Beljašs, Seršs un Šokolāde. Kosmosa piedzīvojumi

By EDGARS AUZIŅŠ

Šis stāsts ir turpinājums drosmīgo peļu piedzīvojumiem, kuras šoreiz nonākušas kosmosā. Kā viņas tur nokļuva un vai spēs atgriezties mājās, jo kosmoss ir tik tālu un tur ir tik daudz nezināmu lietu? Ko darīt, ja sastaps citplanētieti, un kā vadīt kosmosa kuģi? Un ko vēl sevī glabā šī noslēpumainā un tik noslēpumainā telpa? Atbildes uz šiem un ne tikai šiem jautājumiem atradīsi jaunajā grāmatā par Beljašu, Serišu un Šokolādi "Kosmosa piedzīvojumi"!
 

• Language: Latviešu valoda
• Publisher: EDGARS AUZINS
• Release date: May 21, 2024
• ISBN: 9798224737451

EDGARS AUZIŅŠ

Dzimis 1989. gada 22. decembrī. Absolvējis Rīgas Juridisko koledžu. Profesijā nav strādājis, bet apguvis programmēšanas prasmes un pašlaik ar to nodarbojas. Kopš 2022. gada ir personīgā uzņēmuma vadītājs, kas nodarbojas ar transporta pārvadājumiem, kā arī programmēšanu. Dzīvnieku, īpaši suņu, mīļotājs. Born 22 December 1989. Graduated from Riga College of Law. Has not worked in the profession, but has acquired programming skills and is currently working in it. Since 2022 he has been the CEO of his own company, which deals with transport transport as well as programming. Lover of animals, especially dogs.

Book preview

1. nodaļa

— Kamilla ātri aizmiga. - atskanēja peles balss.

- Tev taisnība, Seriš. — domīgi atbildēja otrā baltā pele vārdā Beljašs. "Parasti viņa pirms gulētiešanas ilgi par kaut ko domā vai dara dažādas lietas, ko dienas laikā nebija laika izdarīt, bet šodien viņa vienkārši uzgriezās uz savu mīļāko pusi un jau guļ.

- Viņa vienkārši ir nogurusi. - teica trešā pele, maigi glāstīdama ar ķepām meitenes roku. "Mūsu Kamilla ir tik čakla darbiniece – viņa iet uz skolu un spēlē mūziku, bet tur viņi jautā tik daudz lietu, līdz tu visu pārtaisi.

- Nu jā! Arī peldēšanai baseinā. - piebilda Serišs.

- Tieši tā! Tātad, Beljaš un Seriša, neuztraucieties, mūsu meitene gulēs, atpūtīsies, un rīt viņa atkal būs jautra un jautra. — skaistā šokolādes krāsas pele jau bija pārgājusi uz sekunžu roku un arī maigi glāstīja to. Viņš pasmaidīja un viņa acis mirdzēja mīlestībā pret šo jauko meiteni. Pēkšņi viņa sejā parādījās bailes. - Nav jāuztraucas! Viņa saslima! Viņa vienmēr daudz guļ, kad ir slima! Mana nabaga Kamilla! - un viņš sāka skūpstīt viņas rokas vēl stiprāk.

- Šokolāde, nomierinies! - teica Serišs. - Neviens nav saslimis! Viņa tikko aizgāja agri gulēt, rīt laikam agri jāceļas.

- Tieši tā? Labi, ka neviens nesaslima, citādi jau sāku uztraukties. — Šokolāde atbildēja un turpināja glāstīt meitenes rokas.

- Viņa atvēra acis! - Beljašs iesaucās un uzreiz izlikās par rotaļlietu.

- Kurš atvēra acis? - Šokolāde nesaprašanā jautāja.

- Kamilla! - Serišs, kurš jau gulēja gultā un izskatījās pēc rotaļlietas, caur zobiem teica čukstus.

- Ak, puiši, es jums gandrīz noticēju! - teica Šokolāde, visu šo laiku stāvot ar muguru pret meiteni. Viņi gribēja mani izjokot, bet tas neizdevās, es uzreiz redzēju jums cauri. — pele pasmaidīja un pakratīja viņiem ar pirkstu.

- Pagriezies! - Beljašs čukstus caur zobiem nošņāca.

- Brāļi, pietiek! - Šokolāde neticēja. - Jūsu joks neizdevās, nākamreiz izdomājiet kaut ko citu, interesantāku. — tajā brīdī pele pagriezās pret meiteni, viņa skatiens sastapās ar Kamillas acīm, kura sēdēja gultā un skatījās uz mazajām pelītēm. - Aaaah, viņa neguļ! Kamilla pamodās! — pele apmulsusi sāka skriet no viena gultas gala uz otru, tad, neatradusi izeju, uzkrita uz tās un sastinga, pārvēršoties par mīkstu rotaļlietu.

- ES to zināju! Tu esi dzīvs! — meitene savāca kopā visas trīs peles. Es ļoti priecājos, ka jūs esat īsts un ka varat arī runāt! – viņa viņus apskāva. - Pastāsti man, kā tu to dari?

Mazās peles klusām gulēja meitenes rokās un nepadevās, pat neviena no ūsām nepakustējās.

- Beljaš, Seriš, Šokolāde, mosties! Dzirdēju jūs savā starpā runājaties, ka šodien agri gāju gulēt, visu dzirdēju. Es jau sen zināju, ka tu atdzīvojies naktī, jo no rītiem tu vienmēr guļ citā vietā, kur es tevi atstāju vakarā, un es domāju, ko tu dari, kad guļu, tāpēc nolēmu sekot tu. Manas peles, mostieties, es jūs lūdzu. — meitene nedaudz pakratīja savus mīluļus. Neviens nereaģēja.

Tad es tevi kutināšu, visi baidās no kutēšanas! — meitene nolika peles uz gultas un sāka pieskarties pelēm pa vienai, cenšoties tās pamodināt. Mīkstās rotaļlietas izkustējās tikai no meitenes rokām, kad viņa tām pieskārās.

- Ak nu! Tad es tevi ielikšu kastē un nelaidīšu ārā, tev tur paliks galīgi garlaicīgi un tu lūgsi izkāpt! "Kamilla paņēma no galda kastīti, ielika tajā savas mīļākās peles, aizvēra to, sasēja ar skaistu atlasa lenti un pielika pie spilvena un apgūlās sev blakus.

- Tagad es noteikti negulēšu! Es tev sekošu līdzi! Drīz jūs jutīsieties skumji un lūgsiet atvērt kastīti. — meitene gulēja un klusi skatījās uz skaisto kastīti ar lentīti, cerot, ka mīluļi grasās ar viņu runāt, taču brīnums nenotika.

Pagulējusies vēl nedaudz, Kamilla piecēlās sēdus gultā, atraisīja lentīti un pacēla vāku – rotaļlietas joprojām gulēja nekustīgi.

- Mīļie, mani dārgie. - meitene pagriezās pret viņiem. Es nevienam neteikšu, ka esat dzīvs, tas būs mūsu noslēpums. Godīgi, godīgi, neviens, pat ne mamma un tētis. Lūdzu mosties! - klusums.

- Balts, Seryshechka, Šokolāde. — meitene noglāstīja peles vienu pēc otra, šņaukdama. – Tu esi manas mīļākās rotaļlietas, es nekad neesmu ar tevi šķīries, mosties. Šokolāde, dārgā, tu tik maigi glāstīji manas rokas un noskūpstīji tās, es biju ļoti gandarīts. — Kamilla paņēma peli rokās un sāka glāstīt tās ķepas. - Pamosties, lūdzu! — meitene sāka raudāt. Asaras tecēja pār viņas vaigiem un pilēja uz Šokolādes.

Es to vairs nevaru izdarīt, mana sirds drīz sadalīsies gabalos! — pele apsēdās meitenei uz delnas.

– Es zināju, biju pārliecināts! — Kamilla apskāva savu mīļāko rotaļlietu, kas bija kļuvusi par dzīvu peli, un noskūpstīja to.

- Šokolāde, tu esi rotaļlieta, tev nav sirds, nekas nesaplīsīs. — pelēkā pele sāka rosīties.

"Es to sapratu no Kamillas asarām un jau jutu, kā tas sāka plosīties. - atbildēja Šokolāde.

- Seryshik, un tu esi dzīvs! - meitene priecīgi iesaucās, paņēma viņu rokās un sāka skūpstīt abus.

- Es arī gribu nākt pie tevis! – Beljašs ielēca Kamillas rokās.

- Beļašečka, un tu! — meitene piespieda katru savu mīluli sev pie vaiga un viņas sejā mirdzēja smaids. - Es esmu tik priecīgs, ka tu atdzīvojies. Kā tu to dari?

Mēs paši to nezinām, vienkārši katru nakti mēs kļūstam dzīvi un līdz ar saullēktu mēs atkal kļūstam par rotaļlietām. — Beljašs atbildēja.

Es jau sen esmu pamanījis, ka jūs naktīs izjokojat. - teica meitene.

- Nē, parasti mēs vienkārši staigājam pa istabu, skatāmies jaunas rotaļlietas vai grāmatas, kas šeit parādās pa dienu. - pievienota šokolāde.

— Protams, bija pāris vieglprātīgu piedzīvojumu, bet tie ir tikai sīkumi. - teica Serišs.

- Mazas lietas? — Beljašs uzlika ķepas uz jostas un paskatījās uz Serišu. Jā, mēs gandrīz desmit reizes atvadījāmies no savām dzīvēm katru vakaru šādi, bet jums visi šie piedzīvojumi nav nopietni. Interesanti, ko tad tev nozīmē nopietni?

- Nopietni - tas ir tad, kad notiek kaut kas interesants un aizraujošs, kad katru mirkli tu esi uz neveiksmes robežas, un tad bam - un tu esi varonis! Šī ir īstā, piedzīvojumiem pilna dzīve!

Man pietika ar visu, ko jau esam piedzīvojuši. — Beljašs atbildēja.

- Mazās pelītes, nestrīdieties! – Kamilla centās viņus nomierināt.

- Mēs nestrīdamies! - Beljašs un Serišs atbildēja vienlaikus.

- Labāk pastāsti, kādi piedzīvojumi tev bija. Man ļoti patīk, kad esmu uz neveiksmes robežas, taču ar mani tas notiek reti, iespējams, nekad.

— Reiz uzkāpām uz pirātu kuģa, tur bija jautrība ar papagaiļu un kaķi. — Serišs sāka stāstīt. Mēs abus atstājām bez nekā, lai gan riskējām ar savām ādām, īpaši šokolādi, viņam vairākas reizes nācās ēsmu. Kaķim pat tika saīsināta aste. - viņš iesmējās. - Vai zini? Peļu slazds! Kaķis iekrita peļu slazdā, pareizāk sakot, astē. — pele turpināja smieties.

— Kā jūs nokļuvāt pirātu kuģī? — meitene pārsteigta jautāja.

– Tev ir grāmata ar skaistu kuģi uz vāka, atceries?

- Jā, šeit viņa ir. — Kamilla norādīja uz grāmatu, kas gulēja uz galda.

- Tātad, mēs tajā iekritām. Mēs nezinām, kā tas notika, bet mums tik tikko izdevās atgriezties.

- Tātad, vai esat redzējuši īstus pirātus?

- Jā, un mēs pat apmeklējām viņu līci, kur viņiem ir kase ar visdažādākajām rotaslietām.

- Tas ir lieliski! Es arī gribētu satikt īstus pirātus!

- Nu, tas nav tik priecīgi un jautri, kā jūs domājat. - teica Beljašs.

- Beljaš, nepārtrauc! - Serišs teica un turpināja. - Pirāti ir kā pirāti, nekas īpašs - āķis un nejauks papagailis uz pleca, tāpat kā visi pārējie.

— Vai kājas vietā ir īsts āķis? — meitene noskaidroja, izbrīnā iepletusi acis.

– Nē, rokas vietā, bet īstu. Mēs palīdzējām jūrniekiem atgriezt viņu kuģi un dārgumus, ko pirāti viņiem atņēma.

- Cik tu esi drosmīgs! - Kamilla teica. - Kaut es būtu ar tevi! Lieliski, ka spējāt vienoties ar pirātiem.

– Nu, kā vienoties? - Serišs kaut kā šaubīgi teica. Mēs palīdzējām jūrniekiem nozagt viņu.

– Tas arī ir iespējams. - meitene piekrita. - Lai pirāti zinātu, ka nevar citiem atņemt.

Mēs arī tā domājām, tāpēc mēs sākām šo lietu. - pievienota šokolāde. Bez mums jūrnieki nekad nebūtu tikuši galā, tas ir skaidrs.

- Tāpēc tu smaržoji pēc jūras! - Kamilla iesaucās. Un es turpināju šņaukties un prātot, vai tā ir mana iztēle vai nē.

- Jā, tieši tāpēc. - teica Beljašs.

— Un mēs bijām arī Burvju skolā, kur mums pat bija draugs Maikls. – Serišs turpināja.

— Vai tādas skolas pastāv? — meitene pārsteigta jautāja.

– Mēs kaut kādā brīnumainā veidā atkal iekļuvām grāmatā. - teica Šokolāde. Pēc šī ceļojuma man joprojām ir palikusi zaļa vieta. – Viņš norādīja uz mazu plankumu uz savas ādas. - Vai varat iedomāties, es biju visa zaļa un man bija bagāžnieks? — pele pasmaidīja.

— Vai ļaunie burvji jūs apbūra? - Kamilla jautāja.

- Nē, tas bija viņš, kurš ēda Khobotorastin, domādams, ka tā ir konfekte. – Beljašs pārtrauca.

- Nu jā, man bija bail, es uztraucos, bet ēdiens mani nomierina. — Šokolāde vainīgi atbildēja. - Bet mana zaļā krāsa palīdzēja atgriezt dinozauru grāmatā!

-Vai tu esi redzējis dinozauru? – Kamilla nebeidza brīnīties.

Visas trīs peles pamāja.

- Nu, nekas īpašs, parasts tiranozaurs. - Serišs mierīgi teica. - Tikai ļoti skaļi, viņš nepārtraukti ņurdēja vai kliedza, jūs to nevarēja pateikt.

- Diezgan parasts, tikai Kamillas trīs istabu lielumā. – Beljašs piebilda.

- Oho! Cik milzīgs! Tas noteikti bija biedējoši?

- Nemaz! - Serišs pārliecinoši atbildēja. — Mēs saskārāmies ar zālēdāju, viņš neēd peles.

"Un skolai ir arī ļoti liela bibliotēka, kurā, iespējams, glabājas visas pasaules grāmatas, plaukts pēc plaukta, un gala nav redzama. Lai atrastu pareizo grāmatu, skolēni izmanto burvju nūjiņu. Un, lai iekļūtu jebkurā skolas telpā, jums ir jāatrisina uzdevums. - teica Šokolāde.

- Mēs ar visiem tikām galā! - Serišs lepni teica.

– Pele, tu esi tik drosmīga un gudra. Es arī gribu kopā ar tevi iedziļināties kādā grāmatā. Tagad es tikai izvēlēšos, kuru. — meitene pastūma malā kasti ar grāmatām un sāka tās šķirot. Šeit nav interesanti, šeit ir maz piedzīvojumu. - viņa teica pārkārtodama grāmatas. - Šeit! - viņa priecīgi iesaucās. - Tu vari aiziet pie Alises caur skatlogu vai pie Fantazery puišiem, viņiem tur ir jautri. Kas mums jādara?

Mēs sakām, ka mēs paši nezinām, kā tas notika. - teica Beljašs.

Mēs kaut kā maģiski iekritām grāmatās. - piebilda Serišs. Es pats mēģināju iekļūt vienā no tiem, bet man tas nekad neizdevās.

– Varbūt tev vajadzētu apgulties uz grāmatas? — meitene nolika grāmatas uz grīdas un apgūlās uz tām, nekas nenotika. Kādu laiku nogulējusi, viņa piecēlās kājās. - Varbūt tev vajadzētu uzlēkt uz tā? — Kamilla uzlēca uz grāmatas, paslīdēja un gandrīz nokrita, taču spēja noturēt līdzsvaru. - Uhh! Tas arī nedarbojas tā. Kā mēs varam iekļūt piedzīvojumā? Es tik ilgi par viņiem sapņoju! – Viņa apsēdās uz grīdas, paņēma rokās grāmatas, sāka tās apskatīt no visām pusēm, bet neko neparastu neatrada.

- Kamilla, kas tas karājas virs tavas gultas? - jautāja Serišs.