Politikas teorija: Pirmie soļi

By Ivars Ījabs

“Dr. Ivara Ījaba grāmata ir lielisks ievads politikas teorijā. Autoram ir izdevies labi argumentēts, viegli un interesanti lasāms pārskats par galvenajiem pamatjautājumiem un pētniecības objektiem, ar ko nodarbojas politikas zinātne – valsti, nāciju, demokrātiju, suverenitāti, leģitimitāti, identitāti, taisnīgumu un citiem.

Politiskajai zinātnei ir raksturīgi, ka tās priekšmets un skaidrojumi lielā mērā ir atkarīgi no konkrētās teorijas, kuru attiecīgais zinātnieks pārstāv. Šeit Dr. Ījabs koncentrēti izklāsta svarīgākās un ietekmīgās teorijas un to politikas skaidrojumus, un neuzkrītoši dod tiem arī savu vērtējumu. Grāmata sniedz labi strukturētu ieskatu par daudzveidīgajiem un parasti pretrunīgajiem mūsdienu teorētiskajiem priekšstatiem par politiku – un tas, savukārt, ir labs pamats reālās politikas labākai izpratnei un praksei.

Šis darbs būs noderīgs ne tikai politikas zinātnes studentiem, bet arī jebkuram politikā ieinteresētam pilsonim, kurš izjūt atbildību par savu valsti un tajā notiekošajiem politiskajiem procesiem.”

Egils Levits
Jurists un politologs
Eiropas Savienības tiesas tiesnesis 

• Language: Latviešu valoda
• Publisher: Publishdrive
• Release date: Feb 8, 2017
• ISBN: 9789934866432

Book preview

IVARS ĪJABS

POLITIKAS TEORIJA:

PIRMIE SOĻI

Grāmata izdota

ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Redaktore Renāte Kārkliņa

Artura Gisinga dizains

© Ivars Ījabs, 2017

© Arturs Gisings, vāka dizains, 2017

© Evija Trifanova/LETA, vāka foto

© Lasītava, izdevums, 2017

ISBN 978-9934-8664-3-2

B. N., manai Mammai,

cieņā un mīlestībā

Saturs

Ievads

I. Politika

II. Vara un leģitimitāte

III. Politiskā kopiena, nācija, kosmopolītisms

IV. Valsts un suverenitāte

V. Pilsonība

VI. Vienlīdzība

VII. Tiesības

VIII. Brīvība

IX. Taisnīgums

X. Demokrātija un pārstāvniecība

XI. Kopiena, kultūra, identitāte

XII. Politika kā prakse

Ievads

Padomju laiku izskaņā, kad es vēl mācījos Rīgas 6. vidusskolā, mūsu klasi profesionālās orientācijas ietvaros reizēm vadāja pa dažādiem Grīziņkalna apkaimes uzņēmumiem. Mēs pabijām konditorejas fabrikā Staburadze, ko tolaik dēvēja par 17. jūniju, zivju rūpnīcā Kaija, Grīziņkalna stikla rūpnīcā, Rīgas filcā Lienes ielā un tamlīdzīgās vietās. Kopš tā laika es aptuveni zinu, kā taisa lustru abažūrus, cepures un zivju konservus, kā cep Selgas cepumus un tortes Cielaviņa. Ne jau visās detaļās, protams. Taču kaut kāds priekšstats man tomēr ir.

Šīs grāmatiņas nolūks ir līdzīgs. Tās uzdevums ir iepa­zīstināt lasītāju ar kādu zinātnisku uzņēmumu, kurā pasaulē darbojas daudzi cilvēki, proti, ar politikas teoriju. Tie, jāsaka, lielākoties ir dīvaini cilvēki. Viņi visa sava darba mūža ga­ru­mā cenšas noskaidrot šķietami pašsaprotamas lietas. Piemēram, kas ir taisnīgums? Kas ir jādara un kas nav jādara valstij? Vai vairākuma vara demokrātijā ir neierobežota? Uz kādām tie­sī­bām drīkstētu pretendēt imigranti? Vai valstu suverenitātei mūsdienās vēl ir kāda nozīme? Lielais vairums cilvēku par šiem jautājumiem neaizdomājas un, neraugoties uz to, dzīvo tīri laimīgi. Politikas teorētiķi turpretī ir centušies tos analizēt sistemātiski un rūpīgi, aizpildot ar šīm analīzēm tūkstošiem grāmatu un žurnālu rakstu. Turklāt šos dīvaiņus reizēm atbalsta valsts, universitātes un citi labvēļi, ļaujot viņiem gadu desmitiem ilgi nodarboties ar dīvainiem jautājumiem, piemē­ram, kā savienot brīvību ar vienlīdzību? vai kādos gadījumos karš ir taisnīgs?.

Institucionāli politikas teorijai visbiežāk tiek ierādīta vieta kaut kur politikas zinātnes jeb politoloģijas tuvumā. Tas ir da­ļēji pareizi, ciktāl politikas teorija cenšas noskaidrot vispārīgas politikas likumsakarības, balstoties empīriskos pētījumos, ko veic kolēģi politologi. Tomēr biežāk politikas teorijas ceļi krustojas ar citām nozarēm. Tās ir vairāk normatīvas noza­res, kas pirms sociālās realitātes pētīšanas vispirms vēlas ieviest zināmu skaidrību mūsu domāšanā par šo realitāti. Tādas po­litikas teorijas radinieces ir: pirmkārt, filosofija, jo īpaši mo­rā­les filosofija, un, otrkārt, tiesību zinātne, jo īpaši kon­stitu­cio­nālās tiesības un cilvēktiesības. Šajā ziņā politikas teorija nodar­bojas ne tikai ar to, kas ir, bet arī ar to, kam jābūt. Reāli pastāvošās valstis bieži ir netaisnīgas. Tomēr tas neatbrīvo no vajadzības atbildēt uz jautājumu, kādai būtu jābūt taisnīgai valstij.

Tomēr politikas teorija nebūt nav tīri abstrakta nodarbe, ar ko var atļauties nodarboties labi apmaksāti dīkdieņi dažās elitārās universitātēs. Gluži pretēji, politikas teorijai ir krietni plašāks pielietojums. Jāsāk ar to, ka vairumā attīstīto mūsdienu valstu valda nerakstīts pieņēmums, ka politikai būtu jābūt apjēgtai rīcībai. Lai gan to ne vienmēr izdodas panākt, tomēr ir ļoti vēlams, lai cilvēki politikā zinātu, ko viņi dara un runā. Viņiem ir vēlams zināt nozīmi tiem vārdiem, ko viņi lieto, turklāt visiem procesa dalībniekiem jācenšas tos lietot vienā un tajā pašā nozīmē. Tad būs iespējams arī atbildēt par darbiem. Protams, tas bieži ir un paliek tikai ideāls – tomēr šis ideāls ir arī praktisks orientieris. Pretējā gadījumā nekāda saprātīga politika nebūs iespējama.

Politikas teorija šajā pamata līmenī ir sistemātiska reflek­sija par jēdzieniem, ko lietojam savā politiskajā ikdienā. Protams, tā var būt vajadzīga vienīgi tiem, kas redz politikā cilvēka apjēgtu, saprātīgu rīcību. Ja domājam, ka politika vis­pirms ir vieta, kur izpausties iracionāliem instinktiem, masu bailēm, kolektīvām ekstāzēm un histērijām, jebkura reflek­sija mums tikai traucēs. Īsi sakot, politikas teorija nav risinājums visām praktiskām problēmām. Tā ir vienīgi darbarīks tiem, kas politikā vēlas saprast, ko dara. Tomēr tā nav noderīga tikai tiem, kas darbojas politikā profesionāli, proti, ieņem amatus, saņem algu un taisa tajā karjeru. Politika kā apjēgta aktivitāte ne mazāk ir vajadzīga pilsoņiem, kas vēlas politiku saprast no patērētāja gala. Daudzi politikas teorētiķi ir uzstājušies kā valdnieku padomdevēji. Zināms, Makjavelli cen­tās dot padomus Lorenco di Mediči, Denī Didro – Katrīnai Lielajai, arī mūsdienās šādu ambīciju nav mazums. Tomēr īstā politikas teorijas auditorija vienmēr ir bijuši tie pilsoņi, kas vēlas apjēgt politikā notiekošo un savu vietu tajā.

Līdzās tam politikas teorijai ir vēl virkne citu funkciju. Tā politikas teorija sniedz ļoti praktisku labumu politi­kas veidotājiem. Saprotot, kādi tieši ir mūsu pienākumi pret nā­kamajām paaudzēm, mēs varam izveidot sakarīgas ilgtspē­jīgas attīstības programmas. Adekvāta izpratne par demo­­krā­tiju ļauj mums savlaicīgi novērst tās principu (piemēram, vārda un pulcēšanās brīvības) ļaunprātīgu izmantošanu. Tais­nīguma teorijas ļauj mums pieņemt izsvērtus lēmumus par to, kur sākas un beidzas diskriminācija. Šajā ziņā politikas teo­rija dod mums iespēju orientēties jautājumos, kur lēmumu pieņēmēji bieži apmaldās trijās priedēs, beigu beigās pie­ņe­mot patvaļīgus, neloģiskus lēmumus. Īsi sakot, politikas teo­rija noder efek­tīvā politiskā darbā.

Politikas teorija bieži nodarbojas ar dažādu pagātnes au­to­ru interpretācijām – no Platona līdz Marksam, no Loka līdz Hābermāsam. Tā varētu likties tukša laika šķiešana. Galu galā, kāda starpība, ko tur domājis kāds sirms vīrs pirms trīssimt gadiem? Tomēr šādi tiek noniecināta kāda svarīga politikas teorijas funkcija. Klasisku tekstu analīze mums liek labāk saprast pašiem sevi savā sabiedrībā, savā vēsturiskajā kontekstā. Idejas un kategorijas, kādās mēs šodien domājam par politiku, ir atspoguļotas virknē klasisku politikas teorijas tekstu – no Platona Valsts līdz Hobsa Leviatānam, no Monteskjē Par likumu garu līdz Milla Par brīvību. Šo tekstu interpretācija mūsdienās, mūsdienu pieņēmumu un interešu gaismā spēj mums daudz pavēstīt gan par mums pašiem, gan par mūsu vēsturisko situāciju.

Politikas teorija mums sniedz arī prizmu kritiskai politikas uztverei. Tā ir ne vien politiskās realitātes apraksts, bet gan tās pārveidošanas un uzlabošanas instruments. Tā liek mums pārvērtēt pašiem savas pārliecības par labo un tais­nīgo. Piemēram: ja reiz mēs Rietumos tik augstu vērtējam taisnī­gumu, tad kādēļ tik netaisnīgi izturamies pret citiem pasau­les reģioniem? Vai: ja mums ir tik svarīgas cilvēktiesības, kādēļ mēs bieži liekam saviem līdzcilvēkiem dzīvot lopiskā, degradējošā nabadzībā? Daudzi politikas teorijas teksti ir sacerēti kritiskā nolūkā, lai parādītu, ka pastāvošās sociālās attiecības ir netais­nīgas un absurdas.

Šīs grāmatas uzdevums ir iepazīstināt lasītāju ar politi­kas teorijas pamatjēdzieniem un galvenajām problēmām. Lai pa­veiktu šo uzdevumu, es esmu apzināti izvairījies iet pa divām iestaigātām (lai neteiktu – izbradātām) taciņām. Pirmā no tām ir vēsturiskā pieeja. Tās ietvaros visbiežāk tiek stās­tīta sav­dabīga sāga, kas sākas ar Herakleitu senajā Grieķijā un bei­dzas ar Roulzu mūsdienu Amerikā vai Bodrijāru mūs­dienu Francijā. Te, gluži kā Troņu spēlēs, katrā jaunā sezonā parā­dās jauni varoņi: ideālistiskais Platons un reālistiskais Aris­totelis, pesimistiskais Augustīns un optimistiskais Ak­vī­nas Toms, ciniskais Makjavelli un dievbijīgais Erasms, sliktais Hobss un labais Loks, totalitārais Ruso un prag­ma­tis­kais Monteskjē, un tā tālāk. Šāda pieeja politikas teo­rijā, manu­prāt, ir pilnīgi bezjēdzīga. Lasītājs te visbiežāk tiek mudināts iegaumēt uzvārdus, nevis nopietni domāt par argumentiem un problēmām, ko attiecīgie domātāji apsprie­duši savos darbos. Turklāt šāda pieeja rada iluzoru kompetenci, maldīgu pārliecību, ka lasītājam tagad ir iespējams spriest par Kantu, Hēgeli vai Platonu, pašam nemaz nelasot viņu darbus. Vēl vairāk – esmu pilnīgi drošs, ka arī vairums populārās sāgas stāstītāju savu mūžu nav nopietni lasījuši vairumu tās varoņu sarakstīto. Es tā vietā piedāvāju vispirms runāt par jēdzieniem, problēmām un argumentiem – nevis pa roku ga­lam mētāties ar vēsturisku figūru uzvārdiem. Kādam varētu likties, ka šāda pieeja liecina par necieņu pret politikas teorijas vēsturisko mantojumu. Patiesība ir gluži pretēja. Es pārāk cienu klasi­ķus un viņu darbus, lai, kā ierasts, izmantotu viņu autoritāti kā kru­ķus savam stāstījumam, bez kuriem tas lāgā neturētos kājās.

Otra pieeja, no kuras esmu izvairījies, ir piesaistīt savu stāstījumu dažādiem -ismiem – liberālismam, konservatis­mam, komunitārismam u. c. Šāda pieeja ļauj sistematizēt da­žādus politikas teorijas atslēgas jēdzienus un to dažādas izpratnes. Valsts kā indivīda tiesību aizsargs un valsts kā val­do­šās šķiras interešu aizsargs patiešām pieder dažādiem politikas teorijas novirzieniem. Tādā ziņā -ismi reizēm palīdz orien­tēties kāda laikmeta politiskajā domāšanā. Taču nelaime slēpjas tur, ka runāšana par -ismiem vedina domāt par kādām dog­matiskām mācībām ar saviem nemainīgiem postulātiem, pie kā domātāji pieturas gluži kā pie dažādām ticības konfesi­jām. Īstenība ir krietni sarežģītāka. Īsta politiskā doma neievēro ne­kādu -ismu robežas, un oriģināli politikas teorētiķi visbie­žāk neuzskata sevi par kaut kādu -ismu pārstāvjiem. Turklāt Rietumeiropas klasisko -ismu (liberālisma, sociālisma un konservatisma) rašanās ir samērā specifisks vēsturisks produkts. Tie ir tapuši laikā, kad 19. gadsimtā dažādi intelektuāli strāvojumi reaģēja uz Franču revolūcijas izraisīto politisko ap­vērsumu Eiropā. Protams, sava laika kontekstā ir pamatoti saukt Pēteri Stučku par komunistu, bet Paulu Šīmani – par liberāli. Tomēr ir maldinoši iedomāties, ka šiem -ismiem piemīt kāds objektīvs, vēsturiski nemainīgs saturs.

Tā vietā šī grāmata piedāvā iepazīties ar politikas teoriju, balstoties tās pamatjēdzienos – kā valsts, suverenitāte vai taisnīgums –, aplūkojot katru no tiem atsevišķā nodaļā. Pro­tams, katra no nodaļām met tiltus uz citām. Nav iespējams runāt par demokrātiju, ja vienlaikus nerunājam par politisko vienlīdzību. Sociālais taisnīgums nav atraujams no tiesību kate­gorijas. Tomēr iepazīšanos ar politikas teoriju, manu­prāt, ir vērts sākt ar tiem vārdiem un terminiem, kas lasītājam jau būs pazīstami no ikdienas politiskās valodas – kā brīvība, valsts vai pilsonība. Mans uzdevums nekādā gadījumā nav lasītājam iestāstīt, ka viņš šos vārdus lieto kaut kā nepareizi vai nevietā. Gluži pretēji. Līdzīgi Oliņam Boliņam pazīs­ta­majā grāmatā par Alisi, arī ikkatrs cilvēks var lietot vārdus tajās no­zīmēs, kādas tam pašam šķiet tuvākas, un nav paredzams, ka nākotnē te kaut kas varētu būtiski mainīties. Mans uzdevums, runājot par brīvību, suverenitāti vai varu, drīzāk ir parādīt šo jēdzienu iekšējo mehāniku, to, kas izrādās lācītim vē­derā, ja mēģinām domāt par tiem nopietni un sistemātiski.

Aplūkotās tēmas grāmatā izvēršas pakāpeniski, nākama­jām nodaļām secīgi izrietot no iepriekšējām. Grāmatas iesākumā ir jātiek skaidrībā ar (1) pašu politikas jēdzienu un to, kāda politikai ir vieta sabiedrībā. Politika darbojas ar noteiktu sociālu materiālu, proti, (2) varu. Turklāt tā paredz arī noteiktu cilvēku kopumu, ko politika apvieno, – (3) politisko ko­pienu. Pēc tam ir pienācis laiks pievērsties bieži piesauktajam (4) valsts jēdzienam – gan tam, kas valsts īsti ir, gan tam, kādēļ valsts var prasīt no cilvēkiem pakļaušanos. Rietumu politiskajā tradīcijā cilvēks nav tikai pakļauts valstij; viņš ir (5) pilsonis, kas ne tikai bauda valsts aizsardzību, bet arī pats piedalās valsts dzīvē un ir atbildīgs par to. No tā izriet vai­rā­kas svarīgas tēmas. Vispirms, lai cik atšķirīgi nebūtu cilvēki, kā pilsoņiem viņiem būtu jābūt (6) vienlīdzīgiem – lai cik grūti arī nebūtu saprast, ko tas īsti nozīmē. Par savām attiecībām ar valsti mēs esam pieraduši domāt (7) tiesību kategorijās. Man ir tiesības uz privātīpašumu, tiesības uz vārda brīvību, un tā tālāk. Taču, kādā nozīmē šīs tiesības man ir un kādas ir šo tiesību robežas, ir strīdīgi jautājumi.

Pie pašiem galvenajiem un vienlaikus pašiem paradok­sālākajiem politikas teorijas jēdzieniem pieder (8) brīvība. Poli­tika ir tai vienlaikus garants un drauds. Tādēļ iespējams, tieši šī divdomība ir padarījusi brīvību par tik populāru jēdzienu praktiskajā politikā. Politikas teorijā pēdējās desmitgadēs tur­pretī galvenais jēdziens neapšaubāmi ir (9) taisnīgums, kam būtu jākalpo kā galvenajam orientierim jebkuras valsts darbībā. Pakāpeniski virzoties no abstraktākiem principiem jau konkrētu institūciju virzienā, mēs nonākam pie mūsdienu politikai fundamentālā demokrātijas (10) jēdziena. Demo­krā­tija kā politisks režīms balstās dažos fundamentālos principos, piemēram, vairākuma varā, amatpersonu pārvēlamībā, brīvā publiskā diskusijā un citos. Taču par to, kuri no visiem šiem principiem ir paši svarīgākie un kuri – mazāk svarīgi, vienprā­tības nav. Mūsdienu politikas teorija nevar paiet ga­rām cīņām ap dažādām minoritātēm vai kultūras identi­tātēm (11) de­mokrātiskā valstī. Piemēram, te pavaicāsim, vai nacionālās, reliģiskās vai seksuālās minoritātes pelna īpašu aizsardzību no vairākuma varas, jo īpaši tad, ja tās pagātnē nicinātas un diskriminētas.

Grāmatas noslēgumā ir atradusies vieta nodaļai, kas sais­tīta ar politisko praksi (12). Tās centrā nav teorētiski argumenti un koncepcijas. Te drīzāk ir novērojumos balstīta reflek­sija par reāliem cilvēkiem, kas nodarbojas ar politiku, par tām īpašībām un prasmēm, kas viņiem palīdz un traucē. Iespējams, šī nodaļa mazliet pārkāpj grāmatas tematiskos rāmjus. Tomēr tam ir arī savs attaisnojums. Proti, politikas teorijai arī tradicionāli ir bijis grūti atturēties no kārdinājuma dot padomus praktiķiem.

Kā jau minēts, esmu vairījies izraibināt grāmatas lappu­ses ar pārmērīgu dažādu uzvārdu piesaukšanu. Tas gan neno­zīmē, ka svarīgākie argumenti izteikti, nenorādot autorus un avotus. Katrai nodaļai atbilst to beigās pievienotās at­sauces. Turklāt svarīgi, ka šīs atsauces vienlaikus ir arī ieteicamās literatūras saraksts. Ja kāda no izsacītajām domām šķiet rosi­noša vai, gluži pretēji, apšaubāma, ir jādabū rokā atsaucēs no­rādītais avots, un, kā mēdz teikt ebreji, meklējiet rakstos. Apkopojot atsaucēs literatūru, es vispirms esmu centies uzrādīt tos nedaudzos politikas teorijas avotus, kas ir pieejami latviešu valodā. Tajā nav arī ļoti reti sastopamu vai ārkārtīgi sarežģītu tekstu – lielākoties klasiski, labi pazīstami un caurmērā lasāmi darbi par attiecīgo tēmu.

Izlasot grāmatu, kādam interesentam noteikti liksies, ka tā vai cita tēma grāmatā nav pietiekoši aplūkota, citām turpretī pievērsta pārmērīga uzmanība. Tiešām, kaut arī šī grāmata ir drīzāk pārskats, nekā oriģināls pētījums politikas teorijā, tā noteikti atspoguļo manas prioritātes un subjektīvo skatījumu uz politikas teorijas problēmām. Tomēr jāatceras, ka šī ir praktiski pirmā grāmata latviešu valodā par mūsdienu poli­tikas teoriju (neskaitot tulkojumus), un pašu potenciālo kritiķu spalvas šajā žanrā līdz šim ir klusējušas. Tādēļ man atliek tikai viena iespējama atbilde:

Feci quod potui, faciant meliora potentes.

I. Politika

Dzīves svarīgākajām lietām nav vienkāršu skaidrojumu. Nu, kā lai īsā definīcijā izskaidro, kas ir valoda? Vai mīlestība? Vai māksla? Īsi izskaidrot tās ir grūti ne tāpēc, ka mēs nezi­nātu, kas tās ir, – mēs to zinām. Taču problēma tajā, ka šīs lietas pilda mūsu dzīvē vairāk nekā vienu lomu. Tās parādās dažādos veidolos un pilda dažādus uzdevumus. Kurš gan ap­galvos, ka valoda ir domāta tikai informācijas nodošanai, divu cilvēku mīlestība – tikai bērnu radīšanai, vai māksla – tikai izklaidei? Ar politiku ir līdzīgi: arī to ir grūti definēt ar kādu vienu uzdevumu un vienu izpausmi. Tādēļ šajā nodaļā lasī­tājs ir jālūdz nepārsteigties. Politiku ir iespējams definēt dažādi, taču tas nenozīmē, ka tā nav skaidri izprotama. Kaut arī dažā­dās dzīves situācijās tā izpaužas dažādi, tā tomēr ir viena un tā pati politika. Tādēļ šajā nodaļā mēs ne tik daudz dzīsimies pēc visprecīzākās un kompaktākās definīcijas, cik mēģināsim saprast politikas fenomena dažādās dimensijas.

Sāksim ar to, ka politikai ir kaut kāda darīšana ar kopā dzīvojošiem cilvēkiem: ne velti pats vārds ir atvedināts no sengrieķu vārda polisa – proti, (pilsēt)valsts. Tātad politikai ir kaut kāda darīšana ar daudziem cilvēkiem, ar to, kā šie daudzie cilvēki dzīvo kopā. Jautājumu, ko īsti šeit nozīmē daudz, pagaidām varam atstāt neatbildētu. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka politika nodarbojas ar lielāku cilvēku skaitu nekā ģimenē – šajā dabiskajā kopienā. Politikas attiecības ar ģime­nes saitēm ir raisījušas interesantus jautājumus: vai tēvs ģime­nē ir kaut kas līdzīgs valdniekam valstī? Vai varbūt arī ģimenē ir kāda iekšējā politika, jo arī tur taču ir darīšana ar varu un autoritāti? Tomēr pagaidām mēs esam noskaidrojuši, ka po­litikai ir darīšana ar daudzu cilvēku dzīvošanu kopā, ar veidu, kā šī kopā dzīvošana ir iekārtota jeb organizēta.

Ja mirkli aizdomājamies par minēto izteikumu, šāda po­li­tikas definīcija mums ātri vien izrādīsies nepilnīga. Galu galā, cilvēku kopīgo dzīvošanu nosaka arī daudzas nepolitiskas lie­tas – ne jau visa mūsu kopdzīve ir politiska. Vidējo mūsdienu Latvijas iedzīvotāju par politiku krietni vairāk nodarbina un uztrauc viņa darbība kādā citā, nepolitiskā jomā – proti, eko­nomikā. Tas, vai mēs varēsim nomaksāt savus kredītus, iz­sko­lot bērnus, samaksāt par labu ārstu, absolūtajam vairumam no mums ikdienā ir daudz svarīgāk nekā tas, kas šobrīd ir Valsts prezidents vai kad notiks vēlēšanas. Līdzās ekonomikai mūsu kopdzīvi nosaka vēl arī citas nepolitiskas lietas, ko mēs kopā saucam par "sabiedrību. Ekonomika, māksla, reliģija, zinātne – visas tās nosaka mūsu kopdzīvi, un, kaut arī politika visas var ietekmēt, pašas par sevi tās nav politiskas. Ilgu laiku Rietumos uzskatīja, ka sabiedrība pati ir politisks veidojums un politikai savā veidā jāaptver sabiedrības dzīve ko­pumā. Tādēļ kļuva izplatīts tāds (jāteic, diezgan augstprātīgs) viedoklis, ka politika esot augstākā vai svarīgākā" sabiedrības dzīves izpausme. Prātīgi cilvēki mūsdienās tā vairs nedomā: politika ir tikai viena no sabiedrības dzīves jomām. Turklāt tā nebūt automātiski nav svarīgāka par citām, un ir bīstami iedomāties, ka visas sabiedrības problēmas var risināt ar po­litiskiem līdzekļiem¹.

Taču kas ir politikas īpašā loma? Ar ko tā atšķiras no citām? Atbildi uz šo jautājumu mēs varam rast, ja parau­gā­mies uz Latvijas politisko procesu tā praktiskajās izpausmēs. Ko dara valsts amatpersonas, kad tās nodarbojas ar politiku? Vispirms, viņi pieņem lēmumus – vai dot nākamgad budžeta naudu bērnudārziem, vai slēgt robežlīgumu ar Krieviju, vai apvienot pašvaldības, vai aizliegt azartspēles, un tā tālāk. Tātad politikai ir kāda darīšana ar lēmumu pieņemšanu. Poli­tiskais process lielākoties grozās vai nu ap to, kādu lēmumu pieņems, vai nu ap to (kas ir ne mazāk svarīgi), vai attiecīgajā lietā vispār ir jāpieņem kāds lēmums. Šo atšķirību ir būtiski saprast. Kad mēs cenšamies politiski lemt, teiksim, par pie­ļaujamo izmešu kvotu lielumu automobiļiem ar dīzeļdzinēju, mēs pirms tam esam jau nolēmuši, ka šīs izmešu kvotas vis­pār ir politiskas lemšanas jautājums.²

Tomēr vajadzība pieņemt lēmumus ir cilvēku dzimumam kā tādam piemītoša laime (vai nelaime), un ne jau visi lēmumi ir politiski. Kad es nevaru pieņemt lēmumu, vai precēties ar šo meiteni vai varbūt tomēr pagaidīt, šis lēmums nav politisks – bet kas ir politisks lēmums? Te nu mēs esam veikuši pilnu apli un atgriežamies izejas pozīcijās. Politisks lēmums ir lēmums, kas ir kolektīvi saistošs. Proti, tas neattiecas tikai uz pašu pieņēmēju, bet piespiedu kārtā arī uz visiem attiecīgās sabiedrības locekļiem. Kad valdība izlemj par nodokļos iekasēto naudu būvēt Gaismas pili, tai nav obligāti jāprasa katram nodokļu maksātājam, vai viņš to vēlas. Kad Latvijas valsts izlemj slēgt robežlīgumu ar Krieviju, šā līguma sekas var potenciāli skart katru valsts iedzīvotāju – ne tikai lēmuma pieņēmējus. Protams, ne visi politiskie lēmumi skar visus valsts iedzīvotājus vienādā mērā. Piemēram, es nesmē­ķēju, tādēļ valsts uzlikti smēķēšanas ierobežojumi mani neskar tā, kā smēķētājus. Arī progresīvais nodoklis uz mani ne­attie­cas, tā kā mani ienākumi nav tik lieli. Tomēr šie lēmumi mani skar potenciāli, ja es piederētu attiecīgajai cilvēku kate­go­ri­jai – smēķētājiem vai cilvēkiem ar lieliem ienākumiem.

Lai saprastu politisku lēmumu specifiku, ir vērts tos sa­līdzināt ar lēmumu pieņemšanu divās citās jomās,