Jēzus bērnība

By Džons Maksvels Kutzē

Džons Maksvels Kutzē (J. M. Coetzee, 1940) ir viens no izcilākajiem mūsdienu rakstniekiem. Dzimis Dienvidāfrikā, kopš 2002. gada dzīvo Austrālijā. Nobela prēmijas (2003) un divkāršs Bukera balvas laureāts, sešpadsmit romānu autors. Latviski līdz šim izdoti viņa romāni “Negods” un “Lēnīgais”. Romāns “Jēzus bērnība” oriģinālā publicēts 2013. gadā.

 “Mazā ostas pilsētiņā Noviljā ierodas vīrietis ar mazu puiku, Simons un Dāvids. Viņi ir pazaudējuši visu — mājas, tuviniekus, īpašumus, pat vārdus un atmiņas. Patlaban tik aktuālā bēgļu tēma ar tās milzumdaudzajām sociālajām un psiholoģiskajām problēmām? Bet kāpēc lasītājam nenovēršami rodas sajūta, ka romāna darbība noris ārpus laika un kaut kādā mērā pat ārpus mums pazīstamās telpas? Kāpēc Novilja liekas pārmēru sterila un sastingusi nemainīgā absurdā, bezmaz radniecīga Kafkas “Pils” pasaulei iepretī dzīvībai, kas verd Simonā un Dāvidā? Kāpēc romānā ieslēptas neskaitāmas Bībeles un citu universālo tekstu alūzijas? Par ko vēsta personāžu vārdi, kas liekas aizdomīgi daiļrunīgi? Kāpēc par Dāvida pirmo grāmatu kļūst tieši “Dons Kihots”? Galu galā — kāds sakars Dāvidam ar romāna virsrakstā piesaukto Jēzu, ja Jēzus vārds romānā nav pat minēts?

“Jēzus bērnība” nebūt nav kārtējā mūslaiku prozas variācija par evanģēliju tēmu. Tāpat Kutzē nerunā par reliģiju un pat ne par ticību. Būtībā šis pirmajā acu uzmetienā it kā vienkāršais un aizkustinošais stāsts ir ārkārtīgi sarežģīta metafora, kas ietver sevī esamību slāņu slāņiem, turklāt šie slāņi ir neatšķetināmi sajaukušies un pārklājušies. Kā jau tam labā literatūrā pienākas būt.” par grāmatu raksta Guntis Berelis.

• Language: Latviešu valoda
• Publisher: Lasītava
• Release date: Jun 11, 2017
• ISBN: 9789934866456

Book preview

C.

1. nodaļa

Pie vārtiem stāvošais vīrietis norāda uz zemu, plašu ēku turpat netālu. Ja pasteigsieties, viņš saka, tad paspēsiet reģistrēties, iekams uz nakti aizslēgs durvis.

Atnācēji pasteidzas. Zīme pie sienas vēsta: Centro de Reubicación Novilla[ 1 ]. Kas tā par reubicación? Viņš nav iemācījies ne nieka.

Birojs ir plašs un tukšs. Un piekarsis — te ir vēl tveicīgāk nekā ārā. Tālākajā galā visā telpas platumā stiepjas koka lete ar vairākiem matēta stikla starpsienu šķirtiem nodalījumiem. Pie sienas rindojas lakoti koka dokumentu skapji.

Virs viena nodalījuma karājas stūraina kartona zīme, uz kuras melniem burtiem rakstīts: Recién Llegados[ 2 ]. Aiz letes sē­došā ierēdne, jauna sieviete, sasveicinoties uzsmaida.

Labdien, viņš saka. Mēs esam jauniebraucēji. Vīrietis lēnām veido vārdus sūri, grūti apgūtajā spāņu valodā. Es mek­lēju darbu; un mitekli arī. Saķēris puiku zem padusēm, vīrietis viņu paceļ, lai ierēdne varētu mazo kārtīgi apskatīt. Ar mani ir bērns.

Meitene pasniedzas un sarokojas ar puisēnu. Sveiks, jauno cilvēk! viņa sveicina. Vai viņš ir jūsu mazdēls?

Ne mazdēls, ne dēls viņš man nav, bet es esmu par viņu atbildīgs.

Dzīvesvieta. Sieviete iemet acis savos papīros. Tepat, Centrā, ir brīva istaba, kurā varat apmesties, kamēr atradīsiet ko labāku. Istaba nav grezna, taču jums pret to varbūt nebūs iebildumu. Kas attiecas uz darbu, par to labāk aprunāsimies no rīta — jūs izskatāties noguris, un es esmu pārliecināta, ka vēla­ties atpūsties. Vai jūs nākat no tālienes?

Esam ceļā jau visu nedēļu. Nākam no Belstāras nometnes. Vai zināt Belstāru?

Jā, Belstāru es labi pazīstu. Pati te ierados caur to pašu no­metni. Vai tur jūs iemācījāties spāniski?

Mums sešas nedēļas ik dienu bija nodarbības.

Sešas nedēļas? Jums paveicās. Es Belstārā pavadīju trīs mē­nešus. No garlaicības gandrīz izlaidu garu. Spāņu valodas nodarbības bija vienīgais, kas mani noturēja pie dzīvības. Vai jūsu skolotāja gadījumā nebija seņora Piņera?

Nē, mūsu skolotājs bija vīrietis. Viņš saminstinās. Vai drīkstu pajautāt par ko citu? Manam puikam, vīrietis uzmet skatu zēnam, nav labi. Daļēji tāpēc, ka viņš ir satraukts — jūtas apjucis un noraizējies —, taču arī tāpēc, ka viņš nav labi paēdis. Nometnes ēdiens viņam šķita dīvains un nemaz negaršoja. Vai kaut kur var dabūt pienācīgu maltīti?

Cik viņam gadu?

Pieci. Tādu vecumu viņam noteica.

Un jūs sakāt, ka viņš nav jūsu mazdēls.

Ne mans mazdēls, ne mans dēls. Mēs neesam radinieki. Te būs... Vīrietis izņem no kabatas divas pases un sniedz ierēdnei.

Sieviete aplūko dokumentus. Vai tās izdotas Belstārā?

Jā. Tur mums deva vārdus — mūsu spāņu vārdus.

Ierēdne pārliecas pāri letei. Dāvids — tas ir jauks vārds, viņa saka. Vai tev patīk tavs vārds, jauno cilvēk?

Zēns rāmi uzlūko jautātāju, taču neatbild. Ko viņa redz? Tievu, bālu bērnu līdz zodam aizpogātā vilnas mētelī, pelēkos šortos pāri ceļiem, melnos šņorzābakos, vilnas zeķēs un drēbes cepurītē, kas uzlikta galvā iešķībi.

Vai tev nav karsti tādās drēbēs? Vai tu negribētu novilkt mēteli?

Puisēns papurina galvu.

Vīrietis iejaucas: Drēbes ir no Belstāras. Viņš pats izvē­lējās apģērbu no piedāvātajām drānām. Viņš tam ir ļoti pie­ķēries.

Saprotu. Pajautāju tāpēc, ka man šķita — šodienas laikap­stākļiem viņš ir drusku par siltu saģērbts. Ļaujiet piebilst: mums te, Centrā, ir noliktava, kurai cilvēki ziedo drēbes, kas pašu bēr­niem kļuvušas par mazu. Darba dienās noliktava ir vaļā katru rītu. Esiet laipni aicināti paši kaut ko izmeklēt. Te būs plašāka izvēle nekā Belstārā.

Paldies.

Vēl, kad būsiet aizpildījis visas nepieciešamās veidlapas, va­rēsiet saņemt naudu, uzrādot pasi. Jums pienākas apmešanās pabalsts četrsimt reālu apmērā. Zēnam arī. Katram pa četrsimt reāliem.

Paldies.

Un nu ļaujiet man ierādīt jums istabu. Meitene paliecas sāņus un čukstus kaut ko jautā darbiniecei blakus nodalījumā, virs kura rakstīts Trabajos[ 3 ]. Tā atrauj kādu atvilktni, parakņājas un papurina galvu.

Neliela aizķeršanās, jaunā ierēdne paziņo. Izskatās, ka mums nav jūsu istabas atslēgas. Tā laikam palikusi pie ēkas uz­raudzes. Uzraudzi sauc seņora Veisa. Dodieties uz C1 ēku. Uzzīmēšu jums karti. Kad uzmeklēsiet seņoru Veisu, palūdziet iedot jums C-55 istabas atslēgu. Pasakiet, ka jūs sūta Anna no galvenā biroja.

Vai nebūtu vienkāršāk iedot mums citu istabu?

Diemžēl C-55 ir vienīgā brīvā istaba.

Un ēdiens?

Ēdiens?

Jā. Vai mēs kaut kur varam paēst?

Par to arī jārunā ar seņoru Veisu. Gan jau viņa varēs jums palīdzēt.

Paldies. Vēl pēdējais jautājums: vai šeit ir kādas organizācijas, kas nodarbojas ar cilvēku apvienošanu?

Cilvēku apvienošanu?

Jā. Daudzi taču noteikti meklē piederīgos. Vai ir kāda organizācija, kas palīdz apvienot ģimenes — palīdz satikties ģimenes locekļiem, draugiem, mīļākajiem?

Nē, nekad neesmu dzirdējusi par tādu organizāciju.

Gan tādēļ, ka vīrietis ir noguris un apjucis, gan tādēļ, ka mei­tenes zīmētā karte nav skaidra, gan tādēļ, ka nekur nav nekādu norāžu, paiet ilgs laiks, līdz viņš atrod C ēku un seņoras Veisas kabinetu. Durvis ir ciet. Viņš pieklauvē. Klauvējienam neviens neatsaucas.

Vīrietis apstādina kādu garāmgājēju šokolādes brūnajā Centra formas tērpā — sīku sievieti ar smailu, peles purniņam līdzīgu seju. Es meklēju seņoru Veisu, viņš bilst.

Viņa ir prom, ierēdne attrauc un, kad vīrietis nesaprot, pa­skaidro: Viņas šodien vairs nebūs. Atnāciet no rīta.

Varbūt jūs varat mums palīdzēt? Mēs meklējam C-55 istabas atslēgu.

Jaunā sieviete papurina galvu. Atvainojiet, bet es neesmu atbildīga par atslēgām.

Vīrietis ar zēnu dodas atpakaļ uz Centro de Reubicación. Durvis ir slēgtas. Vīrietis pieklauvē pie stikla. Iekšpusē nav ma­nāmas nekādas dzīvības zīmes. Viņš pieklauvē vēlreiz.

Man slāpst, puisēns īd.

Vēl mazliet pacieties, viņa ceļabiedrs mierina. Es samek­lēšu krānu.

Ap ēkas stūri parādās ierēdne Anna. Vai jūs klauvējāt? viņa vaicā. Ceļinieks jau atkal jūtas satriekts — par meitenes jaunību, veselību un svaigumu, kas tā vien staro no viņas.

Šķiet, ka seņora Veisa ir devusies mājās, viņš paskaidro. "Vai jūs nevarat kaut ko darīt? Vai jums nav... kā to sauc... llave universal[ 4 ], lai atslēgtu mūsu istabu?"

"Llave maestra[ 5 ]. Tādas llave universal nemaz nav. Ja mums būtu llave universal, visām mūsu raizēm būtu pienācis gals. Nē, seņora Veisa ir vienīgā, kam ir C ēkas llave maestra. Vai jums varbūt ir kāds draugs, pie kā varētu pārnakšņot? Tad varat no rīta atgriezties te un aprunāties ar seņoru Veisu."

Draugs, pie kā varētu pārnakšņot? Mēs ieradāmies šai krastā pirms sešām nedēļām un līdz šim dzīvojām teltī, nometnē tuk­sneša vidū. Kā jums var ienākt prātā, ka mums ir draugi, kas dos pajumti?

Anna sarauc uzacis. Dodieties uz galvenajiem vārtiem! viņa pavēl. Gaidiet mani tur. Paraudzīšu, ko varu darīt.

Abi iziet pa vārtiem, pāriet pāri ielai un apsēžas koka paēnā. Puisēns noliek galvu vīrietim uz pleca. Man slāpst, viņš žēlojas. Kad tu sameklēsi krānu?

Kuš, viņa ceļabiedrs apsauc. Ieklausies putnos.

Abi klausās svešajās putnu balsīs un sajūt sveša vēja pūsmu uz ādas.

Iznāk Anna. Vīrietis pieceļas kājās un pamāj nācējai ar roku. Arī puika pieceļas, stīvi piespiež rokas pie sāniem un iežmiedz īkšķus dūrītēs.

Atnesu jūsu dēlam ūdeni, ierēdne saka. Ņem, Dāvid, pa­dzeries!

Mazais padzeras un atdod krūzīti. Anna ieliek to somā. Vai tas bija labi? viņa pajautā.

Jā.

Labi. Tagad nāciet man līdzi. Ceļš ir patāls, bet jūs varat to uzskatīt par vingrošanu.

Ierēdne žigli aizsoļo pa taku prom, parkā. Viņa nenoliedzami ir pievilcīga jauna sieviete, taču nav veiksmīgi ģērbusies — tumšie, bezveidīgie svārki, baltā, pie kakla cieši sapogātā blūze un zemās kurpes viņai diez ko nepiestāv.

Simons viens pats varbūt varētu turēties gājējai līdzi, taču ar bērnu rokās to nespēj. Viņš uzsauc: Lūdzu, ne tik ātri! Meitene lūgumu ignorē. Vīrietis arvien pieaugošā atsta­tumā seko ierēdnei cauri parkam, pāri vienai ielai un vēl nākamajai.

Meitene apstājas un sagaida līdznācējus pie šauras, gluži pa­rastas mājas. Te es dzīvoju, viņa pastāsta un, atslēgusi durvis, skubina: Nāciet līdzi!

Viņus ved pa slikti apgaismotu gaiteni, laukā pa pagalma durvīm, lejā pa šķobīgām koka kāpnēm un iekšā mazā, ar mauru un nezālēm aizaugušā pagalmā, kuru no divām pusēm ierobežo koka sēta un no trešās — stiepļu žogs.

Piesēdiet, ierēdne mudina, norādīdama uz sarūsējuša, zālē ieauguša metāla krēsla pusi. Salūkošu jums kaut ko ēdamu.

Vīrietim sēdēt negribas. Abi ar puisēnu gaida pie durvīm.

Meitene atgriežas ar šķīvi un krūzi. Krūzē izrādās ūdens. Uz šķīvja ir četras ar margarīnu apsmērētas maizes rikas. Tieši tādas pašas viņi ēda brokastīs labdarības centrā.

Saskaņā ar likumu jums kā jauniebraucējiem jāapmetas atļautajos mitekļos vai arī mūsu Centrā, viņa saka. Bet pirmo nakti varat pārlaist tepat. Tā kā es strādāju Centrā, varam teikt, ka manas mājas skaitās atļauts miteklis.

Tas ir ļoti laipni no jūsu puses, ļoti cēlsirdīgi, vīrietis pateicas.

Tajā stūrī ir šādi tādi būvmateriālu pārpalikumi. Viņa norāda. Ja vēlaties, varat uzsliet sev pajumti. Vai man ļaut jums mierīgi darboties?

Vīrietis apstulbis veras runātājā. Neesmu pārliecināts, ka jūs sapratu, viņš saka. Kur tieši mēs nakšņosim?

Šeit. Ierēdne parāda pagalmu. Es pēc brītiņa atnākšu pa­raudzīt, kā jums veicas.

Minētie būvmateriāli ir pusducis vietām caurumaini izrūsējušu cinkota skārda lokšņu — bez šaubām, kāda jumta seguma paliekas — un šādi tādi dēļu gali. Vai tā būtu kāda pārbaude? Vai tā sieviete tiešām grib teikt, ka viņam ar bērnu jāguļ zem klajas debess? Vīrietis gaida, kad viņa atgriezīsies, kā solī­jusi, taču ierēdne nenāk. Viņš parausta pagalma durvis; tās iz­rā­dās aizslēgtas. Viņš pieklauvē; neviens neatsaucas.

Kas te notiek? Vai viņa slēpjas aiz aizkariem un skatās, kā viņš reaģēs?

Viņi nav ieslodzītie. Būtu viegli pārkāpt pāri stiepļu žogam un doties prom. Vai tā būtu jādara? Vai arī jāpagaida un jāpaskatās, kas notiks tālāk?

Viņš gaida. Kad ierēdne atgriežas, jau riet saule.

Neko daudz jūs neesat paveikuši, viņa piezīmē, saraukdama uzacis. Te būs. Viņa pasniedz pudeli ūdens, roku dvieli, tualetes papīra rulli; redzot viņa jautājošo skatienu, viņa pieme­tina: Neviens jūs neredzēs.

Es pārdomāju, vīrietis paziņo. Mēs atgriezīsimies Centrā. Tur noteikti ir kāda koptelpa, kur varam pārlaist nakti.

To jūs nevarat. Centra vārti ir slēgti. Tos slēdz sešos.

Vīrietis izmisumā pieiet pie jumta seguma kaudzes, izvelk divas loksnes un ieslīpi atbalsta pret koka sētu. To pašu viņš izdara arī ar trešo un ceturto loksni, izveidojot primitīvu nojumi. Vai tā jūs domājāt? viņš jautā, pagriezdamies pret ierēdni. Taču viņa jau ir prom.

Nakti mēs pārlaidīsim te, viņš pavēsta zēnam. Tas būs piedzīvojums.

Man gribas ēst, puisēns saka.

Tu neesi apēdis savu maizi.

Man negaršo maize.

Nu, būs vien pie tās jāpierod, jo nekā cita nav. Rīt mēs sa­meklēsim kaut ko labāku.

Zēns neuzticīgi paņem maizes šķēli un knibinās. Vīrietis ievēro, ka mazā nagi ir melni no netīrumiem.

Kad izplēnē pēdējā dienas gaisma, abi iekārtojas savā pajumtē; vīrietis atguļas nezāļu pēlī, un puisēns iekārtojas viņam elkoņa līkumā. Drīz mazais iemieg, iebāzis īkšķi mutē. Simonam pašam nomidzis tuvojas gausi. Nav mēteļa; pēc brīža augums sāk pievilkties drēgnuma. Viņš sāk drebēt.

Tas nav nekas nopietns, tikai aukstums, no tā tu nemirsi, viņš sev iegalvo. Nakts aizritēs, uzlēks saule, pienāks jauna diena. Kaut nu tikai te nebūtu kukaiņu. Tas būtu par traku.

Viņš iemieg.

Īsi pēc pusnakts gulētājs atmostas; no aukstuma sāp visas maliņas. Uzbango dusmas. Kam bija vajadzīgas tādas bezjēdzīgas ciešanas? Viņš izraušas no nojumes, satausta ceļu uz pagalma durvīm un pieklauvē — vispirms vieglītēm, bet tad vēlreiz, skaļāk.

Virs viņa atveras logs; mēnesnīcā tikko var saskatīt meitenes seju. Jā? viņa jautā. Vai kaut kas nav tā, kā vajadzētu?

Nekas nav tā, kā vajadzētu! viņš atcērt. Te ir auksti. Lūdzu, ielaidiet mūs mājā.

Ilgu laiku valda klusums. Tad viņa saka: Pagaidiet.

Viņš gaida. Te būs, saka ierēdnes balss.

Kaut kas nokrīt viņam pie kājām — paknapa, divreiz pārlocīta sega no kaut kāda raupja auduma, kas ož pēc kampara.

Kāpēc jūs pret mums tā izturaties? viņš sauc. Kā pret pa­birām!

Logs ar būkšķi aizcērtas.

Vīrietis ierāpjas atpakaļ pajumtē un apsprauda segu ap sevi un aizmigušo bērnu.

Viņu atmodina putnu koris. Puisēns vēl aizvien ieslīdzis dziļā miegā un guļ, uzgriezis ceļabiedram muguru un palicis zem vaiga cepurīti. Vīrieša drēbes ir pievilgušas rasas. Viņš vēlreiz iesnaužas. Kad gulētājs atkal atver acis, uz viņu no lūko­­jas tā pati ierēdne. Labrīt! viņa sasveicinās. Atnesu jums kādas nebūt brokastis. Man drīz jāiet. Kad būsiet gatavi, es izlaidīšu jūs laukā.

Izlaidīsiet mūs laukā?

Izlaidīšu jūs cauri mājai. Lūdzu, pasteidzieties. Neaizmir­stiet paņemt dvieli un segu.

Vīrietis pamodina puisēnu. Mosties, viņš skubina, laiks celties! Ir brokastlaiks.

Abi sānu pie sāna pačurā pagalma stūrī.

Brokastīs atkal ir maize un ūdens. Mazais tādu maltīti apnicina; vīrietis pats nejūtas izsalcis. Viņš atstāj neskarto paplāti uz kāpnēm. Esam gatavi! viņš uzsauc.

Meitene izved abus cauri mājai, tukšajā ielā. Ardievu, viņa atvadās. Ja vajag, jūs naktī varat atnākt atkal.

Kā tad ar to istabu Centrā, ko mums apsolījāt?

Ja atslēgu nevarēs atrast, vai arī, ja istaba pa šo laiku jau būs aizņemta, varat atkal pārgulēt te. Ardievu!

Vienu mirkli. Vai jūs varētu mums izlīdzēt ar kādu mazumiņu naudas? Līdz šim viņam vēl nebija nācies ubagot, taču viņš nezina, pie kā vēl lai vēršas.

"Es teicu, ka jums palīdzēšu, nevis, ka došu jums naudu. Pēc tās jums būs jāiet uz Asistencia Social[ 6 ] biroju. Līdz Centram varat aizbraukt ar autobusu. Noteikti ņemiet līdzi pasi un dzīvesvietas apliecinājumu. Tad varēsiet saņemt pārcelšanās pabalstu. Vai arī varat sameklēt darbu un palūgt avansu. Manis šorīt Centrā nebūs, man ir tikšanās, bet, ja aiziesiet turp un teiksiet, ka meklējat darbu un gribat un vale[ 7 ], tur zinās, par ko ir runa. Un vale. Tagad man tiešām jāskrien."

Taka, pa kuru abi ar puisēnu dodas cauri tukšajam parkam, izrādās nepareizā; kad viņi tiek līdz Centram, saule jau karsē augstu debesīs. Aiz letes ar uzrakstu Trabajos sēž pusmūža sieviete ar skarbu seju un virs ausīm cieši atpakaļ atglaustiem matiem, kas stingri saņemti pakausī.

Labrīt, vīrietis sasveicinās. "Mēs pieteicāmies vakar. Mēs esam jauniebraucēji, un es meklēju darbu. Es tā sapratu, ka jūs man varat iedot un vale."

"Vale de trabajo[ 8 ], ierēdne izlabo. Uzrādiet pasi!"

Viņš pasniedz prasīto. Sieviete to izpēta un atdod atpakaļ. "Es jums uzrakstīšu vale, taču, kādu tieši darbu gribēsiet darīt, tas jums jāizlemj pašam."

Vai jūs varētu man ieteikt, no kurienes sākt meklējumus? Šī vieta man ir sveša.

Pamēģiniet ostā, sieviete pamāca. Tur parasti meklē strād­niekus. Brauciet ar 29. autobusu. Tas atiet ik pēc pusstundas no galvenajiem vārtiem.

Man nav naudas autobusam. Man vispār nav naudas.

Autobuss ir par brīvu. Visi autobusi ir par brīvu.

Un mājoklis? Vai drīkstu vaicāt, kā būs ar mājokli? Tā jaunā dāma vārdā Anna, kas te strādāja vakar, rezervēja mums istabu, taču mēs netikām tur iekšā.

Brīvu istabu nav.

Vakar bija viena brīva istaba, C-55, tikai atslēga bija izčibējusi. Atslēga bija pie seņoras Veisas.

Es par to neko nezinu. Pienāciet vēlreiz, pēcpusdienā.

Vai es varētu aprunāties ar seņoru Veisu?

Šorīt ir vecākā personāla tikšanās. Seņora Veisa ir tur. Viņa būs atpakaļ pēcpusdienā.

---

[ 1 ] Burt.: Noviljas pārvietošanas centrs (spāņu val.). — Šeit un turpmāk — tulkotājas piezīmes.

[ 2 ] Jauniebraucēji (spāņu val.).

[ 3 ] Darbi (spāņu val.).

[ 4 ] Universālā atslēga (spāņu val.).

[ 5 ] Galvenā atslēga (spāņu val.).

[ 6 ] Sociālā palīdzība (spāņu val.).

[ 7 ] Atļauja (spāņu val.).

[ 8 ] Darba atļauja (spāņu val.).

2. nodaļa

Divdesmit devītajā autobusā vīrietis izpēta viņam izsniegto vale de trabajo. Tā nav nekas vairāk par lapiņu, kas izplēsta no pie­zīmju bloknota, uz tās neskaidrā rokrakstā uzkricelēts: Šīs atļau­jas īpašnieks ir jauniebraucējs. Lūdzu uzskatīt viņu par atbilstošu kandidātu darbam. Nav ne oficiāla zīmoga, ne paraksta, tikai iniciāļi P. H. Viss izskatās ļoti neformāli. Vai ar to pietiks, lai dabūtu darbu?

Viņi ar puisēnu ir pēdējie, kas izkāpj no autobusa. Redzot, cik plaša ir osta — doki sniedzas augšup gar straumi, cik vien tālu sniedz skats, — šķiet savādi, ka te ir tik tukšs. Tā vien rādās, ka kaut kāda rosība notiek tikai vienā piestātnē — tur pašlaik vai nu piekrauj vai izkrauj kādu preču kuģi, pa kuģa kāpnēm augšup lejup staigā vīri.

Simons pieiet klāt kādam kombinezonā tērptam vīram, kurš, šķiet, uzrauga notiekošo. Labdien, viņš sasveicinās. "Es meklēju darbu. Iebraucēju centrā man sacīja, lai nākot šurp. Vai man jārunā ar jums? Man ir vale."

Jūs varat runāt ar mani, vīrietis atsaucas. "Bet vai jūs priekš estibador[ 1 ] neesat tā kā par vecu?"

Estibador? Viņš laikam izskatās apstulbis, jo otrs vīrietis (priekšstrādnieks?) ar žestiem sāk rādīt, kā uzceļ mugurā smagu nastu un kā sagrīļojas zem tās svara.

"Ā, estibador! Simons iesaucas. Atvainojiet, es diez ko raiti nerunāju spāniski. Nē, es nemaz neesmu par vecu!"

Vai tas ir tiesa — tas, ko viņš nupat dzirdēja nākam pār paša lūpām? Vai viņš patiesi nav par vecu smagam darbam? Viņš nejūtas vecs; bet viņš nejūtas arī jauns. Viņam vispār nešķiet, ka būtu kādā noteiktā vecumā. Viņš jūtas tā, it kā gadi uz viņu neattiektos vispār, — ja tas ir iespējams.

Pamēģiniet, viņš ierosina. Ja izlemsiet, ka darbs nav man pa spēkam, es uzreiz aiziešu un neturēšu ļaunu prātu.

Lai iet, priekšstrādnieks piekrīt. Viņš saņurca vale lodītē un ielidina to ūdenī. Varat sākt tūlīt pat. Vai puikiņš ir ar jums? Ja gribat, viņš var pagaidīt tepat, kopā ar mani. Es viņu pieskatīšu. Kas attiecas uz jūsu spāņu valodu — neuztraucieties, tikai esiet neatlaidīgs. Kādu dienu jums spāņu mēle vairs nešķi­tīs kā īpaša valoda — tā būs kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu.

Simons pagriežas pret zēnu. Vai pagaidīsi kopā ar šo džentl­meni, kamēr es palīdzēšu nest maisus?

Mazais pamāj. Viņš atkal zelē īkšķi.

Kuģa kāpnes ir tik šauras, ka pa tām vīri var kāpt tikai pa vienam. Simons nogaida, līdz lejā nonāk kāds krāvējs ar vēderainu maisu uz muguras. Tad viņš uzkāpj uz klāja un pa pama­tīgām redeļu kāpnēm noraušas kravas tilpnē. Paiet kāds laiciņš, līdz acis aprod ar trūcīgo gaismu. Kravas tilpne ir pieblīvēta tādiem pašiem lieliem maisiem — te to ir simtiem, varbūt pat tūkstošiem.

Kas tajos maisos? viņš pajautā blakus stāvošam vīram.

Tas viņu savādi uzlūko. "Granos," viņš atbild.

Gribas pajautāt, cik tādi maisi sver, bet nav laika. Pienāk viņa kārta.

Kaudzes augšpusē stāv ražens vīrs ar stiegrainiem delmiem un platu smaidu; viņa darbs acīmredzot ir uzvelt maisus rindā gaidošajiem krāvējiem mugurā. Simons pagriež muguru, un maiss uzguļas; viņš sagrīļojas, bet saķer maisa stūrus tā, kā re­dzēja darām citus, un pasper vispirms vienu, tad otru soli. Vai viņš patiesi iespēs uzkāpt pa redeļu kāpnēm ar tādu smagu nastu — tāpat kā pārējie strādnieki? Vai pietiks spēka?

"Rāmāk, viejo[ 2 ]! kāda balss aiz muguras saka. Nesteidzies!"

Simons uzliek kreiso kāju uz zemākā pakāpiena. Visa sāls ir līdzsvarā, viņš sev iegalvo, noslēpums ir kustēties plūdeni, neļaut sasvērties ne pašam maisam, ne tā saturam. Ja kaut kas sāks šķiebties vai slīdēt, viss būs pagalam. Tad viņš no ostas krāvēja kļūs par plikadīdu, kas drebinās svešā pagalmā uzslietā skārda nojumē.

Vīrietis paceļ labo kāju. Nu jau viņš ir kaut ko apķēris par tām kāpnēm — ja pret tām atbalstās ar krūtīm, tad maisa svars vairs nedraud nesēju apgāzt, bet tieši palīdz tam noturēt līdzsvaru. Viņš ar kreiso kāju sameklē otro pakāpienu. Lejā nošalc klusi aplausi. Simons sakož zobus. Vēl astoņpadsmit pakāpienu. Viņš nepadosies.

Viņš kāpj lēni, soli pa solim, uz katra pakāpiena atpūšoties, ieklausoties nevaldāmi joņojošajā sirdī (ja nu viņu ķer sirds­trieka? Cik tas būtu apkaunojoši!). Pašā augšā viņš sazvārojas un sagumst uz priekšu tā, ka maiss nošļūk uz klāja.

Vecais uzslejas kājās un norāda uz maisu. Vai kāds varētu piepalīdzēt? viņš jautā, mēģinādams apvaldīt elsas un izklau­sīties gluži nevērīgi. Izpalīdzīgas rokas uzceļ nešļavu viņam plecos.

Kuģa kāpnes izrādās nodevīgas: tās šūpojas līdz ar paša kuģa kustībām, un uz tām nav, kur pieķerties — ne tā, kā uz redeļu kāpnēm. Lejupceļā Simons visiem spēkiem pūlas noturēties taisni, kaut arī tas nozīmē, ka viņš neredz, kur liek kāju. Viņš lūkojas uz zēnu, kurš stāv blakus priekšstrādniekam kā slotaskātu norijis un vēro. Nedrīkst viņu apkaunot! vīrietis sev saka.

Viņš bez klupšanas nonāk piestātnē. Pa kreisi! uzsauc priekš­strādnieks. Simons ar grūtībām pagriežas. Pašlaik piebrauc rati — zemi, plakani rati, ko velk divi milzīgi zirgi ar plus­kainiem spalvu kumšķiem pie vēzīšiem. Vezumnieki? Viņš vēl nekad nav pats savām acīm redzējis vezumnieku. Uzvēdī skāņā dzīvnieku mīzalu dvaka.

Vīrietis pagriežas un ieveļ graudu maisu ratos. Jauneklis no­driskātā cepurē veikli ielec iekšā un aizvelk maisu tālāk. Viens no zirgiem nosviež kūpošu mēslu čupu. Nost no ceļa! uzsauc balss aiz muguras. Saucējs ir nākamais krāvējs, nākamais darba­biedrs, kas atnesis kārtējo maisu.

Simons dodas atpakaļ uz kravas telpu pa to pašu ceļu un atgriežas ar otru, tad trešo nastu. Viņš strādā gausāk nekā darba­biedri (tiem dažreiz viņa dēļ jāgaida), taču ne daudz; gan veik­sies labāk, kad viņš pieradīs pie darba un ķermenis kļūs sīkstāks. Viņš tomēr nav par vecu.

Kaut arī jaunpienācējs pārējos kavē, tajos nejūt nekādu nai­dīgumu. Gluži otrādi, biedri viņam pa reizei kaut ko līksmi uzsauc vai draudzīgi uzsit pa plecu. Ja tāds ir ostas krāvēja darbs, tad tas nemaz nav peļams. Te vismaz kaut ko tiešām var paveikt. Te vismaz var palīdzēt pārvietot graudus — graudus, no kuriem pēcāk ceps maizi, mūsu dzīves pamatu.

Nopļerkst svilpe. Pārtraukums, paskaidro blakus esošais vīrs. Ja gribas... tu jau zini.