs citas izteiksmes formas.

Pēc Nostradamus pareģojuma cilvēce vēl dzīvos vēl 3500 gadus, t.i. līdz 6000. gadam.

Tādi ir galvenie pareģojumi un to faktiskā piepildīšanās līdz mūsu dienām.

Pie šiem pareģojumiem gribu piebilst, ka sekojošie gadi ir sākums Krievijas Impērijas sabrukumam līdzīgi Angļu Impērijai, kas sadalījās patstāvīgās neatkarīgās valstīs.

2. ZEM KRIEVIJAS JŪGA

Bet kādi bijām mēs un kā veidojās mūsu likteņi laika griežos, par to tālāk.

Mūsu ģimenes dzīve laukos var raksturot visas latviešu tautas lielākās daļas dzīvi, jo zemnieki un laucinieki toreiz kopumā sastādīja apmēram trīs ceturtdaļas no visas latviešu tautas.

Kopš senseniem laikiem latviešu zemi ir mīdījuši svešzemju karapūļi un starp šiem karotājiem arī latviešu vīri bija spiesti cīnīties, gan aizstāvot savu Dzimteni, gan pret savu gribu varmācīgi iekļauti svešzemju karapūļu rindās. Tā tas ir noticis gadu simteņos, tā mūsu senči ir slacījuši ar savām asinīm šo zemīti. Šī zeme tika kopa, mīlēta, labība audzēta un līdz ar to arī asiņu garša ir veidojusi tālāk nākamajās paaudzēs dzimtenes mīlestību un gribu aizstāvēt savu ģimeni, savus bērnus, lai ari vii būtu brīvi un lepni par dzimto zemīti.

Mūsu zeme un valsts veidojās tālā pagātnē no dažādām ciltīm, kuras bija apmetušās Baltijas jūras un Rīgas jūraslīča krastos. Trīspadsmitā gadu simta sākumā tās vienu pēc otras sāka pakļaut krustneši, kas ar zobenu un krusta zīmi vienu pēc otras daļēji iznīcināja, bet dzīvi palikušos piespieda vergot ordenim, maksāt nodevas un pieņemt kristīgo katoļu ticību. Tā mūsu tauta pašos sākumos izgāja cauri iznīcības šķīstīšanās dzirnavām. Tas vilkās gadusimteņiem ilgi.

1562. gadā izveidoja Kurzemes Hercogisti. No 1642. līdz 1682. gadam bija Hercoga Jēkaba valdīšanas laiks, kas latviešiem atmiņā palicis kā tautas un valsts uzplaukuma laiks ar dzīvu saimniecisko rosību lauksaimniecībā un rūpniecības attīstībā. Viņa valdīšanas laikā Kurzemes Hercogiste ieguva divas kolonijas – Gambiju un Tobago salu.

1711. gadā Anna Joanovna kļuva par Kurzemes Hercogieni un 1730. gadā par visas Krievijas ķeizarieni. 1737. gadā par Kurzemes Hercogu kļuva Ernsts Johans Bīrons. 1740. gadā pēc Annas Joanovnas nāves un galma apvērsuma E.J.Bīronu izsūtīja trimdā. Bet 1762.gadā, kad par Ķeizarieni Krievijā kļuva Katrīna II, no trimdas izsūtījumā atgriezās E.J.Bīrons un atkal pārvaldīja Kurzemes Hercogisti. 1769. gadā par Hercogu kļuva viņa dēls Pēteris Bīrons.

1795. gadā Kurzemes Hercogisti likvidē un 25.augustā Hercogs Pēteris ar visu savu galmu 80 cilvēkiem un vairāk kā 200 pajūgiem pavisam aizbrauca no Latvijas uz saviem Nachodas īpašumiem Silēzijā

Čehoslovākijas valstī, kur 1800. gadā nomira. Viņa pēcteči tur vēl dzīvoja līdz otrajam pasaules karam un saucās Bīron Fon Kurlands.

Ar Kurzemes Hercogistes likvidāciju Latvija nonāca tiešā Krievijas cara pārvaldīšanā.

* * *

Krievijas Impērija ir slavena ar savu neģēlību, t.i. vietējo cilvēku nekrievu iznīcināšanu, dzīvi palikušo pazemošanu un vīriešu vardarbīgu rekrutēšanu savos karapūļos. Tā pēc nebeidzāmiem kariem ar Krievu Impērijas kaimiņtautām – kaukāziešiem, tatāriem un turkiem manas māsas vectēvu Ansi Zariņu (1797 – 1897) savaņģoja krievu armijā. Viņš karoja ap 25 gadiem ilgi, līdz daļēji zaudēja vienu kāju un no armijas tika atlaists. Atgriezies valsts muižā, lai paārstētu to, kas no kājas bija palicis, viņam to ilgi nav ļāvuši.

Krievijas valsts muižās kalpi diezgan strauji vairojušies un var teikt, ka veduši bezrūpīgu dzīvi. Muižas pārvaldniekam bija jārūpējas par viņu nodarbinātību un uzturu. Rītos ar zvanu muižā visus modināja un norīkoja darbos. Pusdienās atkal aicināja zvans un vakaros darba beigas atkal izziņoja zvans, kura skaņas bija tālu dzirdamas plašā vairāku kilometru tālā apkārtnē.

Beidzot Krievijas Cars nācis pie atziņas, ka viņam izdevīgāk un lētāk ir nodot valsts muižu zemi kalpiem, sadalot to atsevišķās zemnieku saimniecībās, lai tālāk viņi paši gādā sev uzturu, bet vajadzības gadījumā viņiem jāierodas klaušās muižas zemi apstrādāt. Muižas pārvaldnieks arī viņu Ansi Zariņu piespieda kļūt par zemnieku ar karā daļēji zaudētu vienu kāju, jo tam pašam sevis ir jāuztur. Viņš atteicies un pirmo reizi ticis publiski pērts ar pieciem rīkstes sitieniem. Par otrreizēju atteikšanos pērts vēl ar desmit rīkstes sitieniem. Tā viņš ticis iepērts zemnieka godā. Valsts muižas pārvaldnieks pats no muižas kalponēm izvēlējies vienu, kas tāpat tikusi viņam iepērta par sievu saimnieces godā. Tā viņi sākuši zemi kopt, kokus cirst, jo tie auguši viņiem ierādītajā teritorijā.

Bez savas zemes apstrādāšanas viņiem vēl bija jāiet uz muižu klaušās.

Kad pie durvīm nolikta