Laiks iet: Manas Klejojošās Dvēseles Pasakas

By Raimonds Gudrups

Laiks iet un atrast sevi.
Laiks iet un ved tevi līdzi, lai tu beidzot atrastu ceļu pie sevis tāda, kāds esi piedzimis… kāds reiz vēlējies kļūt!

Tā nav sakritība vai pārsteigums, ka vārdi “stāsts” un “ceļojums” brīžiem liekas savstarpēji aizvietojami un teju sinonīmi. Cilvēka dzīvesstāsts ir kā atskaite par viņa ceļojumu dzīves līkločos. Prieki un bēdas, piedzīvojumi un iespaidi atdzīvina jebkuru stāstu, radot to tik īsti dzīvu, it kā pats lasītājs to izdzīvotu.

Šajā sociāli tik hiperaktīvajā laikā mēs bieži jūtamies pazaudējuši saikni ar sevi un to patieso būtību, kāpēc esam šeit. Mēs akli sekojam pa kāda cita iemītu taku un, laikam ritot, sajūtam arvien pieaugošu tukšumu krūtīs. Un mūsu stāsti, šķiet, ir kāda cita stāsti, it kā mēs izdzīvotu kāda cita dzīvi. Mēs pieķeram sevi, meklējot dzīves jēgu, iemeslu būt sev pašam. Drīz vien kā neatklātu dārgumu vai noslēpumu to izmisīgi sākam meklēt ārpus sevis.

Ikviens no mums kādā brīdī uzdod jautājumus – vai šis ir viss? Viss, kas es esmu? Mēs to uzdodam mātei, tēvam, saviem dieviem. Bet – ja nu atbilde slēpjas mūsos pašos, gaidot īsto brīdi atklāties? Ja nu vienīgā lieta, kas stāv starp tevi un tavu patiesā piepildījuma ceļu, ir tava izvēle?

Šis arī ir šīs grāmatas mērķis – palīdzēt tev saprast un atcerēties izvēli, kuru reiz esi izdarījis. “Laiks iet: manas klejojošās dvēseles pasakas” – ir kas krietni vairāk par ceļojumu blogu vai kāda ceļotāja garīgo atmošanos līdzās svētajiem, rituālajiem akmeņiem dziļi džungļos. Šis ir stāsts par sevis atklāšanu, atmošanos un savienošanos ar pašām smalkākajām enerģijām, kuras vada un veido mūs visus. Šī ir alegorija, kas palīdz tev atcerēties to, kas tu patiešām esi, un iemeslus, kāpēc esi izvēlējies būt te un tagad.

Autora Raimonda Gudrupa gājiens pa Santjago ceļu Spānijā ir lieliska metafora ceļojumam, kuram sekojot katrs varam atrast savu patieso dzīves ceļu.
Ieskati viņa piedzīvojumos iedvesmos tevi doties savā garīgajā svētceļojumā. Tie palīdzēs tev atcerēties laiku, kad biji prieka pilns, mirdzošām acīm un ar neizsmeļamu dvēseles piepildījuma sajūtu krūtīs.

Šī sajūta joprojām mīt dziļi tavās krūtīs.

Tu vienkārši esi piemirsis, kā līdz tai nonākt.
Un nav jāgaida, kad kāds tevi pagrūdīs no augstas klintsmalas. Tev vajag tikai ieplest spārnus un noķert vēju tajos.
Tu esi piedzimis oriģināls, īpašs. Un visuma vēstures laikā nav bijis neviena tāda kā tu un nekad arī nebūs. Laiks iet un atjaunot saikni ar sevi tādu, kāds esi gribējis būt jau pirms ilga laika. Atbildes, kuras tu meklē, ir atrodamas tevī pašā.

Nopērc un sāc lasīt “Laiks iet: manas klejojošās dvēseles pasakas” jau šodien!
Esi gatavs ceļojumam?

Ej uz lapas augšu un spied “Buy Now” pogu!
 

• Language: English
• Publisher: Ray Gudrups
• Release date: Mar 1, 2018
• ISBN: 9789934871023

Book preview

Raimonds Gudrups

Laiks iet

UUID: bdda52fc-ef0c-11e8-bc88-17532927e555

This ebook was created with StreetLib Write

http://write.streetlib.com

Table of contents

Saturs

Laika josla

Priekšvārds

Laiks iet

Pirmie soļi

Citāda pasaule

Sāpes un vilšanās

Atbalsts un palīdzība

Uzticība

Mīlestība

Sevis pieņemšana

Atvēršanās

Sevis atrašana

Ticība

Izaicinājums

Piedzimšana

Raimonds Gudrups

Laiks iet

Manas klejojošās dvēseles pasakas

© Raimonds Gudrups, 2017

ISBN 978-9934-8710-2-3

Literārā redaktore – Antra Rēķe

Vāka dizains – ArchangelInk.com

Grāmatas dizains un makets – Marika Latsone

Fotogrāfiju autors – Raimonds Gudrups

Ienāc – www.mynomadtales.com

Saturs

Saturs

Laika josla

Priekšvārds

1. nodaļa

Laiks iet

Magnētiskais cikls. Enerģiju piesaistīšana

Es sāku savu ceļu uz Santjago ceļu un emocionāli jūtos saistīts ar Meksiku, kura man sniedz beznosacījumu mīlestības enerģiju gan jaunajam izaicinājumam, gan šai grāmatai.

2. nodaļa

Pirmie soļi

Lunārais cikls. Izaicinājums

Spānijas ziemeļos stipri līst. Manā priekšā vairāk nekā 900 kilometru un miljons jautājumu, uz kuriem rast atbildes. Nomaldos jau pirmajos kilometros. Ticis atpakaļ uz takas, drīz atgūstu možumu un apņēmību. Dubļaina māla taka ved kalnā, tad pa mežu un silu. Katrs līkums vilina, un nezināmais aicina, vējš ar mani runā, un koku lapas dzied dziesmas. Tālumā ir jūra, kurā krīt biezi lietus mākoņi. Bet kalna korē es starp debesīm un zemi ļaujos, ka lēnā, noteiktā un hipnotiskā solī taka domās mani aizved atpakaļ uz Meksiku. Tur, kur viss reiz sākās.

• Stāsts par pirmo viesošanos rančo Nuevoleonā

3. nodaļa

Citāda pasaule

Elektriskais cikls. Iniciatīvas uzņemšanās

Esmu sajutis, ko šis ceļš nozīmē, un es kļūstu par daļu no tā.

• Stāsts par kādu kalnu Meksikā

• Stāsts par manu kāpienu Norvēģijas kalnā

• Stāsts par visu Svēto dienu Meksikā

4. nodaļa

Sāpes un vilšanās

Patstāvības cikls. Notikumu apzināšana

Pēc pirmajām pāris dienām ceļa sajūtu, ko nozīmē iet 30 kilometrus ar padsmit kilogramu smagu somu plecos. Kājas pulsē. Labā potīte piepamst tik traki, ka kāju grūti iedabūt apavā. Arī pleci no somas svara ir stīvi – it kā uz tiem būtu uzvelta visas pasaules nasta.

• Stāsts par Spārnotās čūskas Kukulkana gaidīšanu Čicenicā

• Stāsts par ikdienu rančo Nuevoleonā kā svešiniekam

5. nodaļa

Atbalsts un palīdzība

Zīmju cikls, iespēja atvērties

Pirms pāris dienām biju saticis kādu Kanādas francūzi, kurš arī iet svētceļojumā, tikai viņam šo paveikt ir ieteicis psihoterapeits. Džimijs ir sīksts un apņēmīgs militārists ar skarbu dienesta pieredzi Afganistānā. Te nu mēs bijām. Latvietis – dabas bērns – un disciplinēts Kanādas armijnieks. Bet mēs pārsteidzoši labi viens otru papildinājām, uzmundrinājām un iedrošinājām.

• Stāsts Man laiks doties par aiziešanu no rančo

• Stāsts par to, kā sagaidīju čūskdievību Kukulkanu, nokāpjot no Elkastiljo piramīdas pie savas tautas Čicenicā

6. nodaļa

Uzticība

Ritmiskais cikls. Līdzsvara organizēšana

Spēki šobrīd ir ļoti nepieciešami, jo no iecerētā dienas maršruta esam nogājuši nedaudz vairāk par pusi, bet līdz svētceļojuma galamērķim atlikuši nepilni 700 kilometru. Kājas sāp, potītes ir sapampušas, un nav ne mazākās nojausmas, kur paliksim pa nakti. Bet nevienu brīdi par to neuztraucamies. Jau pirmajās šī ceļa dienās esam iemācījušies tam uzticēties. Arī sāpes un mokas uztveram kā uzticības pārbaudījumu – tā Santjago ceļš ātri vien atsijā tos, kuri vēl nav gatavi iet.

• Stāsts par Robinu un viņa rančo Escondido

• Stāsts par trīs piedzīvojumu meklētāju ceļojumu Meksikā

7. nodaļa

Mīlestība

Rezonējošais cikls. Enerģiju iedvesmošana

Domas mētā no viena viļņa uz otru, nesot sev līdzi. Es ienirstu tepat sev zem kājām, Biskajas līcī, lai izpeldētu Karību krastā, līdz vilnis mani atkal ceļ un iznes mutuļu mākonī Meksikā, Klusā okeāna krastā, un no tā – uz Baltijas jūras līča baltajām smiltīm un atkal atpakaļ Spānijā. Es esmu te, un es esmu visur. Man pieder viss. Es pasmeļu saujās daļu jūras, lai satvertu visu pasauli. Tā ir mana mīlestība.

• Stāsts par koku, vēju un putnu

• Stāsts par manu gājienu Gvatemalas džungļos, meklējot pazudušās maiju piramīdas

8. nodaļa

Sevis pieņemšana

Galaktiskais cikls. Godīguma saskaņošana

Es nekad īsti neesmu sapratis, kur ir robeža starp sapni un īstenību, starp pagātni un tagadni. Tomēr – te nu tas bija. Kā putns ar apsarmojušiem, smagiem spārniem es klumpuroju atmiņu atblāzmās. Šis sapnis, šis mirklis bija tikai kā biezi miglas mākoņi pirms skaidrām, zilām debesīm, un viss, kas notiek, viss, ko jūtu, ir tikai skaisti organizēts un pakārtots kādam cēlākam mērķim, kuru es vēl tikai meklēju. Man bija atslēga, bet, ko ar to darīt, es nezināju, arī durvis es vēl nebiju atradis. „Visam savs laiks," es allaž atkārtoju un patiesi tam ticēju.

• Stāsts par to, ko ieraudzīju uz salas

9. nodaļa

Atvēršanās

Saules cikls. Sevis apzināšana

„Nez kāds rīt būs laiks?" vakarā pie vīna glāzes jautāja kāds no svētceļniekiem.

„Vai kāds ir skatījies laika prognozi?"

„Vai, ja līs lietus, tu neiesi? es iesmēju. „Gaidīsi labākus laikus?

Nav nepieciešams ilgs laiks, lai tu pieņemtu šī ceļa spēles noteikumus.

Tu auj apavus un ej – vai lietus, vai saule, vai slinkums, vai nogurums. Tu kļūsti par daļu no ceļa, un nevis tu pa to ej, bet ceļš ved tevi. Tas atver tevi kā biezu, viedu grāmatu, kuru lasīt tev pašam. Ar nodaļām, kuras piemirstas, un varoņiem, kuri pamesti.

• Stāsts par lietu rančo

10. nodaļa

Sevis atrašana

Planētas cikls. Kristāltīras enerģijas mirklis

Tu pieņem vēju ar tā brāzmām, lai kur tas tevi nestu. Tu dzirdi, kā pasaulē saule lec. Manās pēdās jūras krastā iegrimst tavas, pirms tās aizskalo balti viļņi.

Tava roka man uz pleca – mana elpa silda tavu sirdi. Es sevi atrodu tevī. Tavos mežos un jūrās, pļavās un kalnos. Es atrodu sevi vējā, ko tu elpo, ceļā, pa kuru mani ved. Kā lūgšanā es sevi atrodu. Meklējot sevi, es atrodu tevi.

• Stāsts par manu Venecuēlu

11. nodaļa

Ticība

Spektra cikls. Sevis atbrīvošana

Santjago ceļā taka jau pāris dienu ir novirzījusies prom no jūras un strauji ved galamērķa virzienā. Drēgns, stiprs lietus nespēj vairs salauzt, un pilns varavīksnes loks kā pazīstama balva uzaust aiz maza ciema koka mājelēm, otru galu rodot tieši manā sirdī. Ar mākoņu asarām mana dvēsele smaida. Es pieņemu ceļu kā sevi pašu. Es atveru sirdi pasaulei, lai caur manu dvēseli tā baro prātu. Tonakt paliku kādā klosterī.

• Stāsts par Sanhuanu Čamulu – cocilu indiāņu ciematu un viņu baznīcas valdzinošu maģiju

12. nodaļa

Izaicinājums

Kristāla cikls. Kosmiskā atvēršanās

Pēdējā dienā līdz galamērķim Santjago de Kompostela modos vēlu – bez steigas un, kā gatavojoties saņemt uzvarētāja balvu, pat nedaudz pacilāti un svinīgi. Aiz loga joprojām lija lietus, bet tas jau sen bija kļuvis par manu pavadoni un draugu. Es biju izaicinājis savu ceļu, savus spēkus un ticību to pieveikt – un te es biju: vien rokas stiepiena attālumā, dažu spārnu nestu soļu lidojumā, kārtējā baudpilnajā piedzīvojumā.

• Stāsts par vienatnē pavadīto nakti uz vientuļas salas Norvēģijā

• Stāsts par manu autotūri ar veco vaboli

13. nodaļa

Piedzimšana

Kosmiskais cikls. Pārsniegt savu esamību

Te nu es stāvu jauna ceļa krustcelēs. Te noslēdzas viens, lai sāktos jauns. Es savu dzīvi izgāju, lai ļautos tai no jauna. Tā pati saule un tā pati piedzimšana.

• Stāsts par kādu mirkli

• Tikai nemodiniet mani

Laika josla

Laika josla

Priekšvārds

Priekšvārds

Par ko ir stāsts?

Par pasauli. Par pasauli manī un tevī, par pasauli, kuru es dzirdu ar sirdi un ar dvēseli skatos. Par sapni, kurš jaucas ar īstenību, līdz nespēju tos nošķirt, un arī nevajag – es dzīvoju abos. Abos piedzimstot no jauna un mostoties brīnumam, lidojot ar putniem un runājot ar vēju. Es ceļoju laikā. Laikam tā gribas... Laikam robežu nav. Laiks iet. Un es eju. Eju pa taku, pa savu dzīves ceļu, pa Santjago ceļu es eju. Kā savu dzīvi es vēlreiz eju...

Kā vēlreiz atgriežoties rančo Meksikas vidienē vai vienatnē nakšņojot Norvēģijas nomaļākajā salā, kalna virsotnē. Vai minot maiju pēdās, piecas dienas pavadot Gvatemalas džungļos un ļaujot saulei uzaust sev krūtīs...

Ar katru manis sperto soli Santjago ceļā, mana dzīve, mani ceļojumi un piedzīvojumu mirkļi atgriežas pie manis teju acu priekšā. Šīs ir manas atmiņas un piedzīvotais, kurš no jauna atdzīvojas un ar ko vēlos dalīties.

Kā mežonīgā sapņu jūrā, bez īstenības viļņa miņas es turpināju peldēt tajā, savās atmiņās, savos piedzīvojumos un izdzīvot tos vēlreiz no jauna. Tam nav sākuma vai beigu. Līdz ar tiem mans laiks iet.

Es zinu, ka vējš ir dzīvs un putni runā ar mani... Es zinu, ka laiks iet...

...un spert pirmos soļus caur sāpēm, atbalstu un palīdzību, modinot uzticību un mīlestību sevis pieņemšanai, atvēršanai pasaulei un atrašanai caur ticību un izaicinājumu piedzimt no jauna.

Laiks iet, bet es palieku.

Laiks iet, lai es sevi atrastu.

Kā maiju kalendāra 13 ciklos es izeju savu dzīves ceļu vēlreiz.

***

– Aizver acis, vai dzirdi? – caur maniem vārdiem runāja viņa, manas dzīves mūza, liekot klausīties ar dvēseli, viņas balss ir mana balss, viņas vārdi ir mani vārdi

Tu pieņem vēju ar tā brāzmām, lai kur tas tevi nes, tu dzirdi, kā pasaulē saule lec.

Manās pēdās jūras krastā iegrimst tavas, pirms tās aizskalo balti viļņi. Tava roka man uz pleca – mana elpa silda tavu sirdi.

Es sevi atrodu tevī.

Tavos mežos un jūrās, pļavās un kalnos. Es atrodu sevi vējā, ko tu elpo, ceļā, pa kuru mani ved.

Kā lūgšanā es sevi atrodu. Meklējot sevi, es atrodu tevi.

Manas debesis jau sen ar zemi jaucas, mākoņu ezeri ir ielejās, upju krāces – zvaigžņu jūrā...

Es zinu, ka saule rītos lec no tumšas jūras dzīlēm un pēc garas dienas ar staru otu krāso apelsīnzeltainu piepildījuma stundu.

Es esmu saulrieta mednieks! No rīta noķēris, es to vakarā palaižu prom... lai ķertu no jauna!

Manā dvēselē mīt dažādu pasauļu saullēkti...

***

Balstīts uz patiesiem notikumiem.

Bet varbūt arī ne – jo es nekad neesmu mācējis atšķirt sapni no īstenības.

Ļauj man pastāstīt tev stāstu. Stāstu par mani, tevi un jebkuru no mums. Stāstu par jebkuru cilvēku uz šīs planētas.

Šī droši vien ir viena no tām dienām, kad tu atkal un atkal esi nodomājis:

– Pietiek! Viss! Man ir gana! Ko es te vispār daru? Kāpēc?

Tu sevi rausti un baksti ar sprunguli, kuru nupat esi izrāvis no rokām kādam savam paziņam. Tas savukārt izrāvis kādam citam. Atrodi taču savu sprunguli un dzen sevi pa savu taku, pa ceļu, kuru tu jūti, – pakaļ savām izjūtām.

Tu esi piedzimis oriģināls, nenomirsti kā kopija!

Vai atceries? Reiz, kad biji prieka piepildīts visas dienas garumā, tu smējies un priecājies, tavas acis mirdzēja un bija neviltota apbrīna pilnas? Šis bija tavs lēmums būt daļai no ģimenes, kļūt par cilvēkbērnu tieši tagad, šajā brīdī.

Mēs katrs esam šo lēmumu pieņēmuši, lai ko iemācītos, apgūtu vai sasniegtu kā cilvēks – ar miesu un kauliem. Miesa, kauli un spārni ar neierobežotu brīvību lidot. No savas garīgās pagātnes tu esi mantojis spēju lidot ar dvēseli, un tu neesi to aizmirsis, vienmēr esi to zinājis savās krūtīs, vienmēr esi vēlējies izplest spārnus un lidot.

Tad – ko tu gaidi?

Tev nav jāgaida, līdz kāds tevi pārgrūdīs pār kraujas malu. Viss, kas tev nepieciešams, – sajust vēju savu spārnu spalvās, ieplest tos un lidot.

Šis stāsts nav tikai par ceļu no punkta A uz punktu B vai par kādu piligrima noietu attālumu, vai varbūt visu tūristu apbrīnotu akmens kalnu džungļu vidū. Šis ir stāsts par ko vairāk. Par laiku un telpu ap mums, telpu, ko esam piepildījuši ar laiku, laiku, ko šajā telpā virzām un liekam tam iet vai nākt atpakaļ... Jā, tieši tā, nākt atpakaļ, sajūtot to. Laiku, kas eksistē vienlaikus gan tagadnē, gan pagātnē, gan nākotnē tieši tur, kur atrodies tu.

Par enerģijām, ar kurām spēlējamies un kuras mūs baro un veido par tiem, kas esam. Tieši tās ir šī stāsta galvenās varones – tieši šīs smalkās enerģijas, ko liela daļa no mums ir atslēguši un ignorē, ir manas ceļa zīmes, mani skolotāji un rājēji. No sievišķās un vīrišķās enerģijas līdzsvara līdz karmiskā kosmosa enerģijai – es peldu to jūrā, jūtot katru smalkāko svārstību un niansi, kura ved manu dvēseli ceļojumā. Bet es – es tikai sekoju tai...

Pirms vairākiem gadiem, kad sāku ceļot, radīju blogu un pierakstīju savu piedzīvojumu pieredzi un notikumus. Atklāti sakot, man nekad nav patikuši ceļojumu stāsti no sērijas ēdu te, gulēju te. Tāpēc manējie veidojās par daudz personiskāku un filozofiskāku piedzīvojumu bāzi, un pat tad stāsti bija krietni atšķirīgi, un man bija grūti atrast veidu, kā tos apvienot vienotā vēstījumā.

Pirms dažiem gadiem nolēmu noiet Santjago ceļu Spānijā un tieši šeit atradu savas grāmatas ideju un nosaukumu. Tā kā jebkurai grāmatai ir vajadzīgs skelets, savējai struktūras pamatu aizņēmos no maiju mēness kalendāra (jo es ticu, ka manai dvēselei ir tieša un sena saikne ar šo civilizāciju) nodaļām – katru ar savu spēcīgo enerģiju, emocijām un kosmisko pulsu.

Arī nosaukums – Laiks iet – semantiski tik labi atklāj daudznozīmīgo noskaņu manā grāmatā.

Laiks iet

1. Nodaļa

Laiks iet

Magnētiskais cikls. Enerģiju piesaistīšana

Viens no maniem tetovējumiem ir krāsains izplūdis pulkstenis – ar nozīmi, ka laikam nav nozīmes. Bet tomēr tas nepielūdzami iet, un es eju tam līdzi. Eju tur, kur tas mani ved, ķeru tos mirkļus, ko tas man dod, skaidri apzinoties, ka mans laiks iet un nekad neapstāsies.

Un tomēr laiks man ir ļoti nosacīts jēdziens – tam nekad nav bijis robežu, termiņu vai sākuma un beigu. Visam savs laiks – šis apgalvojums mani ir aizvedis visneparastākajos piedzīvojumos. Un par tiem arī šis stāsts.

Mēs katrs laiku uztveram citādi: kādam tas ir ceļš no punkta A uz punktu B, kādam – kalendārs ar saplānotiem uzdevumiem, vēl kādam – upe, kas ar elpu aizraujošiem piedzīvojumiem plūst garām, kad tu stāvi tās krastos, pats izvēloties, kuros notikumos un brīžos ielēkt. Es lecu bieži un peldu pa straumi. Laika upe mani nes, un es tai ļaujos. Es nepārdzīvoju, ja kas nenotiek vai notiek ne tā, kā mans prāts vēlētos. Tātad vēl nav laiks, vēl neesmu gatavs. Pat ja upe mani triec pa krācēm un izmet pretējā krastā, es zinu: nav sliktas pieredzes, ir pieredze! Ja tu ļaujies straumei un sajūtām, iespēja trāpīt ne tur ir pavisam niecīga.

Vienmēr esmu zinājis, ka svarīgāks par galamērķi ir ceļš.

Tas mūs ved, māca, rāj un lutina, kā balvu par izdzīvoto piešķirot gandarījuma medaļu – šo ilgi gaidīto galamērķi.

Visa dzīve ir ceļš, kuru mēs ejam. Pa posmiem, pa dienām, pa piedzīvojumu līkločiem un emociju kalnu takām. Tiklīdz viens posms noslēdzies, sākas nākamais. Katrs no tiem kaut ko māca un dod, papildina cits citu un, ar tevis paša otu krāsots, kļūst par tavas dzīves ceļu. To pieņemt, mācīties vai ignorēt ir viegli, un kādā brīdī šī pieredze iemirdzas kādā no nākamajiem dzīves ceļa labirintiem. Tā tas mūs veido un virza ar šo elpu aizraujošo piedzīvojumu upi. Nudien – ir tikai jāpeld pa straumi un jāļaujas tai.

Es ļaujos. Bet kādreiz pat sapņot par to nebūtu uzdrošinājies.

Man vienmēr ārkārtīgi svarīgs ir bijis apkārtējās pasaules un iekšējais mieriņš.

Klusums un daba. Vieta, kur varu pabūt ar sevi un savām domām, sajūtām. Visām maņām mostoties, es jūtos pa īstam dzīvs.

Un tad es sajutu to pasauli, pēc kuras ilgi biju alcis. Enerģētika, ko tā sniedz, ir apbrīnojama un pulsē vienā ritmā ar manas dzīves sajūtu upes viļņiem. Straume nes mani un sargā. Tā Meksika kļuva par manu svētceļojumu galamērķi.

Tik pašsaprotami ir ļauties šai zemei – tāda beznosacījumu mīlestība. Mana dvēsele te barojas. Esmu atgriezies.

Arī šo grāmatu es spēju rakstīt tikai un vienīgi šeit – Meksikā. Tā runā ar mani, un es klausos, lai stāstītu.

Pirms pāris gadiem, kad jutu, ka grāmata ir iestrēgusi un nerakstās, dzīve mani nolika uz Santjago de Kompostelas ceļa un teica:

– Laiks iet!

Tas bija kāda mana dzīves ceļa starpposms. Nupat bija beigušās kādas manas attiecības, arī grāmatas rakstīšanā bija iestājusies krīze un man bija vajadzīga jauna motivācija un domu apkopošana.

Ceļš mani nesa un katru dienu kaut ko stāstīja, mācīja un rāja, līdz es tam pakļāvīgi uzticējos, ļaudamies kļūt par savas dzīves taku.

Un te nu tas ir... Divas pasaules – divi ceļi un viens stāsts.

Viss sākās, hm, teiksim tā – tad, kad, būdams pavisam niecīgs un mazs, es nojautu, ka redzu vairāk, dzirdu skaidrāk un jūtu citādi. Kad sapratu, ka neesmu tāds kā pārējie.

Es Meksikā biju atkal pirmo reizi. Man viss likās pārsteidzošs, košs un vilinošs.

Es zināju, ka nekad agrāk pa šo ceļu nebiju gājis. Viss, pat mēnesnīcas apmirdzētā aleja, mani pārsteidza katra nākamā soļa vilinājumā.

Es ticēju. No sirds. Ticēju, ka katrs ceļš reiz ir noejams, un, lai gan nakts melnumā katrs līkums atgādina nākamo un katrs nākamais iepriekšējo, ikreiz atcerējos, cik soļu, cik elpas vilcienu līdz katram esmu aizvadījis... Tumsa ir radīta, lai meklētu gaismu.

Kāds kluss sikspārņa švīksts. Jāņtārpiņa deja ar zvaigznēm. Katrs līkums ir citāds. Ieelpa piepilda tevi, izelpa piepilda pasauli ar tevi. Tu esi viens ar to. In lak‘ech hala ken. (‘Es esmu cits tu, tu – cits es‘– maiju val.)

Aci pret aci. Elpu pret elpu. Domu pret domu. Katra klusībā izteiktā doma ir viņas, manas dzīves, doma. Tā allaž ir klīdusi vienatnē pa šo ceļu. Un, kad tu sper savus nedrošos soļus pa tās akmeņaino gruntsgalvu, tā atrod tevi...

Cilvēks savā būtībā nekad nav viens. Viens – ja noklīdušas domas. Viens, ja trīc drosmē pa jaunu ceļu iet.

Tad es pirmo reizi izdzirdēju to balsi:

– Nebaidies! Ļaujies domām, kā ceļam tevi vest.

Es pieskaros zemei, ko neviltoti dēvē par Dievu zemi, – lēni, kā krizdams ceļos tās priekšā pateicībā par vēsturi, enerģiju, intelektuālo bagātību, par smaržu un garšu, par katru smaidu. Tas vienkāršais smaids ir ikkatras šeit mītošās tautas patiesākā rota, lai cik vareni un ietekmīgi ir bijuši viņu senči – maiji, olmeki, tolteki, misteki vai acteki. Arī šodien viņi to neaizmirst – sapatisti cīnās par savām indiāņu tiesībām Čjapasas reģionā, kamēr maiju pēcteči lakandonu selvā nesteidzīgi vada ikdienu