Apkopējs

By Inger Gammelgaard Madsen

Bertrams kopā ar trīs draugiem ir izveidojuši nelielu zagļu bandu, kuru viņi nodēvējuši par Vanagiem. Viņš dzīvo divatā kopā ar mammu, kura strādā par viesmīli. Viņš gandrīz neatceras savu tēvu, kurš tika apcietināts par slepkavību un kuram tika piespriests mūža ieslodzījums, kad Bertramam bija tikai septiņi gadi. Kādu dienu Bertrams restorāna nozog dārgu Schott Made in USA ādas jaku, kas atstāj postošas sekas ne tikai Bertrama dzīvē. Neatkarīgās policijas pārkāpumu izmeklēšanas nodaļas izmeklētājs Rolando Benito un viņa kolēģis saņem uzdevumu nopratināt divus policistus. Kāds cietuma apsargs izlēcis pa ceturtā stāva logu, tieši tajā brīdī, kad ieradušies abi policisti, atsaucoties uz sūdzību par skaļo troksni no cietuma apsarga dzīvokļa. Tā kā cietuma apsargs ir Rolando mazmeitas skolas draudzenes tēvs, viņš uzzina baumas, ka ieslodzījuma vietā, kurā strādājis mirušais cietuma apsargs, ir miris kāds ieslodzītais, turklāt arī cietuma apsargam ticis draudēts, un viņš juties apdraudēts. Vai tā maz bija pašnāvība? Lietā iesaistās TV2 East Jutland žurnāliste Anne Larsena. Šķiet, ka ikvienam no iesaistītajiem ir saikne ar kādu ieslodzīto – slepkavu Patriku Aspu, kurš nogalinājis pats savu jaundzimušo meitiņu un tagad ir ieslodzīts ieslodzījuma vietā, kurā strādājis arī mirušais cietuma apsargs. Kad notiek vēl daži mīklaini nāves gadījumi, un Augstākās tiesas tiesnesis pazūd bez pēdām, Rolando Benito un Anne Larsena apvienojas, lai atrastu kopīgu saikni. Izrādās, ka šī saikne ir Bertrams un jakas zādzība, turklāt tagad briesmas draud arī Annei.

• Language: Latviešu valoda
• Publisher: SAGA Egmont
• Release date: Sep 2, 2019
• ISBN: 9788726231465

Book preview

purchaser.

Apkopējs

1. nodaļa

Saraksts

Plecos tā bija mazliet par platu un oda pēc jaunas ādas un tabakas. Tā bija brendija krāsā, un tā klusi nogurkstēja, kad viņš salieca roku, lai sasveicinātos ar pārējiem, izmantojot sveicienu, ko paši dēvēja par savas bandas zīmi.

Sveiciena laikā vispirms vajadzēja ar dūri iebelzt sev pa krūtīm, tad ar rādītājpirkstu un vidējo pirkstu pieskarties labās puses deniņiem un pēc tam ar dūri uzsist pa krūtīm katram biedram atsevišķi.

To bija izdomājis Jaks. Viņš patiešām sajūsminājās par rituāliem; tā bija kā sava veida apmātība. Šīs apmātības dēļ viņam tika noteikta diagnoze, un viņam vairs nebija jāstrādā. Viņš bija vecākais viņu grupā, un rudenī viņam bija jākļūst par galdnieka mācekli, bet tad mamma aizvilka viņu pie psihologa, jo viņam bija dīvaina vēlme visu saskaitīt un atkal un atkal atkārtot vienas un tās pašas kustības.

Ar tādu kā lepnumu balsī Jaks bija viņiem paziņojis, ka psihologs to sauc par OKT. Tagad viņam bija kas tāds, kā nebija citiem.

Bertrams vēlējās, lai arī viņam tiktu uzstādīta diagnoze. Viņš meklēja darbu, kopš bija nokārtojis devītās klases eksāmenus, jo jau labu laiku pirms tam bija nolēmis neturpināt mācības vidusskolā; tomēr darba piedāvājumu nebija daudz.

Tad viņš iepazinās ar Jaku un pārējiem — Vanagi — tā viņi sevi dēvēja. Tā bija ne pārāk smalka ņirgāšanās par tā sauktajiem Nakts vanagiem, kas bija valsts mēroga privāta iedzīvotāju grupa, kas naktīs patrulēja ielās, palīdzot uzturēt kārtību.

Vanagi bija gudri un nevaldāmi, tie medīja citus putnus, turklāt bija apbruņoti ar dažādiem asiem piedēkļiem, toties Nakts vanagi bija tikai laužu bariņš, kas ilgi palika nomodā.

 Sasodīts! Tev gan ir satriecoša jaka! iesaucās Fēlikss, izskatīdamies patiešām pārsteigts, uz brīdi atraujot skatienu no mirdzošā planšetes ekrāna, kas lika viņa sejai izskatīties vēl bālākai un pelēkākai, nekā parasti.

 Kur, pie velna, tu to dabūji? Jaks izpūta cigaretes dūmus caur mutes kaktiņu un skeptiski nopētīja Bertramu.

 Jā, kur tu to nospēri? pajautāja Kaspers, veltot viņam caururbjošu skatienu.

Restorānā, atzina Bertrams, sabāzdams rokas jakas kabatās un mēģinādams izskatīties sīksts. "Tas ir dārgs zīmols, paskat — Schott Made in USA."

Man nebija ne jausmas, ka Seksīgajai Ēvai ir tik izcili apmeklētāji, Jaks noteica, šķībi pasmaidīdams un nokratīdams pelnus no cigaretes.

Bertrams vienmēr sadusmojās, kad Jaks šādi runāja par Ēvu Maju. Viņš nekad nesauca viņu par mammu, jo viņam šķita, ka tas būtu pārāk bērnišķīgi. Tomēr viņam nepatika arī veids, kā Jaks lūkojās uz viņu — it kā būtu pieaudzis vīrietis un ar plašu pieredzi attiecībā uz sievietēm. Viņam bija bijusi tikai viena draudzene, taču jau pēc nedēļas arī viņai bija apnicis būt ar viņu kopā.

Vairāk par visu Bertramam gribējās iebelzt Jakam pa seju, bet viņš zināja, ka, visticamāk, tā ir slikta doma. Viņa apmātība atkārtot vienu un to pašu kustību atkal un atkal varēja kļūt nāvējoša, ja viņš sāktu izmantot savas dūres. Turklāt viņš apmeklēja boksa treniņus. Viņš apgalvoja, ka tie ir daļa no terapijas.

Kā parasti Bertrams apslāpēja savas dusmas.

Tu domā, ka Vadonis gribēs to atpirkt? jautāja Kaspers, kurš bija iemesls tam, kāpēc Vadonis nepārtraukti viņus uzmanīja. Protams, bija jauki, ka viņš prata pārdot viņu nozagtās mantas, bet šis plikpaurainais, resnais kretīns krita Bertramam uz nerviem. Viņš pārāk daudz iejaucās viņu lietās, šķita, it kā viņš viņus uzraudzītu. Kādēļ gan viņš nepievērsās pats savām zādzībām?

Bertrams neuzticējās Vadonim, un Vadonis neuzticējās Vanagiem. Sākumā, kad viņi darbojās vieni un apzaga veikalus tikai izklaides pēc, bija bijis daudz jautrāk. Protams, tagad viņi ar zagšanu varēja arī nopelnīt, taču tam bija sava cena.

Es negribu, lai Vadonis par to kaut ko zinātu.

Tātad tu gribi to paturēt sev? Kaspers izskatījās pārsteigts.

Bertrams apsēdās blakus Jakam uz koka terases ar skatu uz upi.

Saule bija tik ļoti iesildījusi šo aprīļa dienu, ka šķita, ka pavasaris ir jau pienācis. Tomēr viņš joprojām priecājās par jaku. Vējš joprojām bija vēss.

Viņš paskatījās augšup uz košo varavīksni virs Aros mākslas muzeja, aiz kuras krāsainā stikla apmeklētāji atgādināja sīkus punktiņus. Varavīksne izskatījās tā, it kā NLO būtu nolaidies uz masīvās kvadrātveida ēkas, kurā atradās muzejs. Šķita, it kā citplanētieši drūzmētos aiz stikla, plānojot uzbrukumu pilsētai.

Naktīs, kad viņš nevarēja iemigt, jo kā parasti dienā bija nogulējis līdz pusdienlaikam, viņš sēdēja pie datora un rakstīja par zombijiem, vampīriem, ļaunajiem gariem, asinīm un asins recekļiem. Ja psihiatrs kādreiz izlasītu viņa uzrakstīto, arī viņam noteikti tiktu uzstādīta diagnoze. Viņš nospļāvās upes zaļganbrūnajā ūdenī un pamāja ar galvu.

Vadonis noteikti saniknosies, ja par to uzzinās. Viņš droši vien varētu nedaudz nopelnīt, to pārdodot, un mēs...

Aizveries, Fēlikss! Mēs vienojāmies, ka varam paturēt arī kaut ko sev. Vadonim viss nav jāzina, Jaks dusmīgi norūca, un Fēlikss, pievērsdams skatienu planšetes ekrānam, atkal iegrima sevī.

Vai pārbaudīji naudas maku? Vismaz varēji padalīties, Jaks īgni turpināja. Viņš iemeta izsmēķi ūdenī. Tas nokrita tieši turpat, kur Bertrams bija nospļāvies.

Kabatās nekā nebija.

Tātad tev nav ne jausmas, kam tā pieder? Ja nu tā pieder kruķim vai kādam no tā gala? Tā pat varētu piederēt tam pašam, kurš vakar gandrīz saņēma tevi ciet.

Viņus gandrīz apcietināja, kad elektropreču veikala darbinieks bija pamanījis, ar ko viņi nodarbojas. Tā bija sagadīšanās, ka patruļmašīna bija tuvumā, jo parasti viņi tik ātri neuzradās. Viens no konstebliem izlēca no mašīnas un sagrāba Bertramu aiz apkakles, taču viņam izdevās izrauties un aizbēgt.

Lai vai kā, bet kruķis bija redzējis viņa seju un spētu viegli viņu atpazīt pēc brūnās dzimumzīmītes, kas bija 10 kronu monētas lielumā un atradās pie labās acs. Konstebls bija to kārtīgi aplūkojis.

Bertrams paraustīja plecus.

Kā gan viņš pierādīs, ka jaka pieder viņam?

Tas pleķis aizmugurē uz pleca. Vai tas ir no apdeguma?

Bertrams nebija pamanījis melno plankumu, bet tas patiesi izskatījās pēc apdeguma no cigaretes.

Sasodīts! viņš nošņāca.

Jaks atkal pasmaidīja savu šķībo smaidu. Viņš stāstīja, ka sācis šķībi smaidīt pēc tam, kad bērnībā viņam tika veikta operācija zaķa lūpas korekcijai. Citi gan apgalvoja, ka tas ir rezultāts vienīgajam kautiņam, kuru viņš jebkad bija zaudējis. Šī kautiņa laikā pretinieks sašķaidījis viņa virslūpu, un tādēļ viņš sācis trenēties boksā. Tad viņš miegaini paskatījās uz kaut ko aiz Bertrama muguras.

Velns! Runājot par Vadoni, kā vilku piemin, tā vilks klāt!

Bertrams pagrieza galvu un ieraudzīja īso, resno vīru, gāzelējoties brienam pa zāli, kurā zem kokiem sēdēja un lasīja daži studenti. Lai gan laiks vēl nebija īsti pavasarīgi silts, Milla parkā bija daudz cilvēku.

Vadonis pienāca pie viņiem un mēģināja atgūt elpu. Viņa krekla paduses bija piesūkušās ar sviedriem.

Es jau domāju, ka jūs kā parasti būsiet šeit. Man jums šovakar ir darbiņš.

Vai ienesīgs? Jaks jautāja, mēģinādams izklausīties, it kā viņam būtu vienalga.

Protams, tas ir ļoti labi apmaksāts darbiņš. Jūs, kā vienmēr, saņemsiet savu daļu. Vadonis paberzēja degunu ar plaukstas aizmuguri. Tomēr man vajag tikai divus no jums. Saprotiet, tas būs mazliet slepeni. Jak, tu būsi viens no viņiem.

Kāpēc es? Jaks iebilda.

Tu esi vienīgais, kuram jau ir 18 gadi un vadītāja apliecība. Esmu jau sagatavojis automašīnu. Kasper, tu dosies viņam līdzi. Man šķiet, ka tu esi visspēcīgākais.

Vadonis cieši nopētīja viņu četrotni, it kā līdz šim nekad nebūtu pievērsis uzmanību viņu ķermeņa uzbūvei. Šķita, ka viņš nemana Jaka aizvainoto skatienu, kurš, protams, uzskatīja sevi par spēcīgāko no visiem. Fakts, ka viņš arī ir visagresīvākais, šķiet, netika ņemts vērā.

Kaspers viegli piecēlās un nedaudz notīrīja bikses. Vadoņa klātbūtnē viņš vienmēr šķita nervozs. Bertramam nebija ne jausmas, kā viņi pazīst viens otru, taču nebija šaubu, ka Kaspers neprātīgi baidījās no šī vīra.

"Ko tad lai darām mēs?" Bertrams jautāja, ar īkšķi norādīdams uz Fēliksu.

Vadonis kādu brīdi lūkojās viņā ar samiegtām, asinīm pieplūdušām acīm. Klīda baumas, ka viņš nodzēra visu no viņu zādzībām nopelnīto naudu. Taču, kamēr vien viņi saņēma savu daļu, Bertramam bija vienalga, ko, pie velna, viņš dara.

Jūs varēsiet palīdzēt vēlāk, kad preces būs jāpiegādā klientam. Mums ir pasūtījums piegādāt dažas dizaineru mēbeles, kas atrodas rūpnīcas noliktavā Heseleijerā.

Vadonis pasniedza Jakam papīra lapiņu, uz kuras bija uzrakstīta adrese vienā no priekšpilsētām, un attēlu ar melnu krēslu. Viņi jau iepriekš bija nozaguši kaut ko tamlīdzīgu. Vadonis to sauca par Olu.

Bertrams nespēja saskatīt tajā neko īpašu un nespēja saprast, kā gan tas var būt 70 000 kronu vērts. Vadonis joprojām viņu rūpīgi vēroja.

Jaunais cilvēk, tev nu gan ir sasodīti skaista jaka. Esi mazliet nopelnījis, ko? viņš jautāja.

Kā pēc mājiena, vēsa vēja brāzma pāršalca parku, čabinot nokaltušās lapas. Bertrams paraustīja plecus.

Es... es mazliet iekrāju no katras reizes, kad tu mums maksāji, viņš nomurmināja.

Vadonis vairākkārt piekrītoši pamāja, bet viņa uzacis bija uzrautas, it kā viņš nespētu tam noticēt.

Tādā gadījumā izskatās, ka es jums maksāju pārāk daudz! Jaka izskatās dārga.

Ēva Maja man mazliet piemeta, viņš sameloja.

Ēva Maja? Tava māte? Kur pie velna viņa dabūja naudu, strādājot tajā ūķī?

Tas nav ūķis. Tas ir smalks restorāns.

Smalks?! Vadonis nosprauslojās. Ne tajā vietā, ne tavā mātē nav nekā smalka.

Viņš izkratīja no paciņas cigareti un mēģināja to aizdedzināt, ar roku aizsegdams šķiltavas no vēja. Kaspers nekavējoties piesteidzās palīdzēt.

Vadonis joprojām raudzījās uz Bertramu, un dūmi, kas plūda pa viņa nāsīm, lika viņam izskatīties pēc nikna pūķa.

Starp citu, tavs vecais sūta tev sveicienus. Viņš nevar sagaidīt, kad jūs atkal tiksieties.

Bertrams nespēja saņemties, lai kaut ko atbildētu. Viņš dažas reizes norija siekalas, un viņa pulss paātrinājās.

Esmu tevī vīlies, jaunais cilvēk. Kad es biju cietumā, es nespētu to izturēt, ja mana sieva un bērni nebūtu nākuši mani apciemot. Arī tava māte viņu neapciemo.

Bertrams joprojām neko neteica, un Vadonis papurināja galvu un padevās. Kad viņš devās prom, Jaks un Kaspers viņam sekoja. Viņš grasījās viņiem paskaidrot, kā iekļūt rūpnīcas noliktavā. Bertrams zināja, kā viss notiek.

Fēlikss gandrīz ne reizi nebija novērsis skatienu no ekrāna. Pat ne Vadoņa klātbūtnē. Viņš bija pilnībā ieslīdzis pats savā pasaulē.

Pēkšņi viņš uzsita sev pa augšstilbu un sāka skaļi smieties.

Lieliski! Pie velna es to paveicu! Neviens visā plašajā kibertelpā nespēj noslēpties no Fēliksa!

Ko tu paveici? Bertrams pajautāja, pasmaidot par Fēliksa smiekliem. Tik atklāti viņš savas emocijas izrādīja reti.

Fēlikss pagrieza ekrānu uz viņa pusi, bet Bertrams nesaprata, ko nozīmē redzamie cipari un kodi.

Kas tas ir?

Fēlikss atkal paņēma planšetdatoru, izskatīdamies aizkaitināts. Viņš kādu brīdi rakstīja un tad atkal parādīja ekrānu.

Labi, vai tagad tu saproti?

Hm, tā ir vidusskolas mājaslapa, kas...

Tev nepielec? Es nupat uzlauzu mana brāļa vidusskolas IT sistēmu. Es tikko nomainīju viņa kavējumu skaitu uz 0 %.

Fēlikss atkal iesmējās, bet Bertrams papurināja galvu.

Viņi drīz vien to atklās, vai ne? Tu taču saproti, ka par to vari nokļūt aiz restēm uz vairākiem gadiem, vai ne?

Neviens to neuzzinās. Ne pēc tam, kad būšu to pabeidzis. Turklāt es to darīju tikai sava prieka pēc.

Es runāju nopietni, Fēliks. Policija šajos jautājumos ir patiešām laba. Ja viņi uzzinās, ka tas biji tu, tad...

"Tad kas? Tu neapciemosi cietumā arī mani? Nav jau tā, ka esmu kādu novācis. Atšķirībā no tava tēva..." Fēlikss atcirta, bet uzreiz to nožēloja.

Paklau, man patiešām žēl. Es saprotu, kāpēc tu nevēlies apciemot tēvu, kamēr viņš... un kāpēc to nedara arī tava māte.

Pie velna, beidz runāt par manu tēti, labi? Bertrams nošņāca caur sakostiem zobiem. Arī par Ēvu Maju!

Piedod.

Fēlikss lūkojās uz lēni garām plūstošo ūdens straumi. Viņa vaigi bija pietvīkuši līdz pat citādi bālajai pierei, kas šodien bija atsegta skatienam, jo viņš bija saņēmis savus līdz pleciem garos matus mazā copē virs galvas. Bertrams iesāņus palūkojās uz viņu. Viņš izskatījās pēc meitenes. Viņš vienmēr bija izskatījies pēc dīvaiņa. Viņi bija pilnīgi pretstati, bet dīvainā kārtā tieši Fēlikss bija tas, kurš pirmais uzzināja, ka viņš un Ēva Maja bija pārcēlušies uz daudzstāvu dzīvojamo ēku, kurā dzīvoja arī Kaspers un Jaks.

Viņi ar Fēliksu bija gājuši vienā un tajā pašā skolā un gandrīz vai kopā uzauguši pagalmā, kur vasarās tika rīkoti kopīgi pikniki ar gaļas cepšanu, kuru laikā hašiša smarža bieži vien nomāca grilēto ēdienu smaržu. Šo pikniku laikā vīrieši bieži dzēra pārāk daudz un kāvās savā starpā. Toreiz tas bija ierasts skats, kad piebrauc policijas mašīna, jo citiem iemītniekiem bija apnicis troksnis un kautiņi. Tolaik dzīve šķita jaukāka, nekā tagad, kad viņi ar Ēvu Maju pēkšņi bija palikuši divi vien.

Fēlikss, es tikai gribēju sacīt... esi uzmanīgs. Neļauj, lai Vadonis atklāj tavas spējas. Viņš noteikti mēģinās tās izmantot savā labā. Tad tās vairs nebūs nekādas spēlītes.

Es pat nezinu, vai tās var saukt par spējām, es tikai trenējos, Fēlikss nomurmināja.

Pīle kaut ko paķēra no ūdens virsmas un aizpeldēja. Saule cepināja ādas jakas aizmuguri, un Bertrams to novilka.

Viņi kādu brīdi sēdēja klusēdami. Fēlikss pameta pīlei alus pudeles korķi, kura jau grasījās to norīt. Viņi abi iesmējās.

Vai esi pārliecināts, ka kabatās nekā nebija? Fēlikss jautāja, paskatīdamies uz jaku. Ja kādā no kabatām ir mobilais telefons, to var izsekot. Vai pārbaudīji iekškabatas? Šāda veida jakās parasti tās ir vairākas.

Bertrams apstiprinoši pamāja, tomēr vēlreiz pārbaudīja jaku. Steidzoties prom no restorāna, viņš patiešām bija pārbaudījis tikai ārējās