Viņa varā

By EDGARS AUZIŅŠ

Kad devos komandējumā, es kļūdas pēc nokļuvu viens pats ziemas mežā. Naktī. Vienīgais veids, kā izdzīvot, ir klauvēt pie mežsarga mājas. Tikai tur nedzīvo mežsargs, bet gan Semjons Terehovs! Cilvēks, kuram pirms diviem gadiem es personīgi parakstīju spriedumu, atradusi viņa vainas pierādījumus. - Nevajag, - nopriecājos, atkāpjoties. Tagad Semjonam nerūp mani zābaku nospiedumi. Nē, viņu interesē kas cits. Un es neesmu idiots, es redzu, uz ko viņš norāda. - Vai uz ko? - Viņš izsmieklaini nopūšas. - Te tev neviens nevar palīdzēt, Ta-nija. Līdz ciematam ir tāls ceļš. Acīmredzot pats Visums ir nolēmis, ka tev pienācis laiks samaksāt par to, ko esi izdarījis. tekstā būs:# drūms varonis, kurš tika netaisnīgi apsūdzēts# kaislīga varone, kura ir pārliecināta, ka visu darījusi pareizi# daudz atklātu ainu (sagatavojiet ugunsdzēšamos aparātus :))#CEE

• Language: Latviešu valoda
• Publisher: EDGARS AUZINS
• Release date: Apr 29, 2024
• ISBN: 9798224742394

EDGARS AUZIŅŠ

Dzimis 1989. gada 22. decembrī. Absolvējis Rīgas Juridisko koledžu. Profesijā nav strādājis, bet apguvis programmēšanas prasmes un pašlaik ar to nodarbojas. Kopš 2022. gada ir personīgā uzņēmuma vadītājs, kas nodarbojas ar transporta pārvadājumiem, kā arī programmēšanu. Dzīvnieku, īpaši suņu, mīļotājs. Born 22 December 1989. Graduated from Riga College of Law. Has not worked in the profession, but has acquired programming skills and is currently working in it. Since 2022 he has been the CEO of his own company, which deals with transport transport as well as programming. Lover of animals, especially dogs.

Book preview

1.nodaļa

Tas ir mežs, ir tik auksts, ka drīz sāks klabēt zobi, un tālrunis gandrīz nevar uztvert tīklu. Es esmu pilnīgs idiots! Jums ir jāieved sev tāda bardakā!

Man nav ne jausmas, kur esmu un kā pat nokļūt atpakaļ stacijā.

Tēvs, ja viņš uzzinās, ar ko es iekļuvu, viņš plēsīs un metīs. Iespējams, viņam pat atkal tiks piemērots mājas arests. Un viņam ir vienalga, ka man jau ir divdesmit viens un ka es patiesībā esmu neatkarīga kaujas vienība!

Skatos apkārt, bet apkārt joprojām ir mežs un Dievs zina, kur man jānogriežas, lai tiktu atpakaļ uz taciņas.

Daša noteikti nepazustu! Manai jaunākajai māsai vienmēr ir paticis orientēties. Šajā viņš un viņa tēvs vienmēr ir vienā laikā, atšķirībā no manas mātes un manis. Man daudz labāk patīk rakstīt rakstus, rakņāties pa papīriem un salīdzināt faktus.

Bet šobrīd es patiešām varētu izmantot Daškas prasmes.

- Sasodīts! - Es jau skaļi zvēru.

Bet viss sākās tik nevainīgi un šķietami vienkārši – man pazīstamā kolēģe Larisa lūdza palīdzību izmeklēšanā, asaraini lūdzot, varētu teikt. Turklāt rakstam vajadzētu būt diezgan graujošam, ja varu celt gaismā tos, kas nodarbojas ar nelegālo mežizstrādi.

Pēc plāna no stacijas līdz ciemam jāiet vien pāris kilometrus, kur mani sagaidīs Larisas draudzene, kura visu parādīs un izstāstīs un aizpildīs sīkāk.

Ir tikai nedēļas darbs – tieši laikā, lai to paveiktu ne tikai laikā, kad vecāki atgriezīsies no atvaļinājuma, bet arī laicīgi līdz semestra sākumam.

Tomēr kaut kas nogāja greizi... Vai nu es nogriezos kaut kur nepareizi, vai arī ceļš izrādījās nepareizs, bet beigās es apmaldījos.

Ziemā.

Kad ārā ir pieklājīgs mīnuss un man praktiski nav ko ēst. Un, atklāti sakot, apģērbs nav paredzēts gariem pārgājieniem mežā.

- Smuki! Muļķības! Muļķības! Nu kā tas var būt?

Ļautoties izmisumam ir pēdējā lieta. Bet man šķiet, ka es vienkārši sastingstu. Un sāk palikt tumšs. Un tas ir daudz sliktāk! Mans telefons, protams, ir pilnībā uzlādēts. Bet cik ilgi tas turpināsies? Un, kā tas būtu paveicies, tīkls šeit vispār neko neuztver.

Ne velti man nepatīk pamest pilsētu! Visa šī daba nav priekš manis.

Mežā ir tik kluss, ka pēc trokšņainās pilsētas šķiet, ka es kļūstu kurls. Tikai sniegs čīkst zem kājām.

Protams, arī internets nedarbojas, un rezultātā apgabala karte vienkārši netiks ielādēta.

Kur es esmu? Kur man jāiet?

Bezpalīdzības sajūta lēnām, bet pārliecinoši mani pārņem soli pa solim. Tam vajadzētu būt tuvu ciematam. Skatījos maršrutu. Es gāju pa taku. Tāpēc man nevajadzēja tālu griezties. Bet kā atrast ceļu atpakaļ?

Mans mēģinājums sekot savām pēdām beidzas ar neveiksmi. Un tagad vispār šķiet, ka eju pa apli, pilnīgi apmaldījies.

Stāvēt uz vietas ir vienkārši auksti. Tāpēc es eju. Es spītīgi eju cauri zariem, skatos apkārt cerībā, ka mežs sāks retināties un ieraudzīšu mājas.

Kļūst arvien tumšāks, bet es joprojām eju tur, nezinot, kur. Un es esmu gandrīz gatavs padoties un iekrist tepat, tuvākajā sniega kupenā. Esmu tik noguris.

Taču pēc pēdējo desmit sev solīto soļu nogāšanas pēkšņi pamanu kaut kādu gaismu. Es vairākas reizes samiedzu acis, mēģinot pārbaudīt, vai man tā šķiet? Ko darīt, ja tas ir tikai iztēles auglis?

Bet nē. Kaut kur tālumā mirgo vāja gaisma.

Uz spītības vien es dodos pie viņa vēl stundu. Visticamāk, mazāk, bet man tā šķiet.

Un, kad, pienākot pietiekami tuvu, es redzu mazo māju, esmu gatavs izplūst laimes asarās.

Viņa atnāca.

ES varētu.

Stāvēja...

Manās acīs joprojām parādās asaras. Es trokšņaini izelpoju un eju pēdējos metrus līdz mājai. Es uzkāpju uz lieveņa un skaļi pieklauvēju pie durvīm.

Tomēr es nesaņemu atbildi ne uzreiz, ne pēc minūtes, ne pēc divām.

Klauvējos atkal un atkal, bet rezultāts ir tāds pats. Es staigāju pa māju, mēģinot skatīties ārā pa logu, bet tas ir pārāk augsts, un es esmu pārāk izsmelts, lai pie tā pielektu.

Dusmīgs, ka kāds nevēlas mani ielaist, es atgriežos uz lieveņa un strauji pavelku durvis uz sevi, ar nolūku kaut kā tikt cauri mājas saimniekam.

Tomēr tas pēkšņi padodas un atveras, un es gandrīz lidoju pa galvu. Brīnumainā kārtā viņam izdodas noturēties kājās un nenokrist.

Uzmanīgi ieskatos iekšā, speru vienu soli, tad otru. Un es saprotu, ka iekšā ir silti.

Māja ir applūdusi. Atvieglojums acumirklī pārņem mani. Manā sejā parādās traks smaids.

Vai tiešām...

Es uzmanīgi eju pa nelielu gaiteni vai zāli.

- Čau, ir kāds?

Tomēr atbildē saņēmu tikai klusumu. Acīmredzot mājas īpašnieks bija kaut kur prom. Un, iespējams, man kā cienījamam viesim vajadzēja gaidīt ārā. Bet tagad mani nekas neatvedīs. Tāpēc es nolemju satikt īpašnieku tepat mājā.

Aiz manis čīkst durvis - pagriežos, garīgi jau gatavojot apsūdzošu runu, un reizē arī skaidrojošu runu - atkarībā no tā, kā ies.

Bet visi vārdi man iestrēgst kaklā. Manā priekšā stāv milzīgs, divus metrus garš vīrietis aitādas kažokā, ar bārdu un cepuri novilktu tā, ka acis tik tikko saskatāmas.

Un, spriežot pēc viņa izskata, viņš nemaz nav apmierināts ar mani...

2.nodaļa

Sveika, es izcili saku. - Un es te ienācu... Bet jūs tur neesat.

Vīrietis nesteidzas atbildēt. Viņš skatās uz tevi ar savu nospiedošo skatienu. Šobrīd man ir sajūta, ka esmu kā Maša pasakā par trim lāčiem. Mums te ir tikai viens lācis. Tiesa, viņā ir dusmas par trim.

Mājas īpašnieks lēnām nolaiž stumbru uz grīdas. Varbūt viņš viņam sekoja. Un, kad svešinieks sper tikai vienu mazu soli uz priekšu, es neviļus atkāpos.

- Stāvi! - viņš norej tā, ka es momentā nosalstu. - Izģērbies. Ātri.

- K-ko?

Mana sirds sitas kaut kur papēžos. Patiesībā es neesmu kautrīga meitene. Man ir tēvs, kurš mani sagatavoja visam šajā dzīvē. Bet šobrīd man ir mazliet bail.

Tu to mantos, vīrietis smagi nokrīt.

Viņi paskatās uz leju un saprot, ka esmu ienesis pietiekami daudz sniega. Un siltā mājā tas dabiski izkusa, un tagad uz grīdas ir peļķe.

Es garīgi saucu sevi par idiotu un atviegloti nopūšos. Tātad, mums šeit dzīvo veikls puisis. Kopumā tas arī nav slikti. Man nepatīk netīri cilvēki. Un vīrieši parasti neuztraucas ar tādām lietām.

Man joprojām nedaudz trīc rokas - vai nu vēl neesmu sasildījusies, vai arī no absurdās iepazīšanās ar mājas saimnieku. Es pat jūtos nedaudz apmulsis, ka iebraucu un atstāju šeit. Un, kad esmu nervozs, es daudz