Tie, Kas Liekuļo

By Dag Heward-Mills

Baznīcas ir pilnas ar liekuļiem, kas viegli kļūst neuzticīgi. Sātans vienmēr ir iecienījis krāpšanu un izlikšanos. Vadītājs, kurš nespēj redzēt cauri liekuļa maskai, cietīs no sava akluma.
Iebiedēšana, familiaritāte un apjukums ir ļaunie gari, kas cīnās pret kalpotājiem. Vairumā gadījumu cilvēki pat nezina, kas ar viņiem cīnās. Šī grāmata jums palīdzēs atpazīt iekšējo ienaidnieku un cīnīties ar to.

• Language: Latviešu valoda
• Publisher: Dag Heward-Mills
• Release date: Apr 26, 2018
• ISBN: 9781683982807

Dag Heward-Mills

Bishop Dag Heward-Mills is a medical doctor by profession and the founder of the United Denominations Originating from the Lighthouse Group of Churches (UD-OLGC). The UD-OLGC comprises over three thousand churches pastored by seasoned ministers, groomed and trained in-house. Bishop Dag Heward-Mills oversees this charismatic group of denominations, which operates in over 90 different countries in Africa, Asia, Europe, the Caribbean, Australia, and North and South America. With a ministry spanning over thirty years, Dag Heward-Mills has authored several books with bestsellers including ‘The Art of Leadership’, ‘Loyalty and Disloyalty’, and ‘The Mega Church’. He is considered to be the largest publishing author in Africa, having had his books translated into over 52 languages with more than 40 million copies in print.

Book preview

Ievads

nodaļaLiekulība ir gars

nodaļaKā redzēt cauri neuzticamiem liekuļiem

nodaļaNedrošība un neuzticība

nodaļaKā nedrošība spēj tevi apturēt no sludināšanas

nodaļaKāpēc tev nevajadzētu krist nedrošībā un tikt pazudinātam

nodaļaSeptiņas lietas, kas tev jāzina par sajukumu

nodaļaKas ir familiaritāte?

nodaļaČetras grupas ar noslieci uz familiārismu

nodaļaDivpadsmit familiaritātes pazīmes

nodaļaSeptiņi ceļi, kā tikt galā ar familiaritātes problēmu

Ievads

Ir daudzas lietas, kas neizskatās kā neuzticība, bet patiesībā ir neuzticība. Tās ir attieksmes un izturēšanās paveidi, kas liek izaugt nodevībai un neuzticībai. Ir svarīgi zināt par šīm lietām, jo tas bieži ir iesākums nopietnai vadības krīzei.

Sātans izraisa jukas Kunga namā un tās lieto, lai izgaismotu neuzticības elementus draudzē. Daudz ļaužu, būdami neuzticīgi, izliekas, ir pārlieku familiaritāti, tā izpaužot savu nedrošību.

1. nodaļa

Liekulība ir gars

1. Liekulis sevī nes aktierisma garu.

2. Liekulis ir viltīga un neuzticama persona.

3. Liekulis nes sevī liekulības un neuzticības garu.

4. Liekulis nes sevī spiegošanas garu un slepenībā kalpo citiem mērķiem.

5. Liekulis nes sevī melu un pievilšanas garu.

6. Liekulis nes sevī neapslāpējamu iznīcības garu. Ja tev tuvumā ir kāds, kas izliekas un liekuļo, tu esi nāves briesmās.

7. Liekulis nes sevī slepkavniecisku garu, jo gandrīz visi, kas izliekas un liekuļo, ir slepkavas.

RAKSTURĪGĀKĀS BĪBELES

PERSONAS, KAS LIEKUĻOJA

1. DELILA LIEKUĻOJA. Delila tikai izlikās, ka mīl Simsonu. Viņa to mierināja, viņa to ar savu klātbūtni atspirdzināja un lika viņam melot, esot tai uz ceļiem. Beigās atklājās, ka viņa bija melīga viltniece un slepkava.

Un pēc tam notika, ka viņš iemīlēja kādu sievu Sorekas ielejā, un viņas vārds bija Delīla.

Pie viņas atnāca filistiešu lielkungi un sacīja viņai: Pierunā tu viņu, lai viņš parāda, kur viņam slēpjas viņa lielais spēks un kā mēs viņu varētu pieveikt un saistīt, lai viņu pārvarētu, tad mēs ikviens tev dosim tūkstoš un simts sudraba gabalus.

Tad Delīla sacīja Simsonam: Pasaki man, kā tas ir izskaidrojams, ka tavs spēks ir tik liels, un ar ko varētu tevi saistīt un savaldīt? ...

Kad nu Delīla noskārta, ka viņš tiešām no sirds tai bija atzinies, tad viņa lika ataicināt filistiešu lielkungus, sacīdama: Nāciet vēl šo reizi, jo viņš man ir izkratījis visu savu sirdi. Tad filistiešu lielkungi nāca augšā pie viņas, un tie nesa naudu savās rokās.

Viņa iemidzināja Simsonu savā klēpī un pasauca kādu vīru, kas nocirpa viņa galvas matu septiņas cirtas, un tā viņa guva varu pār viņu, bet viņa paša spēks to atstāja.

Kad viņa sauca: Filistieši, Simson! – tad viņš pamodās no sava miega un domāja: gan es arī šoreiz izkļūšu tāpat kā citas reizes un sevi atbrīvošu. Bet viņš nezināja, ka Tas Kungs no viņa bija atstājies (Soģu 16:4–6; 18–20).

2. JŪDA BIJA PERSONA, KAS LIEKUĻOJA. Jūda tikai izlikās esam uzticīgs Jēzus Kristus māceklis. Beigās atklājās, ka viņš bija viltnieks un slepkava.

Bet sātans bija iegājis Jūdā, kuru sauca par Iskariotu un kurš bija viens no tiem divpadsmit.

Un tas nogāja un apspriedās ar augstajiem priesteriem un virsniekiem, kā Viņu tiem nodot.

Un tie priecājās un piesolīja viņam naudu.

Un viņš piekrita un sāka meklēt izdevību, lai Viņu tiem nodotu, ļaudīm nezinot. ...

Un Viņš, no lūgšanas cēlies, nāca pie Saviem mācekļiem un tos atrada aizmigušus aiz skumjām.

Un Viņš tiem sacīja: Ko jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā!

Un, Viņam vēl runājot, redzi, nāca pulks ļaužu, un viens no tiem divpadsmit, Jūda vārdā, gāja viņu priekšgalā un tuvojās Jēzum, lai Viņu skūpstītu.

Bet Jēzus viņam sacīja: Jūda, vai tu skūpstīdams nodod Cilvēka Dēlu? (Lūkas 22:3–6; 45–48)

3. ABSALOMS BIJA PERSONA, KAS LIEKUĻOJA. Absaloms izlikās mīlam savu brāli, kad viņš to uzaicināja uz viesībām. Beigās atklājās, ka šīs viesības bija farss. Viņa tā saucamās viesības bija sazvērestība, lai nogalinātu viņa brāli Amnonu.

Bet Absaloms nesacīja Amnonam nedz ko ļaunu, nedz arī ko labu, jo Absaloms ienīda Amnonu, tādēļ ka tas bija licis negodā viņa māsu Tamāru.

Tad notika, ka pēc pilniem diviem gadiem Absalomam bija avju cirpšana Baal–Hacorā, kas ir Efraima tuvumā, un Absaloms aicināja turp visus ķēniņa dēlus.

Absaloms arī nāca pie ķēniņa un sacīja: Redzi, tavam kalpam ir avju cirpšana; kaut ķēniņš nāktu ar saviem pavadoņiem pie sava kalpa.

Bet ķēniņš atbildēja Absalomam: Nē, mans dēls! Mēs taču visi nevaram iet, ka mēs nekļūstam tev par apgrūtinājumu. Un viņš centās ar varu to pierunāt, bet ķēniņš negribēja iet un to svētīja.

Tad Absaloms sacīja: Ja tu negribi, tad lai ar mums kopā nāk mans brālis Amnons! Un ķēniņš viņam jautāja: Kādēļ viņam būtu jāiet ar tevi?

Kad Absaloms ar varu pastāvēja uz savu lūgumu, tad viņš atļāva Amnonam un visiem ķēniņa dēliem iet tam līdzi.

Tad Absaloms pavēlēja saviem puišiem, sacīdams: Uzmaniet to brīdi, kad Amnona sirds būs kļuvusi līksma no vīna un es jums uzsaukšu: sitiet Amnonu! Tad nogaliniet viņu, nebīstaities! Vai tad ne es to esmu jums pavēlējis? Esiet drosmīgi un turieties kā varonīgi vīri!

Un Absaloma puiši darīja Amnonam, kā Absaloms bija pavēlējis; tad visi ķēniņa dēli cēlās un metās ikviens uz savu mūli un bēga (2.Samuēla 13:22–29).

4. JAĒLA BIJA PERSONA, KAS LIEKUĻOJA. Viņa pievīla Siseru, kānaāniešu armijas komandieri. Viņa aicināja to nebaidīties un iedrošināja viņu ienākt pie sevis un atlaisties. Jaēla noslepkavoja Siseru, iecērtot viņa galvā telts mietu. Tikai daži cilvēki ir bijuši spējīgi uz kaut ko tik ļaunu kā viņa. Maigā, mierinošā sieviete faktiski bija slepkava. Šausmas!

Un Sisera bēga kājām uz Jaēlas, kenieša Hebera sievas, telti, jo toreiz pastāvēja draudzīgas attiecības starp Jabīnu, Hacora ķēniņu, un kenieša Hebera namu.

Tad Jaēla iznāca Siseram pretī un viņam sacīja: Iegriezies, mans kungs, iegriezies pie manis, nebīsties! Un viņš pie tās iegriezās teltī, un viņa to apsedza ar segu.

Un viņš tai teica: Lūdzu, dod man mazliet ūdens nodzerties, jo es esmu izslāpis! Tad viņa attaisīja ādas trauku ar pienu un deva viņam dzert, un tad viņu atkal apsedza.

Un viņš tai sacīja: Nostājies telts ieejā, bet, ja kāds nāk un tev jautā un prasa, vai še nav kāds, tad atbildi: nē, šeit nav neviena cilvēka.

Tad Jaēla, Hebera sieva, ņēma kādu no telts mietiņiem un veseri savā rokā, un viņa klusītiņām pie tā piegāja, jo viņš bija aiz noguruma iemidzis. Tad viņa izdzina mietiņu caur viņa deniņiem, tā ka tas iedūrās zemē, un tā viņš nomira (Soģu 4:17–21).

5. HUŠAJS BIJA PERSONA, KAS LIEKUĻOJA. Hušajs tikai izlikās, ka būs blakus Absalomam. Viņš izlikās, ka sniegs tam labu padomu, katru gadījumu apstiprinot ar vislabākajiem nodomiem. Faktiski Hušajs kalpoja ķēniņam Dāvidam un atradās Absaloma pilī, lai darbotos ķēniņa Dāvida interesēs.

Kad Dāvids nonāca kalna galā, kur mēdza Dievu pielūgt, redzi, tad viņam pretī iznāca Hušajs no Arkas, un tā drēbes bija saplēstas, un zeme bija uz tā galvas. Un Dāvids viņam sacīja: "Ja tu nāksi man līdzi, tad tu man būsi par nastu, bet, ja tu atgriezīsies atpakaļ pilsētā un teiksi Absalomam: ķēniņ, es būšu tavs kalps! Un, kā citkārt es esmu bijis tava tēva kalps, tā